Brīvdienu stāstiņš ar piebildi

Palielināt / Enlarge

Laiviņas. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Biezaišu ģimene. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Upe un laiviņas. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Upe. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Upe. FOTO Ingrīda Biezaite.

Šis rakstiņš tapa Melburnas vasarā. Tad, kad pasauli vēl nebija skārušas ziņas par 24. februāra baisajiem notikumiem. Šajā liktenīgajā dienā pasaule neatgriezeniski izmainījās uz visiem laikiem.

Un šodien, 8. aprīli, kad rakstu šo piebildi un pārlasu uzrakstīto, es saprotu, ka mans noskaņojums pa šo laiku ir ļoti mainījies.

Ir pazudis nebēdnīgs dzīvesprieks, ko nomainījis ir tāds nepārejošs, klātesošs drūmums.

Bet, lai uz kādu brīdi novirzītu domas, piedāvāju doties mazā izbraucienā uz upi. Vien vēl piebilstot, ka ar šodienas noskaņu, es tādu rakstu nespētu uzrakstīt...

Strauja, strauja upe tek...

Kā jau daudzas lietas mūsu dzīvē – atnāk pamazām. Pēc tam, kad esam tās kaut kur noskatījuši, tad domājuši par tām, ievākuši ziņas un nolēmuši tām tērēt naudu. Tā mūsu ģimenē ir ienākušas laivas. Tad viena liela, tagad arī otra – mazāka. Kad jau ir laivas, tad tām klāt nāk airi, vestes, somas, vilkšanas riteņi un daudz citas lietas.

Tad, kad tas viss ir sapirkts, tad ir jāmeklē dīķis, ezers vai upe.

Tā nu nākamais, kas ir atnācis pie mums, ir upe.

Tāda, kurā, izrādās, var braukt ne tik vien ar laivu, bet arī peldēt, plunčāties, vai vienkārši mērcēt kājas ļoti karstās vasaras dienās.

Nu esam šo jaunatrasto peldvietu, kura ir 15 km no mūsu mājām un 20 min. braucienā ar auto, vai tieši otrādāk – 20 km attālumā no mājām un 15 min. braucienā, apsēduši.

Dienās, kad ir karsts laiks, dodamies uz to, cik vien bieži sanāk. Tā gan nav tikai laiskošanās, tas ir arī darbs visam ķermenim. Jāņem vērā, lai ir peldēt prieks pa straumi un spēks cīnīties ar akmeņaino gultni un spēcīgo straumi brīžos, kad vēlies noturēties uz vietas, vai atgūt nopeldēto gabalu.

Spēcīgā ūdens plūsma un citreiz arī virpuļi atelpu nedod ne brīdi, jo kā zināms, ne uz mirkli neapstājas. Tad te starp peldētājiem peld pīle. Citreiz viena, citreiz divas. Ir arī trešā, ja vien kļūdaini neesmu pieskaitījusi kādu no pirmajām divām. Tās ir drošas, un tad, kad kāds tās apšļaksta, palecas un noskurina nost upes ūdeni. Tagad redzu darbībā teicienu: Kā pīlei ūdens.

Katru reizi upe uzvedās citādāk – draudzīgi, piemīlīgi, citreiz tā liekas bīstama un nedraudzīga.

Tas ir atkarībā no tā, cik daudz ir lijis, cik daudz tajā sakritušas lapas, cik daudz tā nes kādu lielāku sprunguli vai zaru. Un vēl visādi citādāki ar dabu un cilvēkiem saistīti apstākļi.

Vairākas stundas pavadām upē un tās tuvumā, jo noklājam segu kādā paēnā, lai atpūstos un atveldzētos ar aukstiem dzērieniem. Tā laiks paskrien nemanot. Šeit karstās dienās, esot koku paēnā, spirgtam vējiņam pūšot no upes, nekad vēl nav bijis karsti.

Bet kad upes prieki ir galā un ieraušamies auto, lai dotos uz mājām, pirmais, ko pajautā mans dēls ir: Kad mēs atkal brauksim uz upi? Cik ļoti mums tā sagādā veldzi un prieku!

Vērojumi un pārdomas

Man šī upe ar tumšo, necaurspīdīgo ūdeni, sauli caur koku zariem ir vesela atmiņu pasaule. Un kā tā smaržo. Pēc ūdenszālēm, pēc bērnības...

Es šādā tumšā ūdenī vasarās esmu peldējusies un braukusi ar laivu visus gadus, kad dzīvoju Latvijā. Un tikko es iebrienu ūdenī, tā atkal un atkal iegrimstu ne vien veldzējošajā ūdenī, bet tālās atmiņās. Es vispār esmu upes un ezeru cilvēks, tie man dod spēku...

Tā nu pēc kārtējās peldes sēžu pie upītes, novēroju ļaudis, kuri nāk un iet. Atpeld un aizpeld. Citi ar visdažādākajām laivām, citi lielākiem un mazākiem piepūšamiem elementiem. Cilvēki ir bezrūpīgi un priecīgi.

Šeit ir tādi, kuri sēž uz laipas, kājas iemērkuši ūdenī, lasa grāmatas; te atnāk kāda sieviete, apsēžas uz akmeņa, kurš atrodas ūdenī, un sāk strinkšķināt mandolīnu.

Un visu šo vērojot, es sajūtos kā kādā vienojošā dzīves baudītāju pulciņā. Kuri ir tādi paši kā es – necaurspīdīgas, brūnas, straujas, veldzi nesošas upes mīļotāji.

Tā ir tik dāsna un mežonīga vienlaicīgi. Dāsna tāpēc, ka nekad nepārstāj tecēt, ļaujot izbaudīt straumes spēku, un mežonīga, jo cilvēks to nevar pieradināt vai pakļaut.

Un vērojot tās mūžam mainīgo dabu, domāju: Jā! Sengrieķu filozofam Hērakleitam bija un ir taisnība: Nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē... Tā vienmēr ir mainīga. Tāpat kā katra jauna diena, kas katru rītu sākas no jauna...

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“