Mūsu dižā rakstnieka Zigmunda Skujiņa piemiņai

Palielināt / Enlarge

Zigmunds Skujiņš pie sava ikdienišķi vienkāršā rakstāmgalda Vaidavas pagasta „Eglītēs“. (Te tapis lielākais vairums no latviski izdotajām un vairāk nekā 20 svešvalodās tulkotajām Rakstnieka grāmatām, kuru kopmetiens pārsniedz 7 miljonus eksemplāru.) FOTO no Skujiņu ģimenes arhīva.

„Dzīve ir brīnumu pilna kā lielā burvestību mākslinieka Kio repertuārs,“ šie vārdi noteikti attiecināmi uz Zigmundu Skujiņu pašu, uz viņa bagāto un gandrīz neticamiem notikumiem pilno mūžu.

Rakstnieka 95. jubilejai tuvojoties, jūsu laikraksta lasītājiem biju atlasījusi virkni Zigmunda Skujiņa aforismu. Arī tagad, kad viņa Zemes gājums noslēdzies, nevaru atrast neko vērtīgāku par Rakstnieka paša teikto.

2022. gada 16. februārī iznāca Skujiņa jaunākā grāmata „Burti lido, domas skan“, tā ir sarakste ar rakstniekiem un lasītājiem, daža vēstule ceļojusi arī uz un no tālās Austrālijas. Pēdējās mūža dienās Rakstnieks paguva pārskatīt meitas Ingas Skujiņas apkopoto savu dienasgrāmatu manuskriptu (2000. – 2020. gads), kuras nosaukums ir visaptveroši lakonisks „Iznomātā valstība“: tas ir Zemes laiks, kurš mums katram uzticēts, un tikai mūsu pašu spēkos šo laiku izlietot godam...

Dažus no šeit lasāmajiem citātiem – no jaunākajiem pieminētajiem pirmpublicējumiem – skaļi pacentīšos nolasīt TREŠDIEN, 6. APRĪLĪ, RĪGĀ SĒRU NAMĀ. Tā mēs visi savā veidā būsim šajā Atvadu mirklī kopā...

* Mūža guvums ir piedzīvotais. Un vai tā nav skaista Dieva dāvana?

* Dzīvība ir nemirstīga, brīžiem tā drūzmējas gaišajā, brīžiem tumšajā matērijas pusē. Labās un sliktās sēklas, sijātas vai nesijātas, ceļo tālāk.

* Izsekot mūžiem, protams, nav iespējams kaut vai tāpēc, ka dzīves lielākā daļa notiek domās. Var mēģināt minēt, taču rezultāts vienmēr būs tāls no patiesības kaut vai tāpēc, ka arī patiesība ir kaut kas netverams. Pieskārieni, pieķeršanās, vārdiskas un bezvārdu sadursmes un šķiršanās ir sākums citām domām un citādiem secinājumiem, kas zīmē dzīves trajektoriju tāpat kā švīka virs mežmalas zīmē meteorīta ceļu.

* Nejauši nav nedz mūsu draugi, nedz ienaidnieki, par to esmu pārliecināts. Manā gadījumā draugos izpaudās iepriekšējo paaudžu darbīgie gēni, spilgti talanti, attīstīts prāts, interese par literatūru, par mākslu, bet tāpat kā visi, mēs tikām pārbaudīti situācijās, kas varēja beigties ar kritienu.

* Pilnīgi piekrītu uzskatam, ka tas, ko saucam par pasauli, nav tikai dziestoša kosmiskās matērijas pika, bet saprātīgs un perfekti funkcionējošs objekts, kas astrālā vadībā darbojas ar noteiktu uzdevumu.

* Sabiedrība, manuprāt, vienā ziņā līdzinās kulinārijai, kur atsevišķu garšvielu – izcilu cilvēku – klātbūtne vai trūkums spēj visu pārvērst līdz nepazīšanai.

* Rakstnieks, gribēdams vai negribēdams, allaž raksta kādai noteiktai lasītāju grupai, ar kuru tam mentāla sasaiste. Citiem vārdiem: pie kuras pieder viņš pats un kurai nav vajadzīgi papildus paskaidrojumi par uzrakstīto.

* Bet literatūra, bez visa cita, ir arī kultūras termometrs tautas padusē.

* Rakstnieks ir kā tēja, ko aplej ar verdošu ūdeni. Uz paciņas var rakstīt, ko grib, bet būtība nav noslēpjama. Ja kāds neprot atšķirt ķimeņu tēju no piparmētru tējas, tā nav tējas, bet lietotāja vaina.

* Ikviens vārds ir kā nots, ko var „paņemt“ dažādi. Arī rakstītajam ir tembrs. Tieši tāpēc ir lieliski un mazāk lieliski dziedātāji un brīnišķīgi un mazāk brīnišķīgi rakstnieki, – nedz tembru, nedz personības starojumu nevar iemācīties nevienā skolā.

* Pats cilvēks ir tikai tas, ko viņš dara un tikai to viņš var atstāt aiz sevis kā pakāpienu, uz kura pasaulei pacelties sprīdi augstāk.

* Gadi nevis krājas, bet tos mums atskaita. Kā pirms raķetes izšaušanas atskaita sekundes. Varētu teikt arī tā: laiks ir sastatnes, kas pamazām tiek nomontētas.

* Dvēseles nemirstību neviens vēl nav atcēlis. Mēs grēkojam, dvēseli piedēvējot vienīgi cilvēkiem. Rakstnieki, arhitekti un režisori neko neizdomā, viņi tikai atkal un atkal iemieso apkārt klīstošās dvēseles.

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“