Iz-Putināšana

Pēc tam, kad bija izlasījuši manu rakstu par vēsturi, kas ir slidena kā banāna miza, vairāki cilvēki man prasīja, vai „mūsu Krimas“ un Baltkrievijas „apguvējs“ Potjomkins atlicis atpakaļ naudu, ko bija „aizņēmies“ valsts kasē. Atbildēju, ka nav ne jausma, jo par to hronikas klusē. Mana versija gan ir tāda, ka diez vai – viņi tā nemēdz darīt. Ja kaut ko izdevies pievākt, tas kļuvis „neatdalāms“ – un cauri tā balle. Jo, ja būtu atdevis, par ko tad Kijevas Lavrā varētu pavadīt tādu mūža nogali kā Bizantijas valdnieks?

Un – popi laikam nelika šim kaisīt sev uz galvas pelnus par slepkavošanām, ja reiz viņš nekādu nožēlu nejuta. Viens tāds „mācītājs“ no Maskavas nupat televīzijā kurnēja par grēcīgajiem rietumiem, kuri dod ieročus, lai upuri varētu pretoties, nevis par tiem, kuri varo un nokauj – un pat bērnus, sak, veic tādus svētīgus darbiņus. Vienu gan atceros skaidri: Krimas karš (1853-1856) ir palicis annālēs kā nejēdzīgākais (tur parasti raksta – „nekompetentākais“, jo vairāk karavīru gājuši bojā jūkļa, slimību un bada dēļ nekā kaujās). Šķiet, ka šis to pārspēs – vienmēr taču var sasparoties jauniem un nebijušiem sasniegumiem.

Ja melošana un blefošana ir dzīvesveids, var tālu tikt. Vēsturē palikuši trīs viltus Dmitriji, Viltus Pēteris, kurš patiesībā bija Pugačovs un Aleksandrs Romanovs, kurš īstenībā bija Saltikovs. Par to vēstījis viņu kņazs Ščerbakovs – un pēcāk Stendāls, kura dienasgrāmatas Makrons nav palasījis. Būtu gan derējis – tur viss ir.

Citējot franču vēstnieku Krievijā, grāfu de de Segīru: „Jau ir bijuši piemēri barbariskas tautas brīvībai, kad tā pārvēršas neierobežotā patvaļā. Mēs paši jau esam kaut ko tādu pieredzējuši.“

Ak, jā. Arī to, ka krievu popi dedzināja baznīcas un vainoja pie ugunsgrēkiem frančus. Tomēr ir saglabājušās arī liecības par Smoļenskas pareizticīgo mācītāju, kurš atteicās šādi rīkoties un pulcēja savā dievnamā cilvēkus, kurus tur mierināja un baroja. Tātad var arī tā. Protams, viņam tas beidzās ar ieslodzījumu cietoksnī, kā gan citādi.

Arī melošana ir grēks. Lepnības sindroms kopā ar maniakālu muldēšanu ir sprādzienbīstams savienojums, kas ved strupceļā.

Putins (no krievu vārda „putj“ – ceļš. Kurp tas ved? Atpakaļ. Cik ilgi var iet atsprākleniski? Kādu laiku. Nesaprotot, ka velk uz nekurieni gan savu tautu, gan valsti. Postot citus, pats bagāts nekļūsi. Ir kāds sižets par aunu-barvedi, kas ielēca bezdibenī, un pārējais ganāmpulks metās tam pakaļ. Ar ko viss beidzās Napoleonam, būtu jāatceras ne tikai Makronam.

Atminos lielisku epizodi Stendāla pārstāstā – pārsalušie franču un itāliešu zaldāti no imperatora armijas pārpalikumiem ceļā uz Viļņu dedzinājuši leišu mājas, kas bijušas pilnas līķiem, sildījušies kā pie lieliem ugunskuriem un rijuši cepto nelaiķu gaļu, sāls vietā berot uz tās šaujampulveri. Tagad dzirdu, ka veikalos masveidā izpērk sāli, dažs jau simt kilogramus sapircies.

Nezinu gan, kas notika, ja kādam no brašajiem karotājiem ienāca prātā uzpīpēt.

Man daudzi prasa, ko nozīmējot latiņu burts „Z“ uz krievu tankiem. Teicu, ka – Zombijs. Visās valodās vienādi.

Dīvaini, bet kopš Stendāla laikiem gandrīz nekas nav mainījies. Viss, kas raksturo cilvēka dabu, ir tas pats – par šodienas tematiku. Mani īpaši iespaidoja lieliskā epizode, kad cars Aleksandrs (Saltikovs, it kā Romanovs) – dižais uzvarētājs Parīzē rīko parādi un saka – tā Eiropa mani neņēma vērā, tagad redzēsim, ko viņi teiks. Neko nesacīja, jo vinnētāja patiesībā bija ziema. Bet... Viņš nepazina garāmsoļojošo pulku – esot jābūt zilās uniformās, bet šie maršējot brūnās. Ministrs paskaidroja – svārki noplīsuši, kareivji ielauzušies franču klosterī un pagatavojuši tos sev no mūķeņu ģērbiem. Un ko cars? Paziņojis, lai viņi turpmāk tērpjas tikai šādi. Gods, kam gods pienākas.

Dagnija Dreika
Laikrakstam „Latvietis“