Sandra Birze stāsta par savu kompozīciju

Palielināt / Enlarge

Savu kompozīciju vienmēr esmu uzskatījusi par tādu kā dienasgrāmatu, savu domu un sajūtu atspoguļojumu un logu manā latviskajā mantojumā. Sofija Kirsanova mani aicināja komponēt darbu stīgu ansamblim, papildinātu ar vokālajām partijām un iekļaujot tajā latviešu tautas dziesmas. Sākotnējās pārdomās par to, kāds varētu būt darbs, es zināju, ka vēlos sacerēt būtisku skaņdarbu ar vairākām daļām, un nolēmu sekot klasiskajām struktūrām: sonātes formai, tēmai un variācijām, adagio (lēna dala) un rondo, bet ne stingri ievērojot šīs formas, bet gan kā veidojama pamatu. Jau pirms darba rakstīšanas Sofijai komentēju – skaņdarbs būs skanīgs, nebūs disonants (Red.: Mūzikā – Dissonance – Asa, skarba kopskaņa, kas neveido izlīdzinātu skaņas vienību (konsonansi), bet tiecas uz tālāku virzību, atrisinājumu.)

Pirmā daļa sākas ar sulīgu, bagātīgu skanējumu un ievada solo vijolei ar latviešu tautasdziesmas melodijas fragmentiem – Šķērsu dienu saule lēca. Balsis atbalso tekstu, un neformālais sonātes formas lietojums ievirza uz otru tēmu, kas tiek izpildīta stīgu grupā. Otro daļu variāciju formā, kuru biju komponējusi un veltīju Sofijai 2021. gada jūnijā, izvēlējos saglabāt kā vijoles solo, galvenokārt, lai parādītu Sofijas virtuozitāti un izteiksmīgo izpildījumu. Šeit tiek tematiski izmantota latviešu tautasdziesmas melodija Div' dūjiņas gaisā skrēja – tautasdziesma, kas attēlo divus baložus lidojumā kā metaforu divu brāļu dziedāšanai, domās nomāktiem, karā dodoties.

Ar skumjām es sacerēju trešo daļu 24.02.2022., kad Ukrainas tauta cieta katastrofālo un nežēlīgo uzbrukumu. Šī daļa neietver tautas melodiju kā avotu, bet ir vairāk rečitatīva – ārija, ar stīgām komentējot dziedāto tekstu. Izvēlējos fragmentu no Andreja Eglīša krājuma Tauta – manas mājas, kuru iepriekš biju iestrādājusi citā darbā stīgu kvartetam un jauktajam korim 1995. gadā. A. Eglīša teksts manī dziļi sasaucas kā lūgšana par mieru un ilgas pēc ciešanu beigām. Libera me, Domine pēdējais teikums ir papildus.

Noslēguma daļa ir balstīta uz tradicionālu latviešu tautas deju melodiju, kas viegli izvērtās par rondo. Šī atgādina mums par laimi un gaišumu, jo tā savāc tempu un apgriezienus līdz pēdējā dejas soļa rezonējošam un izaicinošam sitienam.

Sandra Birze
Laikrakstam „Latvietis“