Kristus ir augšāmcēlies!

Jēzus savā īsā laikā virs zemes darīja daudzus brīnumus. Vairums cilvēki to nenoliedz. Īsi pirms Viņa nāves, Viņš uzmodināja mirušo draugu Lācaru, kas jau bija četras dienas kapā gulējis.

Pirms Viņš to darīja Jēzus teica: „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?“ (Jņ. 11:25-26).

Pēc Lācara augšāmcelšanu, apbrīnojamā kārtā lasām, ka daži no tiem kas bija šo brīnumu redzējuši: „…aizgāja pie farizejiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis. Tad augstie priesteri un farizeji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: 'Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju. Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu'… No tās dienas tie nosprieda Viņu nokaut.“ (Jņ. Ev. 11:46-48, 53). Ne ilgi pēc tam tas notika. Jēzus tika pienaglots pie krusta un nomira. Visa cerība Viņa mācekļiem zuda, tika nokauta, ar Jēzu nomira un tika aprakta. Bet tad viss mainījās! Kā? Kas notika? Atkal brīnums. Trīs dienas vēlāk tiek paziņots, ka Jēzus dzīvs, augšāmcēlies! Kas? Kā? Visiem bija grūti to ticēt. Bet ar Jēzus turpmāko parādīšanos, tie lēnām sāka aptvert kāpēc tam tā bija jānotiek un sāka ticēt Lieldienas brīnumam.

Jēzus jau agrāk to bija vairākkārt paredzējis. Kad Pēteris, kā pirmais no Jēzus mācekļiem Viņu apliecināja par Kristu un dzīvo Dieva Dēlu, Jēzus viņu apsveica, un tad lasām: „No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties.“ (Mt. 16:21-22). Pēteris pats pretojas šai domai, līdz kamēr Jēzus viņu aizrādīja sacīdams: „Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.“ (Mt. 16:23). Nevienam cilvēkam nepatīk doma, ka kādam būtu jāmirst viņu dēļ. Bet tas ir uz matu, ko Jēzus mācīja un darīja. Tamdēļ pirmais, ko Jēzus darīja Lieldienas rītā pēc sveicienu: Miers ar jums! bija parādīja saviem mācekļiem savas caurdurtās rētas rokās un kājās. Kamdēļ? Kā liecību, ka tas bija vajadzīgs, lai mūs atpestīt! Lai mainīt mūsu domas un domāšanu! Lai mēs redzētu un ticētu, ka Jēzus patiesi augšāmcēlies! Protams, līdzīgi kā ar Lācaru, ne visi, kas to redzēja un dzirdēja, ticēja. Tas vajadzētu likt mums saprast, ka ar redzēšana vien nepietiek. Dažreiz cilvēki tā domā: „Ja es redzētu, tad es ticētu.“ Redzēšana nav ticēšana. Lai ticētu, vēl vienam brīnumam jānotiek – mūsu sirdīs. Mums jāpienāk pie beigām mūsu pašu saprašanai un dzīves noteikšanai. Ticība nozīmē saņemt to ko mēs nevaram saprast (pestīšanu un piedošanu – galu galā, Dieva mīlestību), un sevi atdot un uzticēt Dieva rokās. Ticība ir atziņa, ka mēs paši nevaram sevi izglābt. Citos vārdos, tā ir paradoksa. Jēzus vārdos, „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man. Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos.“ (Mt. 16:24-25). Otrs lielākais brīnums Lieldienas rītā bija, ka mācekļi paši sāka ticēt un uzticēties, ka Jēzus patiesi augšāmcēlies. Pāvils, kas pats šo brīnumu vēlāk piedzīvoja, rakstīja: „Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.“ (1. Kor. 15:14-17). Prāts viens pats nespēj garīgas lietas saprast. Prāts un domāšana domātas pievēst mūs pie īstās ticības.

Neticīgais Toms ar prātu nevarēja pieņemt, ka Jēzus atkal dzīvs.

Nedēļu pēc Lieldienām Jēzus speciāli parādījās Tomam, un atkārtoja to. ko Viņš iepriekš teica ar darīja pārējiem mācekļiem, bet ar aizrādījumu: „...un neesi neticīgs, bet ticīgs!“ (Jņ. 20:27). Toms tikai varēja atbildēt: „Mans Kungs un Mans Dievs!“ Tad Jēzus uzrunāja visus, ieskaitot mūs: „Tāpēc, ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!“ (Jņ. 20:29). Lieldienas brīnums nav, ka mēs ticam tam, ko esam redzējuši; tas ir, ka ticam tam, ko mēs neesam redzējuši, bet piedzīvojuši kā Dieva brīnumu caur Viņa Svēto Vārdu un Svētā Gara darbību!!

Kristus ir cēlies, steidzies sastapt To,
Viņš nāk pretī sniegdams roku caurdurto.
Ļaujies vadīt sevi, tiksi gaismā celts,
Dzīves melnā naktī ielīs saules zelts.
Jēzus kur valda, tumsa atkāpjas,
Sirdī nāk kā brīnums – augšāmcelšanās.

Kristus ir cēlies, atpestījis mūs
Un mums līdz ar Viņu mūžam dzīvot būs.
Sēklas grauds, kas dziļi zemes klēpī slīgst,
Saules siltos staros jaunā stādā dīgst.
Kristus no nāves mūs reiz modinās,
Zemi pāršalks brīnums – augšāmcelšanās.

Kristus ir augšāmcēlies! Baznīca, ticīgi cilvēki caur gadiem atsaucās: Viņš patiesi augšāmcēlies!

Lai Dievs svētī un stiprina ikkatru šajā brīnumā!

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“