DV Sidnejas nodaļas 70 gada jubilejas sarīkojumā

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Māc. Kolvins Makfersons sniedz svētruna DV Sidnejas nodaļas jubilejā. FOTO Ojārs Greste.

„Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns“

Mīļie Daugavas Vanagi!

Šodien, 70 gada jubilejā, mūsu domas aiziet atpakaļ uz to, kas kādreiz bijis un kas vēl būs.

Mēs dabīgi aizceļojam atmiņās uz bijušajiem laikiem. Domājām par mūsu leģionāriem, mūsu karavīriem, par tiem, kas cīnījušies par tēvzemes brīvību.

Daugavas Vanagu organizācija dzimusi grūtos apstākļos, ļoti sarežģītos laikos. Tās šūpulis ir kārta nevis Latvijā, bet svešumā – Zedelgemas nometnē, Beļģijā. Tumsas spēki bija pārrāvuši dzimtenes saites, daudziem – uz nekad neatgriešanos.

Daugavas Vanagu šūpulis kārta lielā neziņā par nākotni. Tās mērķis bija cēls un apsveicams – palīdzēt karavīriem un viņu ģimenēm. Gatavojot šodienas svētbrīdi, es uzgāju sprediķi, ko teica armijas mācītājs Pēteris Apkalns 1939. gada 17. februārī Svētā Pētera baznīcā. Svētku dienā, atzīmēja 4. Valmieras kājnieku pulka 20 gada svētkus. Kaut gan šis sprediķis teikts pirms 81 gada, citēšu dažas domas no mācītāja Apkalna, jo šķiet, ka šie vārdi der mums arī šodien šajā sarīkojumā.

„Kas bijis – pagājis. Šie vārdi vispirms risina jūsu veco karavīru, gara acu priekšā notikumus, kas saistās ar pulka dibināšanu un atver atmiņa krājumus no pirmām cīņām par dzimtās zemes atbrīvošanu. Daudz no pirmajiem cīnītājiem, pulka dibinātājiem, jau atdusas dzimtenes smiltājā, bet viņu skatieni un tēli, liekās, kā dzīvi stāv jūsu acu priekšā.“

Mēs varētu teikt to pašu par daudziem no oriģinālajiem Daugavas Vanagu dibinātājiem. Viņi jau atdusas, bet viņu tēli liekās kā dzīvi mūsu acu priekšā šodien.

Bet kas ir bijis, ir pagājis. Labi pastaigāt vecās tekas, bet nevaram un nedrīkstam tur pārāk ilgi kavēties un palikt. Tas mūs pieved pie šodienas un nākotnes. Te atkal citēšu no mācītāja Apkalna sprediķa: „Skatoties uz tagadnes uzdevumiem, mēs vairs nedrīkstam griezt mūsu skatienus senākā vai nesenā pagātnē, bet tie mums visiem jāsaista pie dzīves, uz ko mēs visi esam aicināti no viena vienības gara, no viena mūsu visas laicīgās dzīves Vadoņa. Šiem uzdevumiem, jo jaunais laikmets diktē, ko šā laika dzīve neatlaidīgi no mums prasa, mums jānāk pretim ar visu sirdsdegsmi un skaidrību. Šie uzdevumi būs skaidri ikvienam, ka ka atjaunots Latvijas pilsonis stāvēs savā vietā un pienākumā ar jaunā rīta saucienu sirdī: redzi, viss ir tapis jauns.“

Ja mēs uz tagadnes uzdevumiem un pienākumiem tā raudzīsimies un šādā apziņā viņu izpildīšanai pretim iesim, tad arī mūsu skatiens nākotnē nebūs drūms un aptumšots, jo tumšu to var padarīt tikai pagātnes ēnas un tagadnes drosmes gara trūkums. Cilvēka, tautas un valsts nākotnes cerība dibinās uz iekšējo veselīgo saturu un paļaušanos Visuvarenajam: „Dievs ir mūsu cerība. Sātans nevar nomainīt, ko Dievs pats grib pasargāt.“

Kas zina, kādi laiki mums vēl jāpiedzīvo un ko Dievs būs lēmis piedzīvot mūsu dārgai tēvzemei – Latvijai nākotnē. Tomēr šajā lielajā, gaišajā svētku stundā mēs vēlētos, lai visi ar drošu cerību raudzītos nākotnē. Un tas būs sasniedzams un piedzīvojams tikai tad, ja arī nākotnē raugoties, visi Latvijas nācijas locekļi varētu savās sirdīs apliecināt: „Kas bijis – pagājis; redzi viss jauns tapis.“ Bet ar mūsu cilvēku spēkiem un Dieva palīdzību tas būtu iespējams tikai tad, ja pagātnes tumšajām ēnām varam savus skatienus celt pāri. Tāpēc visu, kas no pagātnes varētu pacelties kā traucējums, liksim ne tik daudz vēstures, bet gan savas sirds svaru kausos. Tad arī nākotnes cerības atmirdzēs apustuļa vārdu spožājā gaismā – „redz – viss jauns tapis.“

Labi pateikts. Ņemsim šos vārdus vērā. Vēl tikai pāris domas. Caur savu pravieti Jeremiju Dievs reiz teica: „Jo mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku, tie atsājuši Mani, dzīvā ūdens avotu un izrakuši sev akas, cauras akas, kas nepatur sevī ūdeni.“

Kad aizejam no Dieva, kas ir dzīvā ūdens avots, un paļaujamies uz saviem spēkiem, tad grēkojam un nav Dieva svētība bet lāsts. Mūsu darbs ir tukšs un lieks. Mūsu baznīcas himna, kas arī bija mūsu karavīru sauciens, ko tūlīt dziedāsim, izsaka: „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils.“ Atgriezīsimies pie tās atziņas un ticības.

101. Psalmā atkārtotu lasām vārdus: „Un tie piesauca to Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no vinu posta un vadīja uz pareiza ceļa.“

Piesauksim to Kungu un zināsim, ka ja no sirds lūgsim, Viņš palīdzēs, un kas bijis pagājis, un viss tapis jauns Viņam par godu.

Lūgsim Dievu!

Mācītājs Kolvins Makfersons (Colvin McPherson)
2022. g. 2. aprīlī