|
|
Laiks Latvijā: |
Amanda no Latvijas
No 4. aprīļa līdz 4. maijam – 1. mēnesis – 30 dienas
Laikraksts Latvietis Nr. 701, 2022. g. 11. maijā
Amanda Hērsta (Vaita) -
Ieteikt draugiem.lv
Ierodamies Rīgas lidostā. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Sniegs Vērmanes dārzā pie pieminekļa Filipam Pauluči. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Latvijas un Ukrainas karogi Rīgā. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Džeimss un Emīlija ar virtuļiem Rīgas Centrāltirgū. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Amanda, Džeimss, Emīlija un Annika pie Rīgas robežas. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Emīlija un Annika – te ir pīrāgi! FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Annika, Amanda un Emīlija pie Rundāles pils. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Džeimss dodas uz pirmo hokeja treniņu. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Annika izmēģina futbola treniņu. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Veselības Centrā 4. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Annika un Emīlija pie savas jaunās skolas. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Emīlija skolas tautas tērpu svārkos. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Amanda un Džeimss pie Rātsnama pirms tautas tērpu gājiena. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Amanda pirms tautas tērpu gājiena. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Tautas tērpu gājiens. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Amanda pie Brīvības pieminekļa 4. maijā. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Amanda, Džeimss, Emīlija un Annika pie Brīvības pieminekļa 4. maijā. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Annika, Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, Amanda un Emīlija 4. maijā. FOTO no Amandas Hirstas Vaitas personīgā arhīva.
Vēlos pastāstīt par to, ko mēs kā ģimene piedzīvojam, aklimatizējoties un iedzīvojoties dzīvei Latvijā.
Mēs esam četru cilvēku ģimene – Amanda, Džeimss un meitas Annika (11) un Emīlija (8).
Es – Amanda, esmu dzimusi un augusi Melburnā, Austrālijā. Mani vecvecāki no mātes puses ir dzimuši Latvijā. Es pabeidzu Melburnas Latviešu biedrības (MLB) Daugavas skolu, Melburnas Latviešu vidusskolu, AZVV (Annas Ziedares Vasaras vidusskolu), piedalījās tautas deju kopā Piektais Ritenis, vairākus gadus vadīju MLB latviešu bērnudārzu Daina, mācīju Latviešu skolā un biju vadītājas palīdze guntiņa pulciņā.
Mans vīrs Džeimss ir Kanādas izcelsmes austrālietis, kurš ļoti atbalsta iedziļināšanos latviešu kultūrā. Meitas – Annika un Emīlija abas apmeklēja MLB Daugavas skola un ir guntiņas Rīgas 1. Gaidu vienībā.
Mēs plānojām pārcelties uz dzīvi Latvijā vismaz uz 2 gadiem. Kāpēc? Es esmu par šo domājusi jau kopš tās reizes, kad pirmo reizi biju Latvijā 1987. gadā. Mēs gribam pēc iespējas vairāk iedziļināties Latvijas kultūrā un ikdienas dzīvē, lai bērni apmeklē vietējo skolu, lai viņi varētu pilnveidot un uzlabot savu latviešu valodu, veidotu jaunas draudzības un prasmes.
1. nedēļa Latvijā
Jūsmoju jau tad, kad Zviedrijā, iekāpjot lidmašīnā, pa skaļruni dzirdēju: „Dāmas un kungi!“ 8 gadīgā Emīlija ar lielo smaidu izkliedza: „Mamma, mamma...viņi runā latviski!“ Emīlija arī bija pirmā, kura ieraudzīja lielos burtus RĪGA, kad nolaidāmies lidlaukā. Lidojuma laikā latviešu stjuarte varēja ar mums pavadīt laiku sarunām. Lidmašīnā bijām tikai 25 pasažieri.
Pazīstama seja mūs sagaidīja lidlaukā un aizveda uz mūsu pagaidu apmešanās vietu, lai varētu iekārtoties tajā. Turpmākos mēnešus mēs šo dzīvokli sauksim par mājām!
Šī bija veļas mazgāšanas un papīru kārtošanas nedēļa. Esam dikti priecīgi, ka esam vienā vietā, jo esam ceļojuši pēdējās 7 nedēļas, apmetoties tikai viesnīcās. Apciemojam ģimeni Kanādā un draugus Zviedrijā.
Satikām draugus no Melburnas, kuri tagad dzīvo Rīgā. Viņi mūs uzaicināja uz vakariņām. Kompānija bija brīnišķīga, un ēdiens garšīgs. To mēs ļoti novērtējām, jo mūsu dzīvoklī vēl nav uzstādīta virtuve. Tas ir paredzēts uz maija beigām.
Izgulējāmies, izpakojām somas. Aizgājām līdz tuvākajam LMT veikalam un sakārtojām mobilā telefona un interneta plānus. Sakārtojām mūsu deklarēto dzīves vietu, kas ir nepieciešams, ja plānojat Latvijā dzīvot un ne tikai apciemot uz īsu laiku.
Deklarēta dzīves vieta ir nepieciešama lielākajai daļai lietu, it īpaši, ja plānojat atvērt bankas kontu un reģistrēt bērnus skolā. Tas bija salīdzinoši vienkārši, jo mums ir lieliski saimnieki, kuri ir strādājuši ar mums kopš brīža, kad mēs nolēmām pārcelties uz Latviju. Latvijā ir ļoti liela dokumentācija, un daudzi procesi aizņem ilgāku laiku tikai dēļ dokumentiem. Annika un Emīlija bija sajūsmā par Rīdzinieka kartes saņemšanu ar savām fotogrāfijām – tās viņas abas lepni ielika savos maciņos. (Rīdzinieka kartes tiek uzlādētas ar naudu braukšanai sabiedriskajā transportā.)
Mēs piedzīvojām sniegu pirmajās dienās Rīgā! Meitenes nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs skriet pa sniegu. Sniegs drīz nokusa, un Džeimss varēja atsākt ikdienas skrējienus. Viņš katru dienu noskrien, apmēram, 15 km. Tas viņam ir palīdzējis iepazīt un apgūt Rīgas ielas. Esmu ļoti pateicīga par to, jo es bieži esmu apmaldījusies.
Apciemojām draudzeni, kura iemācīja Emīlijai tamborēt.
Apciemojam Centrāltirgu, kur nopirkām virtuļus (līdzīgi mūsu donātiem Austrālijā, bet mazāki).
Visur Rīgā redzami Ukrainas karogi. Daudzos veikalos ir iespēja ziedot, lai palīdzētu Ukrainai.
Paziņas aizdeva mums uz divām nedēļām mašīnu, kuru izmantojām, lai aizbrauktu līdz LIDO restorānam – Dzirnavām, jo Annika to izvēlējas kā vietu, kur svinēt savu vārda dienu!!
Benzīna cenas augstas, kā visur: 0.04- e95 Eiro 1.819/litrā, dīzeļdegviela Eiro 1.832/litrā.
Elektriskos skrejriteņus var redzēt braucam visur, īpaši pa gājēju celiņiem, kopā ar riteņiem, bet nekur neredzam, ka kādam būtu ķivere galvā. (Protams, dažiem ir, bet pārsvarā neredzam!!!).
Mašīnās – pārsvarā – viena roka uz stūres, otrā – telefons.
Sods par braukšanu sabiedriskajā transportā bez biļetes – 20 Eiro; prasīju to biļešu kontrolierim, jo redzēju, kā viņš tur skaidru naudu maciņā kārto.
2. nedēļa
Staigājam visur kājām; dzīvojam ļoti centrālā vietā, nekas nav par tālu. Džeimss savā ikdienas skrējienā ievēroja rindu pie Rāma sociālā centra (Tur Hari Krišniem ir restorāns un veikals.)... un mēs uzzinājām, ka rītos piedāvā sociālās brokastis no plkst.9.00-10.00 katru darbu dienu par 2 eiro ziedojumu vai mazāk; ja esi students – (1 eiro), vai 0,70 eiro, ja uzrāda invaliditātes apliecību. Tur piedāvā putru ar riekstiem vai sēklām, maizi, augļus, tēju. Tie, kas pasniedz ēdienu, to dara brīvprātīgi.
Esmu korporācijas Dzintra locekle. Mums caur e-pastiem atnāk ziņas par tikšanos, un es piedalījos Viktorīnas vakarā, kur iepazinos ar vairākām no savas korporācijas, kā arī no Selonijas.
Esam nopirkuši Hot dogus pie Narvessen un dzēruši kakao kafejnīcās. Jau pirmajās dienās bijām Mārtiņa beķerejā, kas ir uz Matīss iela stūra. Tur jau sāk mūs pazīt, un prasīja – vai gribot 3 vai 4 kakao, kad bijām visi kopā. Emīlija parasti vienmēr pasūtīja 4 pīrāgus, kad bijām Latviešu namā Melburnā... laikam viņai likās, ka esam Latviešu namā, jo viņa pasūtīja četrus pīrāgus!
Šonedēļ sākam meklēt meitenēm skolas. Meitenēm lika rakstīt mazu pārbaudījumu divās skolās, lai saprastu, kāds ir viņu valodas līmenis gan latviešu valodā, gan angļu valodā. Kad apciemojām skolas, meitenes būtu jau tajā pat dienā sākušas mācības!
Apciemojām: 1. – Rīgas Kristīgo pamatskolu, 2. – Natālijas Draudziņas vidusskolu (nespējam apskatīt skolas telpas... utt.; direktors teica, ka bija sakarā ar COVID, jo tikai pirms 2 nedēļām klasēs atcēla masku valkāšanu) un 3. – arī Rīgas Humanitāro vidusskolu. (Šai skolai bija jau pāri par 1000 skolēnu un nebija brīvu vieta.) Nav viegli atrast skolas, kurām ir pieredze ar ārzemju latviešiem. Es runāju ar daudziem, un daudzi gribēja ieteikt starptautiskās skolas, bet es negribu meitenes sūtīt tajās.
Skolotāji visās skolās šķita ļoti pretimnākoši. Ar latviešu valodas prasmi viņi bija ļoti apmierināti un matemātikas pārbaudē bija jāpaskaidro daži simboli, kuri mūsu meitenēm nebija pazīstami.
Izvēlējam Rīgas Kristīgo skolu, jo tā ir mazāka skola, ar mazāku skolēnu skatu klasēs; mēs domājam, ka būs labāka iespēja iejusties un tikt līdzi ar visiem darbiem. Šim skolas gadam Latvijā ir palicis tikai mazāk par četrām nedēļām, bet gribēju, lai viņas iesāk tagad, un tad pēc brīvdienām viņām viss būs jau pazīstams.
Bet, lai sāktu iet skolā, mums ir jāatrod ģimenes ārsts, pie kā reģistrēties, lai varam dabūt izziņu, kurā rakstīts, ka meitenes ir veselas un drīkst iet skolā.
Es pavadīju vairākas dienas, zvanot gan uz veselības dienestu/veselības ministriju, gan ārstiem. Daudzi atsaka; saka, ka neesot vietas, vai arī, ka mūsu adrese NAV viņu rajonā (dažreiz 15 minūtes ko iet ar kājām!)... un līdz ar to ir jāmeklē tālāk. Parasti visās vietās ir jāiet ar iepriekšējo pierakstu.
Apciemojam IKEA, nopirkām plīti un vok pannu, līdz ar drēbju statīvu un pakaramiem. Salīdzinājām Austrālijas, Zviedrijas un Latvijas IKEA kotletes – garšīgi bija!
Apmeklējām Rundāles pili, jo lietainajā dienā nebija ko darīt pa āru. Meitenes pārnakšņoja pie māsīcas.
Lieldienas! Pavadījām Lieldienu nedēļas nogali Talsos pie draugiem, kur cepām pīrāgus, krāsojām olas, sitam olas („olu kaujas“), ripinājām olas un šūpojāmies lielās šūpolēs Talsu pilsētā. Mums nevienam odi nekodīs vasarā. (Red.: Tautas ticējums –„Lai vasarā nekostu odi, Lieldienās jāšūpojas šūpolēs.“)
Baudījām svaigo gaisu, karsto balļu, pirti un foršo kompāniju.
3. nedēļa
Uzzinājām, ka vienai draudzenei tēvs palīdz ar tautas deju vadīšanu, un, līdz ar to, meitenes to izmēģināja. Meitenēm patika! Arī izmēģināja Capoeira... viņām tas arī patika, bet pašlaik mēģinām izgudrot un izvēlēties nodarbības, kuras viņām īpaši interesē, bet jāskatās, lai mēs iespējam uz visām lietām tikt.
Džeimss ir paņēmis līdzi savu ledus hokeja somu, un viss, kas tur ir, lai varēt piedalīties, kad būs iespēja. Džeimss spēlē ledus hokeju komandā Melbourne Demons. Mēs šonedēļ apciemojām vairākas slidotavas un runājāmies ar vairākiem cilvēkiem. Džeimss aizgāja uz treniņu un spēlēja labi, viņam pat prasīja, lai nāk atpakaļ! Es arī paņēmu savas slidas līdzi un piedalījos vienā slidošanas treniņa stundā kopā ar Anniku.
Apciemojam Siguldu. Noskatījāmies Eiropas čempionāta zem 18 gadu vecuma kvalifikācijā starp Latviju un Grieķiju. Kolosāla atmosfēra un spēle, bet diemžēl, lai gan viņi cīnījās, Grieķija uzvarēja.
Bija trīs spēles, un Grieķijai tagad bija 2.! Varu ieteikt PICA Siguldā!
Es pievienojos S!P!K! korim; mēģinājumi otrdienas vakaros.
4. nedēļa
Šonedēļ Annika izmēģināja futbolu treniņus Metta futbola skolā.
Jā, mums patīk, un tā ir interese, kas ir turpinājusies kopš 2019. gada Melburnā, pirms COVID.
Ar trešdienu viņai bija forma un jauna bumba! Satikām tos, kuri uzsāka šo klubu/skolu, un 3. maijā bija 16 gadi kopš tā dibināta.
Es pievienojos vidējās paaudzes deju kolektīvam Rīts. Nu... divas reizes nedēļā un diezgan nopietna un smaga slodze, bet ja viņi mani ņem, būšu priecīgi pievienoties. Viens mēģinājums iet 3 stundas un tai skaitā – 1 baleta stundu!
Atradām ģimenes ārstu, un pavisam varu ieteikt – Veselības Centru 4. Izrakstīju mums izziņas un tad analīzes... hmm... kādas? Latvijā bērniem reizi gadā taisa asins analīzes, profilaktiski – ārsts teica. Nu tā meitenēm pirmo reizi mūžā ņēma asinis, nekādas problēmas.
Iepērkamies RIMI lielveikalā. Esam jau pieraduši pie tā, ka cilvēki neiepērkas vienu vai 2 reizes nedēļā... pat rati nav pietiekama lieli, lai to darīt. Ir pieņemts daudz biežāk braukt iepirkties.
5. nedēļa
Liela nedēļa!
Meitenes pirmdien sāka iet jaunajā skolā! Annika – 5. klasē un Emīlija – 3. klasē. Nu, protams, mammai bija jāuzņem bildes. Tā taču ir tradīcija!
Nav skolas formas, bet uz otrdienu jāvelk svētku tērps. Skola iedeva viņām skolas tautas tērpu svārkus, ko uzvilkt.
Pirmā reize, kad viņām ir siltas, skolā gatavotas pusdienas. Esot bijusi kāda rīsu recepte. Visiem iedeva piena kastīti un drīkstēja paņemt, cik tik daudz gribēja. Emīlija man iedeva kasti pēc skolas. Saldā bulciņa esot bijusi ļoti garšīga.
Meitenēm skolā patika, draugi jau ir.
Otrdien Emīlijai 9. dzimšanas diena. Vēl diviem klases biedriem arī bija dzimšanas dienas! Bija svētku galds, jo svinēja 4. maiju – Latvijas Neatkarības atjaunošanas svētkus.
Īsa diena... ko vēl var prasīt dzimšanas dienā? Un viss, ko viņa vēlējās dzimšanas dienā, bija, lai vakariņas varētu ēst pie LIDO – šoreiz izvēlējāmies LIDO pilsētas centrā.
4. maijs! Es piedalījos tautas tērpu gājienā kopā ar dažiem no RĪTS tautas dejas kolektīva. Man bija Bārtas tautas tērps, kuru man palienēja.
Ļoti iespaidīga un aizkustinoša diena. Ziedi pie pieminekļa! Tas bija aizliegts, kad es pirmo reizi te biju 1987. gadā! Tagad cilvēki var brīvi to darīt. Ai, kā es būt gribējusi, lai mani vecvecāki šo būtu piedzīvojuši!
Annika ar mani kopā gāja gājienā; es pat dabūju satikt Valsts Prezidentu Egilu Levitu! Mani intervēja LTV1 ziņās!!
Amanda Hērsta (Vaita)
Laikrakstam „Latvietis“
Turpmāk vēl
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
