Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Sveicināti, lasītāji!

Lēmums pieņemts – pieminekli Uzvaras parkā demontēs. Saeima 12. maijā pieņēma lēmumu atcelt juridiskos šķēršļus to darīt, un Rīgas dome 13. maijā lēma uzdot Rīgas pieminekļu aģentūrai nodrošināt objekta demontāžu. Balsojums Rīgas domē bija 39 Par, 13 Pret, 0 atturējās. Pret lēmuma pieņemšanu balsoja visi „Saskaņas“ deputāti un visi „Latvijas Krievu savienības“ deputāti. Visi pārējie atbalstīja demontāžu, ieskaitot opozīcijā esošie agrākie „Saskaņas“ sabiedrotie – partija „Gods kalpot Rīgai“.

Notikumi pie pieminekļa 9. maijā – Krievijā svinētajos „Uzvaras svētkos“ – un nākamajā dienā liecina par to, ka ir nopietnas domstarpības par pieminekļa nozīmi. Lasot komentārus sociālos medijos liek ātri saprast, ka ir divi krasi atšķirīgi viedokļi. Vieni jūsmojas krievu valodā par „mūsu“ pieminekli, ko „sliktie“ taisās atņemt, bet otrie latviešu valodā visādos veidos zūdījās par „Okupācijas stabu“. Protams, nav jau tik vienkārši, ka visi krievi atbalsta pieminekli, un visi latvieši ir pret to. Nedrīkstam aizmirst, ka tautība te nav nekāds noteicējs.

Paskaidrojums ir meklējams paša pieminekļa nosaukumā: „Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“. Pirmkārt, Latvijā nebija nekādi „vācu fašistiskie iebrucēji“. Latvijas teritorijā karoja divas nomināli sociālistiskas valstis – Nacionālsociālistiskā Vācija un Padomju sociālistisko republiku savienība. Musolīni ar savu Itālijas fašistu armiju nekādi pie mums nefigurēja. Divi plēsoņi, kuri bija vienojušies par Austrumeiropas sadalīšanu savā starpā, tomēr beigās nevarēja vienoties par laupījuma sadali. Pieminekļa nosaukumā vārds „fašistiskajiem“ ir lietots ar nolūku novērst uzmanību no abu plēsoņu kopīgo politisko izcelsmi.

Nosaukumā vārds „atbrīvotājiem“ attiecas drīzāk uz teritorijas atbrīvošanu par labu okupantiem nekā pamatiedzīvotāju atbrīvošanu. Atbrīvotāju izraisīto demogrāfisko krīzi vislabāk parāda oficiālie tautas skaitīšanas dati. Pēdējā tautas skaitīšana pirms okupācijas notika 1935. gadā, kad saskaitīja 1 472 612 latviešus, 206 499 krievus un 271 391 citas tautības. Pēdējā tautas skaitīšana okupācijas laikā notika 1989. gadā, kad saskaitīja 1 387 757 latviešus (t.i. mazāk nekā pirms okupācijas, kaut gan pagājuši 54 gadi), 905 515 krievus (gandrīz 4,4 reizes tik daudz kā pirms okupācijas) un 373 295 citas tautības. Pie „citām tautībām“ jāatceras, ka aptuveni 50 000 vācieši izceļoja no 1939. līdz 1941. gadam, un vācu okupācijas laikā noslepkavoja vismaz 66 000 Latvijas ebreju. Pēckara iebraucēji nāca no „brālīgām PSRS republikām“. Protams – skaitļos nav iekļauts okupācijas armijas personāls.

Šie iedzīvotāju skaitļi atspoguļoti diagrammā, kurā atsevišķās platības ir proporcionālas attiecīgo tautību skaitam.

„Atbrīvotā“ teritorijā ieplūda paši „atbrīvotāji“ un palika uz dzīvi. Latviešiem draudēja kļūt par minoritāti pašiem savā senču zemē.

GN
2022. g. 18. maijā