Melburnas dienasgrāmata

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Brigita Stroda, Ilga Vālodze Ābele.

Palielināt / Enlarge

Ilga Vālodze Ābele. FOTO Ilga Vālodze Ābele.

Uzaugot un esot saistītai ar 3x3 kustību Latvijā, man bija izveidojies zināms priekšstats par trimdas latviešiem, taču līdz pat nesenam laikam es nebiju iedziļinājusies ne politiskajos apstākļos, kas veicinājis trimdas veidošanos, ne tajā, ko tas nozīmē pašiem trimdiniekiem.

Dzīvesstāsti man palīdz daudz cilvēcīgākā līmenī izprast šo realitāti un pieskarties kā Otro pasaules karu pārdzīvojušo, tā nākamo paaudžu latviešu stāstiem, kas, atrauti no fiziskās Latvijas, turpinājušies otrpus zemeslodei.

28.04.

Esmu pavadījusi pirmo dienu Melburnā. Absolūti piepildītā solī, manas kompanjones Brigitas Strodas vadībā izstaigājot ļoti daudz vietu, kā arī nonākot pie Melburnas Latviešu nama.

Dikensa iela 3 visapkārt ir palmas un citi manā uztverē eksotiski koki. Taču eksotisko koku vidū slejas ozols un zaļo mirtes krūms, kas ļauj atpazīt latviešu klātbūtni. Vārtiņi ar dzelzī izkaltiem rakstiem ved uz pagalmu. Paklājs ar uzrakstu SVEIKS aicina iekšā, kur mūs sagaida nostāvējusies koka smarža un mazliet smagnējs interjers, kas 70 gadu garumā pulcējis latviešus un ieskāvis kultūru, kas, atvesta pāri visai pasaulei, no jauna uzplauka un dzīvo savu, Austrālijas latviešu dzīvi.

Tas, kas vieno visu namu, ir gaismas iekļūšana tajā – ir diezgan daudz logu, un tā ir lieta, kas man iespiedās apziņā kā kaut kas ne obligāti raksturīgs senākiem namiem Latvijā. Ir ļoti daudz dabiskās gaismas. Šie logi visās pusēs nepārtraukti atgādina to, ka šī ir Austrālija, jo iepriekš minētie eksotiskie koki ienāk arī iekšas skatā. Interesanta visa senā kokgriezumu estētika, gleznas, tautu meitu lelles, vitrīnās līkločos izstādītās jostas, māla krūzes. Ja es to redzētu Latvijā, tas man neizraisītu īpašas emocijas, jo tas viss ir ļoti pierasts un sniedz zināmu senišķuma sajūtu. Bet šeit, iespējams, tās ir lietas, ko cilvēki pagājušā gadsimta 40. gados atveda ar kuģi uz šejieni no Latvijas.

Man ļoti patīk Gunāra Jurjāna mozaīka, kas jau intervijās Latvijā iezīmējās kā spilgts iekšējās folkloras elements. Dzirdot stāstus par kādu priekšmetu, ko iepriekš neesmu redzējusi, ir īpašs tā satikšanas mirklis un pieskaršanās tam. Es negaidīju, ka tik spilgti un bez pārejas sajauksies senais, detaļās izgreznotais, ar zināmu vēsturi un pieredzi piepildītais vēsturiskais nama gals un modernā, izremontētā virtuve un kafejnīca, kur estētika ir citādāka, krāsas un materiāli ir savādāki.

Un tā pamazām es nonāku līdz skatuvei. Tā liecina par to, cik ļoti skatuves māksla un kultūra uz skatuves latviešiem šeit ir svarīga lieta. Pašu būvēta, liela, attiecīgi aprīkota, aizskatuve gana ērta un plaša. Soli pa solim iepazīstu katru nama telpu, atverot sev priekšā arvien lielāku plašumu. Un tā, cilvēku pa cilvēkam, es atklāju viņu stāstus par dzīvi Latvijā, Austrālijā un Melburnas Latviešu namā, apjaušot, ka šī pasaule ir daudz plašāka, nekā sākumā šķita.

Dārgumu krātuve un glabātuve ir šis Nams. Es zinu, ka es tur drīz atkal būšu un pieredzēšu arī kustībā, ar cilvēkiem. Būs interesanti redzēt, kura vieta kļūs par darbības epicentru.

Par autori

Ilga Vālodze Ābele ir dzīvesstāstu pētniece, kas 2022. gada pavasarī ar Brigitu Strodu uzsāk pētniecību radošā fonda INITIUM projektā par Melburnas latviešu kopienu. Viesojoties Melburnā, tiek veiktas dzīvesstāstu intervijas, apkopoti materiāli par Melburnas Latviešu namu un citām nozīmīgām vietām, kā arī saglabāta Austrālijas latviešu mutvārdu vēsture.

Projektu veido Latvijas kultūras organizācija INITIUM un atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Austrālijas latviešu teātris un Latviešu kultūras biedrība TILTS.

Ilga Vālodze Ābele
Laikrakstam „Latvietis“