NYET, NYET SOVIET

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Valda Liepiņa.

Palielināt / Enlarge

Izstāde. FOTO Valda Liepiņa.

Palielināt / Enlarge

Izstāde. FOTO Valda Liepiņa.

Palielināt / Enlarge

Izstādes atklāšana. Marianna Auliciema uzrunā klātesošos. FOTO Valda Liepiņa.

Palielināt / Enlarge

Izstāde skatāma līdz 23. jūlijam. FOTO Valda Liepiņa.

Tas viss notika pirms 30, 40, 50 un pat vairāk gadiem. Skan kā stāstā. Daudziem jaunākās paaudzes cilvēkiem tas varētu jau šķist kā kaut kas neticams. Tas ir, pirms mēnešiem trim. Kopš šā gada 24. februāra, piedalīšanās demonstrācijās un uzmanības piesaistošu ideju gudrošana šķiet gandrīz vai ikdiena. Daudziem trimdas bērniem šķita dabiski uzreiz iesaistīties šajos protestos pret agresoru, jo viņi bija par to dzirdējuši no vecākiem un saprata, ka ir jāmobilizējas.

Mums, tiem, kas toreiz bijām iesaistīti demonstrācijās ar saukļiem „Nyet, nyet Soviet“, „Stop Russification“ un līdzīgi, izstādes atklāšana 4. maijā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā bija atkaltikšanās – gan ar „cīņu biedriem“, gan ar tā laika notikumiem un savā ziņā gandarījums, ka šai darbībai bija panākumi. Demonstrācijas ASV un Eiropas sirdī bija viskrāšņākās, bet ievērības cienīgi bija protesti visās latviešu mītnes zemēs no Dienvidamerikas līdz Austrālijai, no Kanādas līdz Skandināvijai un visur citur. Apbrīnojami, ka saglabājušies tik daudz plakātu – un ne jau mazi, bet sienas garumā vai arī karogi no Latvijas miera kuģa akcijas.

Nezinātājs varētu skatīties un pirmajā brīdī padomāt – viss jau izskatās iespaidīgi un krāšņi, dalībnieku acīs redzams jaunības azarts un lozungi patiešām „trāpīgi“, bet, vai tas viss kaut ko panāca? Trimdas sabiedrībai galvenais pašas izvirzītais uzdevums cīņā par Latvijas neatkarību bija nemitīga rietumu sabiedrības un valdību atgādināšanu par patiesajiem apstākļiem Baltijā (Padomju Savienībā). Demonstrācijas būtībā ir šī darba redzamā aisberga daļa. Piecdesmit gadu garumā trimdas organizācijas, lielas un mazas, indivīdi rakstīja vēstules, sūtīja informāciju saviem valdību pārstāvjiem. Bet ar to kādreiz arī nepietika. Skumjš piemērs bija 1974. gada notikumi Austrālijā, kad tā laika premjerministrs (strādnieku partija) Vitlams pēkšņi un negaidīti gatavojās atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de jure. Viņš izteicās, ka stāvoklis šajās valstīs pēdējos 30 gados nebija mainījies un pārskatāmajām nākotnē nebija iemeslu domāt, ka tas varētu mainīties. Kā daudzos trimdas gadījumos, Vitlams un viņa vadītā partija neiedomājās, ka Baltijas trimdinieki Austrālijā un visā pasaulē šo lēmumu uzskatīs par nodevību un momentāni mobilizēsies. Rezultātā ārkārtas vēlēšanās strādnieku partija zaudēja liberāļu partijai un tās pirmais darbs bija atsaukt šo de jure statusu.

Šādu notikumu trimdas gados bija daudz. Ar vēstulēm un personiskām sarunām ar valdību pārstāvjiem nepietika. Bija jāpievērš mediju un sabiedrības uzmanība. Kā mēs zinām, nevienai valdībai nepatīk, ka tā tiek atspoguļota negatīvā gaismā… Un tā nu īpaši aktīvi kļuva jaunieši – pārsvarā paaudze, kas tobrīd vēl nebija redzējusi savu tēvzemi. Bieži vien šīs pārgalvīgās rīcības varēja draudēt ar sodiem.

Vērienīgajā izstādē Nyet, nyet soviet var ne tikai apskatīties plašo demonstrāciju klāstu, bet arī pasekot līdz praksē pārbaudītiem ieteikumiem, kas veidotu rokasgrāmatu mūsdienu protestētājiem. Interesanti, pat dīvaini, ka kovida dēļ šīs izstādes atklāšana notiek divus gadus vēlāk nekā bija paredzēts. Pērn tika pabeigta dokumentāla filma VALIANT! Brauciens uz brīvu Latviju par demonstrāciju mašīnu Plymouth Valiant, taču ņemot vērā pēdējo mēnešu notikumus, varētu šķist, ka pats Liktenis nolēmis, ka šai izstādei jānotiek tagad.  Izstādi veidoja muzejs un pētniecības centrs „Latvieši pasaulē“ un to finansēja VKKF, latvieši diasporā, Latviešu fonds un PBLA Kultūras fonds. Šajā izstādē kuratores bija Ieva Vītola un Marianna Auliciema.

Šā gada 4. maijā, dienā, kad 1990. gadā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu“, izstādes atklāšanai ir īpaša nozīme. Vispirms, tā bija diena, par ko arī trimdas sabiedrība sapņoja (un daudzi nesagaidīja), bet lieti atzīmēt, ka šīs skaļās demonstrācijas vēl turpinājās līdz 1991. gada 21. augustam, kad Latvija varēja patiešām ieiet brīvās pasaules apritē. (Žēl, ka Latvijā šo nozīmīgo dienu tik maz pieminam un neatzīmējam). Otrkārt, tieši karš Ukrainā mums vēlreiz norāda, cik svarīgi mums visiem turēties kopā un nebaidīties skaļi izteikt savu protestu pret vardarbību un netaisnību. Cik svarīga bija – un ir – diaspora (bij. trimda) mūsu valsts nākotnē. Varam lepoties ar saviem panākumiem, bet šodien arī stāvam blakus saviem ukraiņu draugiem. Lepnums un gandarījums bija redzams un dzirdams izstādes apmeklētājos, kuru starpā bija arī prāvs skaits kaislīgo demonstrāciju jauniešu bērni – paši nu demonstrāciju vecumā un, kuri nevienu brīdi neminstinājās nostāties par taisnību Ukrainā. Saukļi ir mazliet citādi. Šis ir publisks karš. Cik traģiski, ka sauklis Nyet, nyet ir tikpat trāpīgs šodien.

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“