Lasītājas vēstule

Karš Ukrainā turpinās jau trīs mēnešus. Neticēju, ka būs tik ilgi. Pārlieku baisi tur viss notiek. Bet eksperti pareģo pat gadus. Neiedomājami. Esmu zaudējusi interesi gandrīz par visu, kas nesaistās ar Ukrainu. Sekoju norisēm kara laukā, lasu par Ukrainas vēsturi, iedziļinos bagātajā šīs valsts kultūrā. Ar neizsakāmu baudu vēroju ekrānā ukraiņu tautas tērpu parādi – tā ir neizstāstāmi krāšņa un daudzveidīga.

Mēs te, Ikšķilē, turpinām darināt maskēšanās tīklus Ukrainas armijai. Mūsu pilsētiņā tīkli top vairākās vietās. Abas ar meitu esam pieslējušās Sintijas Pujātes komandai. Viņa pēc izglītības ir pedagoģe, šobrīd dzīvo pa mājām ar mazu bērnu. Viņa stāsta, ka, kaut ko darot, lietas labāk, jūtas mierīgāk, citādi domas pa galvu trako. Ik nedēļu Sintija padod ziņu, kad varētu notikt kārtējā tīkla darināšana. Piesakāmies tajā vai citā viņas piedāvātajā dienā, kad varam arī mēs, iepriekš sagatavojam audumu strēmeles, un viss notiek. Lai izgatavotu 5 x 6 m lielu maskēšanās tīklu, vismaz 4 vai 5 sievietēm jāstrādā 4 – 5 stundas. Kārtīgs darbs. Man šopavasar pirmās tulznas uz rokām sastrādātas nevis ar lāpstu vai kapli, bet gan ar šķērēm, griežot strēmeles maskēšanās tīkliem. Sintijas komandā ir dāmas arī no Ķeguma, Lielvārdes un Ogres, kā nu kuro reizi sabrauc. Un tad jau sarunas gandrīz tikai par Ukrainu.

Meita cenšas ziņas neskatīties. Viņai daudz jāstrādā. Vakaros grib kādu filmu, bet es ar grūtībām uz ko tādu saņemos. Viss liekas sadomāts un nesvarīgs. Mēģinu saprast, kas ar mani notiek, un varbūt drusku mierina tas, ka ne tikai ar mani. Kopš 24. februāra es jūtos smagi slims, – raksta Rīgā dzīvojošais kultūras vēsturnieks un rakstnieks Kirils Kobrins (Rīgas Laiks, maijs, 2022, Epikrīze, 18. lpp.). Jā, laikam tas ir pareizais apzīmējums. Es arī jūtos slima. Smadzenes kļuvušas par sietu, kas izlaiž cauri visu citu, atstāj tikai karu un Ukrainu. Ņemu pretī tikai tās ziņas, kas dod cerību uz Ukrainas uzvaru, priecājos par Krievijas neveiksmēm, izsāpu postu, ko karš nes ukraiņiem. Kijivā dzīvojošais krievu filozofs Anatolijs Ahutins: „...Ar intelektu kaut kas ir jādara, lai varētu saprast šo drausmīgo notikumu, kas ir bezjēdzīgs, proti, nesaprotams. Pirmais, kas atklājas, ir tas, ka ir bezjēdzīgs. Kāpēc? Kas par lietu? Kāpēc vajadzēja izšaut uz Odesu septiņas raķetes? Arī mūsu prezidents pastāvīgi saka: kāpēc viņi to dara? Kāpēc? Kāpēc vajadzēja Bučā sarīkot šo masu noziegumu? Šie notikumi, noziegumi pārkāpj saprotamo kara robežu, normu. Karš jau vispār ir noziegums. Bet šādas norises karš ir īpašs noziegums. Un vislielākais noziegums, – ja tu nezini, kāpēc, ja ļaunums notiek ļaunuma pēc, saproti? To vienmēr atraidījusi mūsu klasiskā filozofija. Neviens nenodara ļaunumu paša ļaunuma pēc. Nē, izrādās, ka nodara gan. Un atkal, ir jāizprot, no kurienes tas uzradies.“ (Rīgas Laiks, maijs, 2022, Karš un atklāsme, 39.lpp.) Ahutins domā, ka to radījis krievu nepilnvērtības komplekss. Man šķiet, ka arī skaudība un nenovīdība. Bet tas jau viss der kopā. Tomēr šāda rakšanās man nepalīdz atbrīvoties no slimības. Jāmeklē vēl un ne tikai filozofijā.

Tagad stress par Azovstaļ puišiem, kas paņemti gūstā. Starptautiskās organizācijas taču vēl aizvien domā, ka ar Putina Krieviju var kaut ko sarunāt. Es neticu, tāpēc gandrīz vai fizisks drebulis. Latvijas publiskā telpa ņemas ap Pārdaugavas durkli un citiem palikušajiem padomju laika pieminekļiem. Ko var ņemties?! Jānovāc! Tas politkorektums mūs padara par ķīseļiem. Vēl es apsveru, vai tad nevar atrast kādu juridisku pamatojumu, lai Latvijai nelojālos Putina dievinātājus varētu pavisam oficiāli aizraidīt uz Krieviju – matušku. Lai tur pielūdz savu elku. Meitas saka, kas ar tevi notiek. Nezinu, bet patiešām tā domāju un neredzu tur nekā nosodāma.

Bagātīgi noziedējuši ķirši, pašreiz sārtā mākonī tinas ābeles. Čubinos pa dārzu ik dienas, bet tādu prieku, kā citus gadus, tas man nesagādā. Jaunākajā žurnāla Sestdiena numurā (20. – 26. Maijs, 2022) atrodu krievu mākslinieka Daniila Vjatkina redzējumu: „…Mums visiem kara situācija ir ietiekusies dzīves ikdienā – gan tiem, kas ir par, gan tiem, kas ir pret, gan tiem, kuriem ir kāds trešais viedoklis vai viedokļa vispār nav. Tas ir kļuvis par mūsu dzīves kontrapunktu. Taisām rīta vingrošanu, brokastojam, pusdienojam, vakariņojam, strādājam, atpūšamies, ejam pa ielu, laižamies miegā, bet karš ir visur, pastāvīgi klātesošs visu laiku. Kaut kādā veidā tas ir pielipis pat tiem, kuri atsakās vispār pieņemt par to jelkādu informāciju.“ (21. – 22. lpp) Precīzāk nepateiksi. Daniils ir aizbēdzis no Sanktpēterburgas, mitinās pie draugiem Rīgā. Mācās latviešu valodu. Pašreiz Latvijas Mākslas akadēmijā skatāma viņa grafikas izstāde Nāve un citi mājdzīvnieki. Esot skarba, ar vājiem nerviem nevajadzētu apmeklēt. Raudzīšu aiziet.

Draugu kompānijā esam iecerējuši braucienu uz Liepāju. Lai vismaz kaut kā atslogotu smadzenes, izsistu sevi no ekrāniem, kas pilni ar Ukrainas kara šausmām. Nezinu, vai izdosies, bet mēģināt vajag, jo sevi kaut kā jānotur līdzsvarā. Būs SPA, pastaigas gar jūru, kāds labs restorāns un, protams, teātra izrāde. Šoreiz izvēlējāmies Vienaldzības gadsimtu. Tas ir mūsu pašu režisora Dmitrija Petrenko iestudējums, izpelnījies Spēlmaņu nakts balvu. Dzirdēju atsauksmes, ka ļoti satriecoša izrāde, paņem līdz sirds dziļumiem. Lai būtu. Mums tieši tas ir vajadzīgs.

Uzrakstiet. Piezvaniet. Balstīsim cits citu. Un lai bumbas nekad nekrīt no debesīm – ne Latvijā, ne kur citur!

Sirsnīgi –

jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2022. gada 22. maijā
Laikrakstam „Latvietis“