Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Gluži bez varonības (2)

Aleksandra Arvīda Zariņa kara laika atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 704, 2022. g. 1. jūnijā
Aleksandrs Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Aleksandrs Zariņš ar ģimeni 1957. gadā. FOTO Andrejs Lejietis.

Aleksandrs Zariņš 1986. gadā. FOTO Ojārs Greste.

Noslēgums. Sākums LL703.

1945. gada 27. aprīlī

Mūs atmodina klusums. Lielais pasaules ceļš ir tukšs un kluss, bet mūsu vakara nemiers arī ir pazudis. Sajūta kā karavīram pirms pēdējās cīņās – mirt vai uzvarēt. Ieejam netālā ciema tuvākajā ēkā, kuru vācieši neilgi rītā atstājuši. Iekurinām uguni uzvārīdami tēju un miltu putru, kad ienāk bars ukraiņu, kurus vācieši piespiedu ceļā nodarbinājuši Berlīnes munīcijas fabrikās. Senie krievu nīdēji, tomēr pratuši izkļūt cauri sarkanarmiešu aplenkumam un tagad dodas tur, kur visi – pie amerikāņiem.

Ukraiņi raisa vaļā netīrus maišeļus un ņem ārā dažādus armijas konservus. Noēduši tos labu tiesu tāpat bez maizes, skaļi atraugājās, uzdzer diez kur dabūtu degvīnu un posās ceļā.

Izbraucam arī mēs. Meitiņa sēd ratiņos un priecājās par pirmajiem pavasara tauriņiem. Augsti gaisos virina cīrulis, un mūsu garastāvoklis labs. Ar katru stundu saule kāpj augstāk un augstāk, kājas jūt smagumu, un somas siksnas sāpīgi spiežas plecos.

Aiz mums tuvojās neliela armijas apgādes vienība, ko pavada jātnieki. Rati piekrauti miltu maisiem, uz kuriem katros ratos sēd divi spēcīgi noauguši puiši un bezbēdīgi triec. Piebraucot tuvāk, redzu uz viņu rokām Latvijas vairodziņu. „Tie taču latvieši!“ saku sievai, bet šo izsaukšanos izdzird braucēji.

„Veči, redz kur atkal letiņi kasa. Kas ir, rāpjas ar visu famīliju augšā,“ saka balamutīgs gaišmatis. Mums tas ir kā debesu aicinājums. Uzsēžamies visi uz miltu maisiem, bet ratiņus piesienam auklā, kas palikusi bez iekšā sēdētājas lēkā un svaidās pa šosejas izbrauktajām grambām. Uzsmēķēju karavīra piedāvāto cigareti un apreibstu; skats paliek neskaidrs un ceļmalas koki līgojās, it kā mēs brauktu kuģī. Mums pa putekļu mākoņiem, kā pa jūras viļņiem, tuvojās jātnieks un pie ratiem sarauj zirgu pakaļkājas. „Pērkona laiks, vai neesmu jums teicis, ka civilistus ratos nedrīkst uzņemt?“ kliedz vācu virsnieks. „Ārā, bet drīz!“

Karavīri nesaka nekā, bet manu, ka var izcelties sadursme, tādēļ lūdzu pieturēt zirgus un izkāpjam. Atraisu ratiņus, iesēdinu meitiņu un novirzāmies ceļa malā.

„Kādēļ kāpāt ārā?“ – jautā nākošos ratos sēdētāji latviešu zēni. „Tagad še saradušies visādi majori, kad jābēg un ratos jūt speķa smaržu. Tā viņi latviešu bēgļus ir visu laiku terorizējuši. Vienreiz tā kā tā būs jādod šiem golofazānu radiņiem pa kaklu.“ Nākošos ratos sēdošie uzsauc: „Ja satiekat kādu no Rankas pagasta, tad sveiciniet!“ Kad kūtrs vējiņš izkliedē putekļus, tad braucēji ir jau krietnā gabalā.

Sasniedzam Kiricas (Kyritz) pilsētu un nogriežamies no lielā ceļa. Stacijā stāv vairāki vilcieni, kas pārpildīti ar bēgļiem līdz beidzamajai vietai. Tiem dala siltu viru un pārpalikumu apsola stacijā esošiem. Nostājamies bezgalīgā rindā, kas drīz vien ir tikpat bezgalīga aiz mums un plēšās platāka un platāka, līdz visa stacijas telpa un laukums ir cilvēku drūzma. Tā ir bezcerīga gaidīšana, un gandrīz priecājos, kad atskan trauksme.

Cilvēki pa galvu pa kaklu dodas ārā no stacijas. Atjēdzamies stacijas laukumā. Kur lai slēpjas? Pāri mūsu galvām pārdārd strupie krievu iznīcinātāji, bet nešauj. Trauksmi neatsauc. Atmetuši nodomu dabūt bēgļu pārtiku kartiņas, kuras izsniedz pilsētas valdes namā, braucam ārā no pilsētas. Norunājam, ka labāk atrasties ceļā, kad jāpaļaujas saviem spēkiem un izmaņai, nekā kādā lēni kustoši vilcienā, kad jāpadodas liktenim.

Nolīst straujš, audzelīgs pavasara lietiņš. Gaiss svaigs, un ejam priecīgi runādami. Kaut kur klaigā piedzērušas rīkles un atskan šaudīšanas, kas liekas piedauzīgi apkārtējā klusumā.

Pārnakšņot nolemjam, kokos ieaugušā ciemā. No ciema vecākā saņemam pārnakšņošanas atļauju mājā, kur esot daudz brīvu istabu. Protams, mūs istabās nelaiž, bet parāda kūtī pērnos rudzu salmus, kur atpūtināt nogurušos ķermeņus. Ieliekam meitiņu, ar visām drēbītēm, putekļu un zirnekļu tīklu pārklātos garkūļu salmos, paši noguļamies blakus un pēc mirkļa aizmiegam.

1945. gada 28. aprīlī

Pamostos un kādu brīdi neziņā blenžu tikko jauzamajos kūts jumta spraišļos. Lēnām kontūras kļūst izteiktākas. Gulēt ar drēbēm, esmu sasvīdis un negribas kustēties, jo ārā ir vēss. Kaut kur tālumā sirēnas iesāk taurēt tanku trauksmi. Sieva atver acis, un bez vārda izmaiņas zinām, kas jādara – jāsāk skriešanās ar būt, vai nebūt.

Pārbaudu ratiņu riteņus, piesienu mazo, guļošo dzīvībiņu un gar pagalma vidū izbetonēto mēslu krātuvi dodamies uz vārtiem. Virtuves durvīs parādās vāciete ar krūzīti: „Vai negribiet pienu bērnam?“

„Nē, viņš guļ,“ atbildu un aiztaisām vārtus.

„Laikam, sakaunējās par mūsu novietošanu lopu mājā,“ nosaka sieva.

„Tos neizmācīs pat krievs,” atbildu pilns rūgtuma.

Ciema iela segta lieliem akmeņiem un priecājamies, kad aiz mums paliek pēdējā māja un sākās asfaltētā šoseja.

Vienmērīgi skaņa notrulina. Dabas skaistums slīd gar mūsu acīm neievērots. Uzmanām tiltus, kur paslēpties tāllidojumu lidmašīnu uzbrukumā. Pēkšņi skats pārsteigts un neticīgs pieplok un apmīdīto zemju kaudzi, kuras viens gals norakts un tur saulē mirdz kartupeļi. Visu pēdējo dienu izsalkums sarodas mutē. Domām, pārmetumiem vairs nav vietas, un pārbaudījis, vai nav neviens cilvēks tuvumā, metos pie ilgi nebaudītajiem kartupeļiem, bāzdams tos kabatās, gan somā. Esmu atkal uz ceļa un kā zaglis steidzīgi skrienu pakaļ ratiņiem, kas aizbraukuši labu gabaliņu pa šoseju. Bet drīz vērojam atkal jaunas un jaunas kartupeļu bedres. Ciemus ceļmalās bieži aizvieto viensētas. Esam Meklenburgā, kuras bagātīgie pārtikas krājumi bija sarunu temats arī rūpnieciskajā un nabadzīgajā Brandenburgas apgabalā.

Iebraucam pāris simtu metru mežā un iekurinām uguni, uzliekam katliņu ar kartupeļiem un nepacietīgi gaidām. Tas iet tik ilgi... Turēt pirmo pusizvārīto kartupeli rokā, gribas to vēl apmīlot. Tik ilgi nav baudīts šis Kolumba atvestais brīnumu stāda zemes bumbulis. Pārspiežu šo saujā un smaržoju. Uzberu lietpratīgi sāli un tad iekožos tā miltainajā baltumā. Karstumu nemanu, bet garša pārņem visu ķermeni. Kad noēsts pēdējais kartupelis, tad pie sevis apņemos, nekad neteikt sliktu vārdu par šīs dienas barotāju.

Toties iešana tagad grūta. Spiež pakrūti, un kaklā staigā sāja garša. Veikuši savu kārtējo dienas normu – 30 km, iegriežamies ciemā. Pa blakus ielām staigā kazaki lielās, ar ādu izgreznotās cepurēs, kuras vadmala ir gan zila, gan sarkana. Lai gan tie ietērpti nobružātās vācu uniformās, tomēr krieva nevīžība un izaicinoša gaita nav noslēpjama.

Naktsmājas dabūjam atkal šķūnī, tikai šoreiz garkūļu salmu vietā jāapmierinās ar kartupeļu klājienu, kas pēdu biezā kārtā sedz visu šķūņa grīdu. Pāra dienas atpakaļ, tā būtu šķitusi Leiputrija, bet tagad, guļot tie liekas cietāki par akmeņiem.

Šis mazais notikums mums atgādina vēlreiz beidzamo dienu nejēdzību un ačgārnību.

1945. gada 29. aprīlī

Rītā atmodušies ieraugam vēl citu bēgļu pāri, kas uzsēdušies uz kartupeļos ievilktiem divričiem un dzer pienainu šķidrumu. No divričiem nolec slaida tumšmate jātnieces zābakos un galifē biksēs un, izbērtajos kartupeļos klupdama, tuvojas mums.

„Jūs arī latvieši?“ viņa priecīgi jautā un uzrunā sadzirdu baltvāciešu akcentu.

„So, so, tā tie latvieši klīst pa pasaules dorfiem, bet kādēļ?“ uz ratiem sēdēdams kā pie sevis runā pavecāks vīrietis, kas atgādina Zeberiņa zīmēto baronu Bunduli.

„Ko nu, fāter. Tagad jādomā tikai lai dzīvi paliekam,“ viņu pārtrauc tumšmate un raudzīdamās uz guļošo bērnu, turpina sarunu ar mums: „Pienu še nedabūsiet, kā visur bagātajā Meklenburgā, bet kazaki labprāt iedos visiem siltu kafeju ar pienu. Mēs jau dabūjām. Nekautrējaties – tagad jādomā par dzīvības saglabāšanu.“

Jūtos neērti. Kādēļ? Vai tādēļ, ka gadiem ilgi skolā un katrā grāmatā mūs mācīja nīst šo vācu baronu un viņa freileni? Šo naidu mēs nesam katrā asins pilienā, gan kaudamies Rīgā ar baltajās diegu zeķēs tērptajiem vācu jauniešiem, gan noliegdami katru Vācijas kultūras iespaidu mūsu pagātnē. Un ar kādiem svilpieniem pavadījām viņu aizbraukšanu!

Tagad varētu izdarīt saskaitīt – vienlīdz nabagie un vajātie, bet vai tas ko dotu? Uzvarēs, kas paliks dzīvi!

Pēc stundas dodamies ceļā. Baltvācieši mūs pavada un šķiroties brīdina: „Tikai uzmanāties no „tifflīģeriem“*. Mēs jau tikai viņu dēļ ejam pa naktīm.“

Bēgšana notrulina. Paši vairs neticam, ka izbēgsim vajātājam. Ejam un ejam, slēpjamies no lidmašīnām, kas uzmana šoseju un atelpas brīžos uzēdam aukstus vārītus kartupeļus ar sāli.

Saule labā gabalā, kad vakarpusē gandrīz ceļa malā ieraugam Vidzemes muižām līdzīgas ēkas ar atsevišķu divstāvu ēku-pili, kalpu mājām, saimniecības ēkām un plašu parku visapkārt. Pa kokiem apstādīto gatvi nogriežamies uz kalpu māju, kur mūs sagaida kalps, liekas ukrainis.

„Ā, jums bērns ratos; tad var nākt iekšā. Mums kungs reti labs, bet ne jau visus varam pabarot – tikai bērnus un vecus cilvēkus atļāva ielaist. Kas par cilvēkiem? Ā, latvieši. Ziniet, še jau ir viens jūsējo pops ar vecākiem. Aizvedīšu, redzēsiet.“

Mūsu prieki satikt tautiešus ir parūgti. Šķūnī visa cienīgtēva saime – paši divi un tēvs ar māti – pārsaiņo palielu vezumeli un nemaz nevēlās, ka kāds raugās viņu saiņos. Pārmainām dažus teikumus un ejam raudzīt, kur uzvārīt kartupeļus. Ukraiņu sievas aicina virtuvē un redzot, ka vairāk par kartupeļiem neko galdā neliekam, slāviskā laipnībā noliek mūsu priekšā gaļas šķīvi un skubina noēst visu taukumu. Var redzēt – kungs še labs.

Paēdis paņemu rokās meitiņu un auklēju: „Opaci, opaci. Taču Tu, kunkuli dod mums šo spēku bēgt no varas, kas cilvēka brīvo domu atzīst par noziegumu. Tu nedrīksti nodzīvot savu dzīvi puszvēra dabā.“

Ārā atspīd saule, un pa kalpu virtuves apsvīdušo logu redzu sievu žaujam izmazgātās veļas gabalu un roka pieskaras zodam, kur bārdas rugāji 4 dienas netraucēti sakuplojuši it brangi. Būs jānoskujas un jānomazgājas.

1945. gada 30. aprīlī

Rīta migla tik bieza, ka pat izrunātus vārdus noslāpē. Vairāk no atmiņas, nekā no redzes, vadāmies pamazam pa muižas gatvi uz šosejas pusi, kur dzirdama dzīva kustība. Autobraucēji, izmantodami miglu, nepārtraukti brauc abos virzienos. Varbūt evakuē svarīgu kara materiālu noliktavu, un šādā laikā nav jābaidās no ienaidnieka lidmašīnām.

Saule ir lielā gabalā, kad migla sāk izklīst.

Biežāk un biežāk parādās no kādas slimnīcas atbrīvoti ievainotie, kas lēnam virzās pa šosejas malām. Dažs lec ar spieķa palīdzību, citam galva notīta kā ar turbānu, no kura apakšas redzams tikai acis. Vieglāk ievainotie izvirzījušies pāra kilometrus priekšā.

Sākam sarunu ar baskājainu kaprāli, kas iet gāzelēdamies, bet turas mums līdzi. Slimnīcas direktors visiem izdevis apliecības, ka nav vairs piemēroti armijai un ir atlaisti. Tālāk glābties ieteicis katram pa sevi. Kaprālis negaida nekādu krievu saudzību, kā to darīja Hitlera partijas biedri nedēļu atpakaļ Premnicā.

„Vienīgais glābiņš – laikā satikt amerikāņus un pacelt baltu karogu,“ saka vācu armijas instruktors. „Šis gājiens tumsā, tomēr, man ir fiziski un morāli grūtākais, kādus vien esmu veicis četros frontē pavadītājos gados. Neviļus uzmācas jautājums – kāpēc visas bijušās cīņas un kara biedru upuri? Hitlers bija īsts savas tautas vadonis un pacēla Vāciju tādā augstumā kā vēl nekad; viņš nav vainīgs. Man ļoti žēl, bet atbildi nevaru atrast. Tad vēl šī nolādētā koka apvalka mīna, kas abas manas pēdas pārvērtusi līdz nepazīšanai. Labi ja marles lupatās var aptīt un tā pamazam virzīties uz kaut kurieni, tikai lai nebūtu jākrīt krievu nagos.“

Mēs nogriežamies tilta pakājē atpūsties, bet kaprālis, ar ordeņiem greznotas krūtis prūsiski stalti izceldams, atsveicinās, bet kailie papēži nerada ierasto nagloto zābaku sasitiena troksni, un sveicienam paceltā roka, ko grezno tanku iznīcināšanas nozīmes, apjukusi nolaižas. Viņš sāpīgi uzsmaida, pagriežas un pamazām šūpojās tālāk, līdz pazūd mūsu skatam aiz nākošā uzkalna.

Netālu no ceļa ap kādu lidmašīnas nošautu govi rosās cilvēku pūlītis, kas drīz, skaļi un smiedamies sarunādamies, tuvojās upītei. Kāda skaļa sieva iesmeļ katlā ūdeni, samet no govs izgrieztos gaļas gabalus un uzkliedz vīriem, lai kurina uguni.

Mēs ceļamies un neatpūtušies turpinām ceļu.

Vairāk un vairāk ceļa malās aplokos redzam nošautas govis, nedabīgi lieliem, uzpūstiem vēderiem.

Apvidus kļūst kalnaināks, un ratiņi jāstumj ar lielu piepūli kalnā, bet lejā tie skrien par ātru un ir jāpietur. Rietumos atkal sāk dunēt lielgabali – dobji nospiedoši.

Uzejot lielākā paugurā, mūsu skatam atvērās nepārredzami augļu dārzi. Tumšo, briedīgo ābeļu zaļumu vietām nomaina sīklapainie firziķi. Vēroties kartē, uzzinu, ka drīz būsim ābolu vīnu pilsētā Perlebergā.

Sākās asfaltēta šoseja, pa kuru mēs braucam nemanot un drīz esam veclaicīgās pilsētiņas centrā, kas izveidojies ap veco tirgus laukumu. Rātsnamā nāk un iet cilvēki; saburzīti, pelēcīgi, nerunīgi. Tie Pomerānijas bēgļi, kas savās augstajās orēs bēg tāpat no sarkanā mēra, kā mēs visi. Mēs ar saviem ratiņiem iebraucam starp divām, ar drēbi pārvilktām, kulbām.

Vairākas bēgļu sievas mums laipni pastāsta, kur izsniedz siltu ūdeni, kur ir NSV** un kur vēl uz kartiņām izsniedz zirga gaļu, pie kam dubultdaudzumu. Pasaku, ka no gaļas būs jāatsakās, jo mums nav kartiņu.

„Mensch,” iesaucās tukla pomerāniete, „ejiet pie birģermeistara un dabūsiet. Tā taču ir nolaidība, atstāt savu devu Meklenburgiešu cūkām. Vai mūs visu laiku nekāsa, un vai mēs nedevām?“

Saņēmuši kartiņas, neejam ne pēc silta ūdens, ne NSV dāmām, bet nopērku 2 līkumus brūnās, smaržīgās zirgu gaļas desas un steidzīgi dodamies ārā no pilsētas. Vēl nav beigušies pilsētas apbūvētie rajoni, kad apstājamies pie ceļmalās sastādītām ābelēm. Pārlecu pāri grāvim, ķimeņu un sūna burkšķu vidū, kas sazēlusi it kupli, noklāju segu, atraisu pirkumu un pats nezinu, kad mutē biju jau ielicis pirmo gabalu.

Laikam esmu sasarcis. Sieva no piedāvāta kumosa atsakās un rezignēti noskatās manī. Meitiņa priecīgi iestūķē palielu gabalu mutītē, zelē, bet tad izmet. Laikam par sīkstu. Lai nebūtu jāskatās nevienam acīs, atguļos uz muguras un raugos augsti pie debesīm peldošos mākoņos. Gaļa, kaut samalta, ķeras zobos, un sajūta tāda, ka ēstu tikai cīpslas. Pēc pāra kumosiem ēstgriba aprimst. Varbūt iepriekšējā vakarā ieēdām stiprāk. Mutē sajūtu sāļu garšu. Vai tā zirga gaļas raksturīgā garša, vai gaļa mērcēta salpetra šķīdumā un garša no tā?

Pieceļos, sasaiņoju pirkumu un novietoju muguras somā. Nerunājam ne vārda. Palīdzot sievai plecos uzcelt viņas muguras somu, pārmetoši ierunājos: „„Uguni un Nakti“ gan varēji no somas mest grāvī. Par lielu un smagu. Un nez vai kāds lieks kartupelis nebūs tas, kas izšķirs, vai mēs vispār savas acis atdarīsim.“

Klusums. Nesaņēmis atbildi, sāku gājienu. Pats mēģinu un mēģinu sevī ievest kārtību, jo zinu, cik muļķīgi runāju, un miers vajadzīgs vispirms.

Pie dzelzceļa pārbrauktuves stāv bēgle ar trim bērniem. Mazie savīstīti drānās un nevar nostāvēt. Nogāzušos māte neapnikdama ceļ kājās un poliski baras.

„Kur tad kungi?“ viņa mūs uzrunā krieviski. „Ar kājām nekur neizbēgsiet. Ja no muguras nepieskries, tad apkārt apskries un maisā būsiet. Es gan tikai ar mašīnām. Apturu, paraudu un palīdz. Nav tik bargi arī vācu kungi.“

Mēs kratām galvas. Visdrošāk paļauties uz sevi. Pirmajā naktī jau pavadījām vilcienā un gandrīz palikām pie krieviem.

Zem ceļmalas kokiem biežāk un biežāk redzam izdegušu mašīnu skeletus; kādreiz pat pa vairākiem kopā. Lidmašīnas vietām sašaudījušas ceļu, izraudamas plaukstas lielumā bedrītes, pa kurām mūsu ratiņi nejauki lēkā. Pa retam lielā ātrumā aizbrauc automašīnas, kurām uz priekšējā dubļu aizsarga sēž karavīrs un vēras debesīs. Kādreiz šāda mašīna strauji nogriežas mežā un apstājās. Tad arī mūsu laiks ir iebraukt grāvī, paņemt mazo no ratiņiem, un vērot, no kuras puses pikē lidmašīna, lai laikus nostātos ceļmalas koka otrā pusē. Ceļš paliek tukšs, un bēdzēji, kā bērnībās sunīšus spēlējot, noslēpjas aiz kokiem, un, lidmašīnas dārdoņai pāri dodoties, izstiepjas kā sveces un aizver acis. Nezinu, kādēļ es to visu vēroju un sāku smieties. Pastāstu savu iedomu sievai un mūsu neruna pazūd, mēs pat jokojam un priecīgi metam ar rokām polietei, kas ar visām trim mazajiem sēd kādas mašīnas pakaļgalā un aizbrauc mums garam.

5 km vēl Grabova (Grabow). Nolemjam tur pārnakšņot, tādēļ sākam iet ātrāk, lai ar krēslu sadabūtu naktsmājas. Pāri mums pārdārd atkal lidmašīna, bet par mums neinteresējās. Tad kaut kur priekšā, atraduši medījumu, viņa sagriežas uz viena spārna un dodas lejā kā vanags, vienlaicīgi šaudama: bo, bo, bo. Pāra reizes vēl atgriezusies un atvērusi visas nezvēra mutes, lidmašīna pagriežas un aizslīd pāri Elbai uz vakariem – uzdevums izpildīts. Kādu km no Grabovas saskaramies ar šī veiktā uzdevuma nežēlību.

Redzam jau pilsētas ēkas, kad ceļa līkumā negaidīti piebraucam automašīnai, kuras izdegušās daļas vēl kūpēja...

Aleksandrs Zariņš

* Vāciski „Tiefflieger“ – burtiski „Zemu lidojošie“ – lidmašīnas, kuras zemi lidoja un apšaudīja mašīnas, vilcienus un cilvēkus.

** NSV = „Nationalsozialistische Volkswohlfahrt“. Vācijas valsts veidota labdarības organizācija „Nacionālsociālistiskā tautas labklājība“. Dibināta 1932. gadā, lai rūpētos par trūcīgo, īpaši daudzbērnu ģimeņu veselību. Kara beigu posmā rūpējās par bēgļiem.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com