Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Esmu uz pareizā ceļa. Ģederts Eliass.“ vāks. FOTO Māris Brancis.

Var droši apgalvot, ka pati nopietnākā, plaši pazīstama un visu slavēta mākslas izdevniecība Latvijā ir Neputns, kas izdod dažāda tipa mākslas grāmatas. Ļoti nozīmīgas ir monogrāfijas, kas parasti ir iespaidīgas gan svarā, bet vēl jo vairāk saturā. Tās saraksta mūsu spēcīgākie mākslas zinātnieki un vēsturnieki.

Piemēra pēc atcerēsimies 2012. gadā Laimas Slavas sastādīto grāmatu Ģederts Eliass. Tā ir liela formāta (31x25 cm), 479 lappuses bieza un droši vien sver tuvu pie 8-10 kg. Tajā bez Laimas Slavas un Marijas Kauperes aprakstītā gleznotāja dzīves izklāsta un daiļrades apskata publicētas arī Izabellas Cielēnas un Jurģa Skulmes atmiņas un agrāk neiespiestas, pat nezināmas vēstules, dienasgrāmatas un piezīmes. Bez šaubām, izdevumā atrodama plaša jo plaša gleznotāja darbu izlase.

Tomēr jāatzīst, ka šāda veida grāmatas ir dziļi profesionāli pētījumi, kas īpaši piesaista mākslas zinātniekus un māksliniekus. Tiem piemīt kultūrvēsturiska vērtība, tomēr šīs grāmatas neatradīsim pat ne katra mākslas interesenta mājas bibliotēkā to dārdzības dēļ.

Citi apgādi šādus izdevumus negatavo. Lūk, šopavasar Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs sagatavojis un laidis klajā nelielu, bet ārkārtīgi greznu grāmatu Esmu uz pareizā ceļa. Ģederts Eliass. Šajā muzejā glabājas viss gleznotāja radošais mantojums, kas ne viss ir pieejams mākslas cienītājiem, neraugoties uz to, ka divas zāles muzejā atvēlētas tieši šim ievērojamam novadniekam. Pat ne viss ir atrodams Neputna akadēmiskajā izdevumā, tādēļ laiku pa laikam tiek rīkotas kolekcijas izstādes, ļaujot ielūkoties ļoti plašajā gleznu, zīmējumu, skiču, uzmetumu, rokrakstu, fotogrāfiju klāstā.

Platonē dzimušā un augušā Ģederta Eliasa arhīvu kopš pirmās dienas pārzina, glabā un pārrauga Marija Kaupere. Viņa šoreiz sarūpējusi jaunu izdevumu, ko māksliniece Daiga Brinkmane ietērpusi izcilā mākslinieciskā formā. Tā nolūks ir bijis pavērt durvis uz gleznotāja dzīvi un daiļradi, necenšoties spīdēt ar jauniem, nezināmiem faktiem. Toties stāstījumā precīzi ir atklāti paši būtiskie mākslinieka dzīves un daiļrades mezglu punkti, kas būtu jāzina ikvienam jelgavniekam un mākslas adeptam. Jāuzsver, ka tos lieti papildina un izceļ atlasīto gleznu reprodukciju kopums no muzeja krājumiem.

Šeit gribas atcerēties Ģederta Eliasa sacīto 1922. gada 17. aprīlī. Kaut arīdzan tas pauž rakstītāja personīgo viedokli par glezniecību, taču tas palīdzēs saprast kā mākslu, tā pašu mākslinieku:

„...savādi pavisam ir runāt par kādu absolūtu, priekš visiem laikiem derīgu pilnības ideālu mākslā, to tāda nemaz nava... labāki ir būt nepilnīgam, tikai patiesam – patiesība mākslā ir tas augstākais – un no sava laikmeta, nekā piemēroties citu laikmetu pilnībām, būt neīstam, melot pašam sev un mānīt vientiesīgo publiku, kurai vērtības vietā dod kaut ko patapinātu – nevērtīgu. [..] galvenais ir strādāt, un, kam patīk, lai rezonē.“

Patiesība arī dzīvē ir kungs tas augstākais, kas nereti sabojā visskaistākās cilvēku attiecības. Lai kā ir gājis dzīvē Ģedertam Eliasam, viņš bija patiess mākslā, kas lieliski atklājas arīdzan šajā izdevumā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“