Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Mēs esam cietēji, bet ciešanu laiks ir beidzies

Laikraksts Latvietis Nr. 706, 2022. g. 15. jūnijā
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 2022. gada 14. jūnijā, Torņakalna stacijā, Rīgā. FOTO Gunārs Nāgels.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 2022. gada 14. jūnijā, Torņakalna stacijā, Rīgā. FOTO Gunārs Nāgels.

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, 2022. gada 14. jūnijā, Torņakalna stacijā, Rīgā. FOTO Gunārs Nāgels.

Uzruna Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, 2022. gada 14. jūnijā, Torņakalna stacijā, Rīgā

Augsti godātie represētie, dāmas un kungi!

Šodien pagātne un tagadne ir sajaukušās. Daudzus gadus atcerējāmies šo dienu, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, cerībā, ka tā nekad neatkārtosies. Es saku „cerībā“, jo kamēr Krievija nekad nebija atzinusi Latvijas okupāciju un sekojošās represijas par noziegumu pret cilvēci, tikmēr nevarējām būt droši par tās nākotnes nolūkiem.

Tagad viss ir mainījies. Krievijas prezidents Putins ir atklāti teicis, ka taisās atkarot atpakaļ visas tā sauktās „krievu“ zemes, uzskatot sevi par cara Pētera Lielā pēcteci. Viņa uzskatā Latvija ir daļa no šīs „Krievu pasaules“, un ir atkal jāpārņem Krievijas pārvaldījumā.

1941. gada 14. jūnija represijas notika tieši uz šī pamata – okupācijas laikā 1940. gada novembrī Latvijā tika ieviests Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodekss. Tātad – tieši „Krievijas“, ne „Padomju savienības“ kriminālkodekss.

„Baigais gads“ pierādīja okupācijas varas nežēlību. 14. jūnija deportācijas, un tas, ko jūs piedzīvojāt izsūtījumā nebija nekādas nejaušības, bet gan plānotas un paredzētas. Cerības, ka mūsu kaimiņzeme ir kļuvusi civilizētāka un godīgāka izgaisa ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Tās pastrādātās zvērības okupētajās Ukrainas teritorijās ir tikai pierādījums, ka pagātne un tagadne ir cieši saistītas.

Tā laika ienaidnieks un šodienas galvenais drauds ir viens un tas pats, bet mūsu situācija tagad ir nesalīdzināmi labāka.

Jūsu neatlaidīgā atgādināšana par okupācijas laika represijām ir bijusi viens no dzinējiem Latvijas iestāšanās NATO. Ja 1940. gadā mums nebija spēcīgo sabiedroto, ar kuru palīdzību varētu pretoties okupācijai, tagad kopā ar mums stāv visas NATO valstis un viss NATO arsenāls.

Latvijā ir arī aktivizējusies cīņa pret padomju pieminekļiem kā centienu atgriezt vēsturisku taisnīgumu par mūsu gariem okupācijas gadiem.

Tiek veidoti saraksti par „sliktiem“ vai vismaz „aizdomīgiem“ pieminekļiem visā Latvijā. To varētu uzskatīt par otro kārtu no 1991. gadā iesāktajiem „tīrīšanas“ darbiem. Ļeņinekļus drīkstēja tad novākt bez sevišķi lieliem protestiem, bet, tā kā Latvijā 1991. gada septembrī atradās pāri par 51 000 PSRS bruņoto spēku militārpersonas, vēršanās pret armijas slavējošiem pieminekļiem varēja izrādīties nedaudz riskanta.

Lielākais no šiem pieminekļiem, protams, ir netālu no šejienes esošais, tā sauktais, „Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem“. Pats nosaukums ir vēstures viltojums. Divi plēsoņi, kuri sākumā bija vienojušies par Austrumeiropas sadalīšanu savā starpā, tomēr beigās nevarēja turēties pie sarunātās laupījuma sadales.

Nosaukumā vārds „atbrīvotājiem“ attiecas drīzāk uz teritorijas atbrīvošanu par labu okupantiem nekā pamatiedzīvotāju atbrīvošanu. Atbrīvotāju izraisīto demogrāfisko krīzi vislabāk parāda oficiālie tautas skaitīšanas dati. Pēdējā tautas skaitīšana pirms okupācijas notika 1935. gadā, un pēdējā tautas skaitīšana okupācijas laikā notika 1989. gadā. Izrādās, ka 1989. gadā latviešu Latvijā bija 85 000 mazāk nekā pirms okupācijas, bet krievu bija gandrīz 4½ reizes tik daudz kā pirms okupācijas. Pēc kara papildus bija arī ļoti daudz iebraucēju no citām „brālīgajām PSRS republikām“.

Ir jau pieņemts lēmums šo „Okupācijas stabu“ kopā ar visām statujām un būvēm aizvākt līdz Valsts svētkiem šogad. Manis vadītai aģentūrai – Rīgas pieminekļu aģentūrai – ir uzdots nodrošināt nojaukšanu. Un to mēs arī darīsim.

Jūsu piedzīvotais ir daļa no mūsu kopīgās vēstures, un ir svarīgi, ka mēs to atceramies un pieminam. Ne tikai reiz gadā.

Mēs esam daudz zaudējuši Maskavas varmācības dēļ. Šodien atzīmējam daļu no zaudējumiem – jūsu ciešanas, citu aizvesto nāves, nošaujot vai mirstot badā. Mēs esam zaudējuši to, ko aizvestie būtu pienesuši mūsu tautas attīstībai.

Mēs neaizmirstam un mēs nepiedodam. Mēs turpinām dokumentēt okupācijas varas noziegumus, un jūsu stāsti ir neatņemama daļa no mūsu kopīgā stāsta. Mēs esam cietēji, bet ciešanu laiks ir beidzies.

Mūsu valsts drošība ir mūsu un mūsu sabiedroto NATO rokās. Okupācijas varas slavinoši pieminekļi beidzot pazudīs. Atcerēsimies aizgājējus un cietušos, bet skatīsimies uz nākotni ar pārliecību par izdzīvošanu un uzvaru.

Paldies par uzmanību!

Dr. Gunārs Nāgels
Rīgas pašvaldības aģentūras „Rīgas pieminekļu aģentūra“ direktors
2022. gada 14. jūnijā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com