Mēneša priekšmets – Maijs

Palielināt / Enlarge

Paciņa „Mūsu zemīte“– paņemta līdzi bēgļu gaitās 1944. gadā. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Bilde, visticamāk izdota bēgļu nometnē Vācijā, ar Zinaīdas Lazdas dzejoļa tekstu. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Pēteris Vīlips ar dēlu Vilni Memmingenas bēgļu nometnē Vācijā 1947. gadā. FOTO no Vīlipu ģimenes arhīva.

Otrā pasaules kara beigās, dodoties bēgļu gaitās, daudzi latvieši paņēma līdzi smiltis vai zemi no dzimtenes. Arī padomju okupācijas gados, apciemojot Latviju, daudzi izvēlējās sev līdzi uz mītnes zemēm vest nevis bezgaumīgos, veikalos nopērkamos tautiskos suvenīrus, bet gan zemi.

No Latvijas atvestās smiltis vai zeme tika glabāta kā svēta piemiņa no Tēvzemes. Aizejot mūžībā, tuvinieki tās mēdza bērt līdzi kapā, tādējādi simboliski palīdzot pārkāpt pēdējo robežu ceļā no šīs zemes uz citu sauli.

Sniedzei Ruņģei, kura auga trimdas sabiedrībā ASV, ir jaukas atmiņas par Latvijas smiltīm: „Šeit ir vācelīte no Latvijas. Tur iekšā ir Latvijas zeme. Kad 18. novembrī mēs drīkstējām pieskarties Latvijas zemei, mēs savus mazos pirkstiņus tur likām. Tas bija kaut kas ļoti sevišķs, maģisks.“

* * *

Paciņa Mūsu zemīte – smiltis no Elzas Vīlipas kapa, paņemtas līdzi bēgļu gaitās 1944. gadā.

Šajā paciņā ir iesaiņotas Pētera Vīlipa atmiņas no Latvijas – smiltis un skujas no Elzas Vīlipas kapa.

Elza un Pēteris Vīlipi pavadīja četrus laimīgus laulības gadus Krustpilī. Pēc dzemdībām 1931. gadā Elza negaidīti nomira. Otrā pasaules kara beigās Pēteris Vīlips, kurš bija otrreiz precējies, kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās. Pirms aizbraukšanas viņš paspēja aiziet uz ģimenes kapiem Rīgas Lielajos kapos un paņemt sauju smilšu no Elzas kapa kā atmiņu par savu pirmo sievu un Tēvzemi.

Laine Kivilande
Komunikācijas speciāliste
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs