Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Tautas sēru un nodevības nedēļa pagājusi, un tagad jāturpina rūpēties par nākotni. Valsts prezidents, uzrunājot Saeimas deputātus, uzsvēra valsts drošību un izturētspēju kā noteicošās prioritātes. Diemžēl, pirms 82 gadiem Latvijas vadība atdeva Latvijas valsti ne tikai bez kāda protesta, bet pat sludinot, ka ienākošā okupantu armija ir Latvijai draudzīga.

Jebkurš stāsts par Latvijas okupāciju būtu ļoti maldinošs un negodīgs, ja tas neņemtu vērā Ulmaņa diktatūras lomu tās īstenošanā. Nevajag izlikties, ka Latvijā 1940. gadā būtu bijusi demokrātija ar spēkā esošo satversmi, kas garantētu cilvēktiesības.

Latvijā nebija pieļauta politiskā opozīcija, ieslodzīja uz 6 mēnešiem par valdībai netīkamu anekdošu stāstīšanu, un 1939. gadā izdotajā „Aizliegto grāmatu, brošūru un citu Latvijā iespiesto poligrāfisko ražojumu“ sarakstā bija uzskaitīti 810 izdevumi.

Visu šo ierobežojumu dēļ latvieši varēja nezināt par genocīdu, kas tai pašā laikā īstenojās kaimiņzemē Padomju savienībā. Varēja nezināt, ka jau daudzus gadus kaimiņzemē čeka spīdzināja un slepkavoja bez nekādām aizturēm. Latvijas presē nekas tāds nedrīkstēja parādīties.

Latvijas okupācija īstenojās ļoti vienkārši. 1939. gada 5. oktobra „Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS“ jeb „Bāzes līgums“ atļāva PSRS izveidot karabāzes Latvijā. Somija atteicās parakstīt līdzīgu līgumu, un tāpēc PSRS tai uzbruka un uzsāka „Ziemas karu“.

Baltijas valstu jūras blokāde uzsākta 1940. gada 12. jūnijā. Naktī no 14. uz 15. jūniju padomju militārie spēki sāka uzbrukumu Latvijas teritorijai Masļenkos – abās pusēs bija kaujā kritušie. 16. jūnija pēcpusdiena PSRS Ārlietu tautas komisārs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Kociņam ultimātu, uz ko bija jāatbild līdz plkst. 23.00, citādi notiks neierobežots uzbrukums Latvijai.

Latvija bez ierunām piekrita visām ultimāta prasībām, un kā bonusu okupantiem tie pat saņēma Ulmaņa teiktos glaimojošos vārdus. 17. jūnijā plkst. 13.00 Latvijas Bruņoto spēku kapitulācijas aktu parakstīja pulkvedis Ūdentiņš, kurš vēlāk bija Sarkanās armijas ģenerālmajors.

Ir saprotams, kāpēc Ulmanis neļāva armijai pretoties – mums nebija neviena sabiedrotā. Hitlers draudzējās ar Staļinu, Parīze šajās dienās krita vācu armijai, Anglijai bija savas problēmas, un ASV bija pārāk tālu. Bet protestēt noteikti vajadzēja.

Tātad: Uzbrukums ar kritušajiem, ultimāts, kapitulācija. Pusgadsimta garā okupācija bija sākusies.

Paliek jautājums – ko kolaboratori zināja par okupācijas varas īsto seju? Kā bija tauta sagatavoto šim izaicinājumam?

GN
2022. g. 22. jūnijā