Cik soļus nogāja no Latvijas aizvestie, cik – Ukrainas bēgļi, cīnītāji?

Vajadzēja izskaitīt, cik soļi atdala nesen no jauna atklāto Okupācijas muzeju no Rīgā izveidotā Atbalsta centra Ukrainas iedzīvotājiem. Atbalsta centrs atrodas kādreizējā Rīgas Tehniskās universitātes ēkā, Kaļķu ielā 1. Okupācijas muzejs – pāri ielai. Adrese: Strēlnieku laukums 1.

Ir tikai Viens, kurš spēj visus apvienot. Ir tikai Viens spēks, kas stiprāks par to grēku un ļaunumu, kā dēļ reiz cieta tik daudzi mūsu tautas aizvestie un arī tagad cieš nevainīgi cilvēki, kuri spiesti spert soļus tālu prom no savas dzimtenes.

Kā toreiz, tā tagad, kāds ļauns spēks stāv, gatavs ar ieroci panākt savu. Tā bija toreiz Latvijā, 1941. gada 14. jūnijā, tā ir tagad Ukrainā, kopš šī gada 24. februāra. Pieminot visus, kuri tika brutāli aizvesti no Latvijas, kā arī tos, kuri no Ukrainas zuduši uz austrumiem vai sper soļus svešās valstīs, meklējot pēc patvēruma, lai lūdzam pēc miera un taisnības uzvaras. Lai lūdzam, ka Dievs pagriež visu soļus pretim laikam, kad notiktu, kā reiz solīts: „Viņš tiesās ļaudis, spriedīs par daudzām tautām, tad tie pārkals savus zobenus arklos un savus šķēpus ecešās – tauta pret tautu vairs zobenu necels un karot vairs nemācīsies!“ (Jes. 2:4)

Cik soļi ir starp ēku, kurā tagad pulcējas Ukrainas tautas bēgļi un to, kurā atrodamas mūsu latviešu tautas aizvesto liecības par to, kā viņi cieta, cīnījās? Nedaudz, bet zinu, ka aizvesto liecības mūs spēj tuvināt Dievam un citu citam, jo tās stāsta, kā viņi varonīgi centās neuzdot ticēt un paļauties Dieva žēlastībai, kad cilvēki bija tik nežēlīgi. Liecības apstiprina, ka viņi arvien cerēja, ka izturēs un piedzīvos žēlastību, atgriežoties dzimtenē. Un liecības pauž, ka par spīti visām ciešanām, viņi turpināja mīlēt cits citu, lai nekļūtu ienaidniekiem līdzīgi!

Divas ēkas atdala nedaudzi soļi, divas traģēdijas – 81 gads. Cik soļus vēl jāsper tuvāk cits citam un Dievam, lai reiz naids un ļaunums atkāptos. Pieminot tos, kuri cieta, mira, neatgriezās Latvijā, kā arī tos, kuri mēro neizskaitāmus soļus prom no tēvzemes Ukrainas, lūgsim par visiem cietējiem, par visiem, kuri aizvesti un kuriem nebija lemts dzīvot, vai atgriezties Latvijā. Lūgsim, lai Dievs mazina attālumu vienam no otra, lai nebūtu sāpēs jālūdz: „Ne atkal, Kungs! Ne, atkal!“

Arhibīskape Lauma Zušēvica
Laikrakstam „Latvietis“