Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Jāņi nolīgoti, un 29. jūnijā jau ir klāt Pēteris, un tad vēl pēc mēneša – 25. jūlijā atnāk Jēkabs.

Bēdz, Jānīti, bēdz, Jānīti,
Panāks tevi Pieterīts;
Bēdz, Pieteri, bēdz, Pieteri,
Panāks tevi Jēkabiņš!

Un tā gads turpinās vienos svētkos...

Visas svinības, visa dzīve tagad Latvijā notiek Ukrainas kara ēnā. Latvijā ir daudz ukraiņu bēgļu, par kuriem rūpējas tik, cik ir iespējams. Tie liek reālāk uztvert Krievijas draudus.

Ir skaidrs, ka Krievija nevar nodrošināt saviem pilsoņiem labklājību, un pat ne sevišķi cenšas to darīt. Tai vietā Krievijas valdība piedāvā varenības sajūtu, kas izpaužas kā kaimiņzemju pazemošana. Parastais Krievijas pilsonis var justies kā diženās Krievijas „komandas“ līdzdalībnieks.

To visu pastiprina melu pasaule, kuru Kremlis ir uzbūris, lai parastais pilsonis ticētu, ka Ukraina ir lielākais pasaules ļaunums, un ka godīgā Krievijas armija nepastrādā nekādus kara noziegumus. Un vispār Ukrainā kara nav – tikai „speciālā militārā operācija“.

Ņemot visu to kopā, un vēl ievērojot Krievijas prezidenta Putina vājo fizisko un garīgo stāvokli, ir ļoti grūti prognozēt kā viss attīstīsies.

Latvijā nojauks padomju armijas un padomju varas slavinošos pieminekļus, bet ir arī pieminekļu „glābēji“, kuriem ir cits vēstures vērtējums.

Nākamais gads būs kritisks latviešu un Latvijas nākotnei. Mums jānodrošinās pret draudiem no visiem virzieniem.

GN
2022. g. 29. jūn.