Jānim Jaunsudrabiņam – 145 gadi (1)

Šī gada 25. augustā apritēs 145 gadi, kopš piedzima rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš. Lai gan 145 gadi nav nekāda apaļā jubileja, rakstnieks ir pelnījis, ka viņu pieminam arī šogad.

Man kā klausītājam bija izdevība būt klāt PBLA rīkotās dziesmu dienās Minsterē 1984. un 1987. gadā. Vairāki 1984. gada dziesmu dienu sarīkojumi notika Jaunsudrabiņa dzejoļa Piemini Latviju gaisotnē.

Ik pa 5 gadiem Kērbekā bija notikuši Jaunsudrabiņa piemiņas sarīkojumi. 1987. gadā sarīkojums sakrita ar Minsteres dziesmu svētkiem. Tie, kas vēlējas, ar ļoti enerģiskās Austras Rudzītes sarūpēto autobusu varēja aizbraukt uz 100 km attālo Kērbeku, piedalīties sarīkojumā un aizstaigāt pāri Mēnes upes aizsprostam uz Mēnesnīcu. Tur vēl redzamas bija rakstnieka taisītā klūdziņu žoga paliekas, bet nebija pārāk daudz, kas pēc ceturtdaļas gadsimta vēl liecinātu, ka tur kādreiz bija dzīvojis Jaunsudrabiņš.

Austra Rudzīte bija daudz rūpējusies par rakstnieku viņam vēl dzīvam esot, bieži apmeklējot Mēnesnīcu jau kopš 1952. gada. Pēc rakstnieka nāves viņas vadībā iekārtoja Jaunsudrabiņa muzeju Minsteres latviešu ģimnāzijā, kam vēlāk, atrada telpas jaunajā Latviešu centrā. Viņa arī ir autore Minsterē izdotajam prospektam Pa Jaunsudrabiņa pēdām Vestfālē.

Pārbraucis atpakaļ Sidnejā, vēlējos dalīties iespaidos par Jaunsudrabiņa pieminēšanu Minsterē. Sagatavoju referātu par Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvi Mēnesnīcā. Kā man bija radusies interese par viņu? Grūti pateikt, bet viņš man bija ļoti „tuvs“, lai gan nekad viņu dzīvē nebiju redzējis.

Varbūt tas, ka abi esam vienas puses cilvēki. Jaunsudrabiņa dzimtas sākumi ir Latvijas novadā Sēlijā – Saukas un Neretas pagastos. Rakstnieka vectēvs ir bijis Saukas pagasta Galvānu māju saimnieks, vecmāte Saukas Rimšānu meita. Tēvs dzimis 1853. gadā Saukas pagasta Skosās, precējies ar Ievu Saknīti no Neretas puses; abi salaulāti Saukas baznīcā. Vairākas vasaras esmu pavadījis Māliņu mājas tieši blakus Saukas baznīcai. Rakstnieks piedzima 1877. gada 25. augustā Neretas Krodziņos. Kad 1880. gadā nomira viņa tēvs, ģimene pārcēlās uz Riekstiņiem – Baltā grāmatā sauktām „Mūsmājām“. Rakstnieks 1901. gadā Neretas baznīcā salaulājas ar Līzu Sproģi. 1902. gadā piedzima meita Lilija.

Manas mātes dzimtās mājas ir Saukas pagasta Ratulāni. Tikai nedaudz kilometru šķir Ratulānus no Jaunsudrabiņu dzimtajām mājām. Lai gan esmu dzimis Madonā, no mātes puses esmu sēlis. Pirmā pasaules kara laikā māte 1915. gada rudenī bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Vidzemi.

No 1935. gada līdz pirmajai padomju okupācijai bijām dzīvojuši Pļaviņās. No sākuma rakstnieces Emīlijas Prūsas mājā Meža ielā 1 (tagad 21). nepilnu 100 m attālumā, blakus ielā bija Jaunsudrabiņa māja. 1935. gadā Jaunsudrabiņš bija šķīries no savas otrās sievas Elizabetes un Pļaviņās vairāk nedzīvoja. Bez Elizabetes mājā dzīvoja viņa māte un palaikam arī meita Lilija. Māte turēja govi; atceros tur sūtīts pienu pirkt. Vairākas reizes redzēju arī Liliju. Neatceros, ka būtu redzējis Lilijas vīru Vili.

Puikas šad un tad runāja, ka naktī esot redzēts Sudrabiņš. Vai tas tā bija, vai nebija, nezinu. Varbūt viņš nāca māti apciemot. Bet Jaunsudrabiņu pašu nekad neesmu redzējis.

Lai gan neesmu literāts, SLB literāro vakaru ietveros, 1987. gada novembrī debitēju ar savu pirmo un vienīgo referātu par literāru tēmu.

* * *

Ciemos pie Jāņa Jaunsudrabiņa „Mēnesnīcā“

Jaunsudrabiņš kādreiz ir rakstījis: „Tu dzīvo tik ilgi, kamēr vēl ir kāds, kas tevi atceras“. Atcerēsimies un godināsim šovakar rakstnieku un gleznotāju Jāni Jaunsudrabiņu, pakavējoties pie viņa dzīves pēdējiem 14 gadiem. Iepriekšējam rakstnieka dzīves posmam mēs šovakar nepieskarsimies. To jau viņš pats ir aprakstījis grāmatās Mana dzīve un Es stāstu savai sievai. Tā arī ir plaši aprakstīta Artura Bērziņa monogrāfijā Jānis Jaunsudrabiņš, un 1986. gadā Latvijā izdotā Lūcijas Ķuzānes grāmatā Saule mūžam mana“.

Jānis Jaunsudrabiņš savā grāmatā Mana dzīve, par vietu, kur viņš pavadīja sava mūža pēdējos 14 gadus raksta:

„Kērbeka, kur man palaimējās iekļūt mazā vasarnīcā nav nekāds slavens ciems. Bet Vestfālē, varbūt pat visā Vāczemē, pazīst skaisto Mēnes ezeru, kura krastā stāv šis gadu simtus vecais ciems, kam tagad pāri par 5000 dvēseļu. Ap ciemu ziemeļos ir plašas auglīgas lauku jomas, bet aiz ezera, dienvidu malā, kur mēs dzīvojam, meži, meži. Jo te jau sākas Zauerlandes kalni, līdz 900 m augsti pauguri, cits aiz cita, cits pār citu. Vairumā tie stāvi un kraujaini, arkliem nepieejami, tāpēc apmežoti. Zeme ir skaista. Ja es būtu jaunāks, varbūt es šo pasaules stūri pat iemīļotu; tagad pieņemu to tikai kā nepieciešamību.

Mēnesnīca. Šis vārds mūsu mītnei radās pamazām. Pamatojas tas pa daļai iz tīras vārdu spēles. Mӧhne mēs rakstītu un izrunātu latviski Mēne. Tā ir upe, kas pienes ūdeni viņas vārdā nosauktam ezeram. Tā kā mūsu mītne stāv Mēnes ezera krastā un ir vasarnīca, tad īsuma labad to gan varējām droši dēvēt par Mēnesnīcu. Mēnesnīca atgādināja arī pirmajā laikā petrolejas vai sveču apgaismojumu ziemas mēnešos, un tas bija vēl reālāks iemesls nodēvēt vāji apgaismoto namiņu par mēnesnīcu. Nu jau atgadās, ka pat vācieši šo vārdu pārņem savā tulkojumā Mondscheinhaus un saka: Welch ein poetisher Name.“

Uz Mēnesnīcu Jaunsudrabiņi pārceļas pēc 2½ gadu nodzīvošanas Grēvenes nometnē 1948. gadā nedēļu pirms Jurģu dienas. Nometnes ģimnāzijā Jaunsudrabiņš strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju. Pats gan saka, ka esot bijis nelāga skolotājs un ka tamdēļ bērni neesot viņu sevišķi ieredzējuši, tāpat kā viņš bērnus. Par nometnes atstāšanu Jaunsudrabiņš jau sāk domāt 1947. gada beigās. Grāmatā Es stāstu savai sievai viņš raksta:

„Cerības drīz atgriezties Latvijā bija tik mazas, ka mēs sākām domāt par izvietošanos no IRO aizbildniecības. Pārāk jau gribējās neatkarības. Arī nacionālā šaurība bija apnikusi, apnikuši tautieši un tautietes, ar kuriem bija jāsatiekas diendienā. Nepatika iet vairs uz skolu. Gribējās tā kā strādāt, kā atpūsties. Ar vienu vārdu, – es biju nervozs kļuvis. Man vajadzēja pa visām lietām klusuma, miera, viensētas.“

Viņš turpina: „Un tad es sāku sapņot par mazu mājiņu. Naudas man par grāmatām ienāca diezgan daudz, kopā ar jubilejas aploksnēm pāris desmit tūkstošu, bet maz ko varēja par to pirkt.

Tad laimīgs gadījums bija Vili savedis tai laikā kopā ar Ostermaņa kungu, kam Bīlefeldē pašam bija skaista māja un Minsterē brālis un māsa, un vēl divas māsas Reidtā un Padebornā. Visi kopā viņi bija īsi pirms pēdējā kara uzcēluši Zauerlandē, Mēnes ezera krastā, mazu vasarnīcu. Tur tagad dzīvoja no austrumiem atbēguši radi, bet citādi mājiņa stāvēja tukša, un tur būtu mums, diviem cilvēkiem vietas diezgan.“

Veltīsim tagad dažus vārdus šim Vilim, jo viņu mēs arī vēl vēlāk pieminēsim. Vilis, protams, ir Jaunsudrabiņa meitas Lilijas vīrs. Ar vestfālieti Vili Štepleru Lilija iepazinās 1927. gadā Jaunsudrabiņiem dažus mēnešus pavadot Kapri salā, Itālijā. Jaunsudrabiņiem atstājot Kapri salu, Lilija paliek tur pie sava nākamā vīra. 1928. gada rudenī Štepleru pāris atgriežas Latvijā. Vilis cītīgi mācās latviski, viņa galvenajām skolotājām esot Lilijai un viņas mātei. 1929. gadā Štepleri atgriežas Vācijā, kur Vilis uzsāk savas redaktora gaitas, līdztekus publicējot tulkojumus un rakstus par Latviju vācu periodikā. 1933. gada februārī Šteplers ierodas Latvijā kā sociāldemokrātu preses pārstāvis Baltijas valstīs. Pēc dažiem mēnešiem, Hitleram nākot pie varas, viņš kļūst trimdinieks. No 1937. gada Šteplers vada Valtera un Rapas grāmatnīcas ārzemju nodaļu. Tā kā Šteplers ir Vācijas pavalstnieks, tad viņam 1939. gada rudenī ir jāatgriežas Vācijā. Vilim seko dienests vācu armijā un 2½ gadu ilgs gūstniecības laiks Francijā. Atgriezies no gūsta viņš nodibina un izveido Fēniksa grāmatnīcu par vienu no lielākām visā Reinas Vestfāles provincē.

Vilis Šteplers pavēra latviešu rakstniecībai ceļu uz Vakareiropu, meistarīgi pārtulkojot Virzas Straumēnus. Kara ugunīs Bīlefeldē sadega kā Baltās grāmatas tā arī ar Kultūras fonda atbalstu Šteplera tulkoto tautas dziesmu manuskripti. Jau pirms Otrā pasaules kara viņš bija pārtulkojis un Vācijā publicējis dažus Jaunsudrabiņa īsākus darbus. Pēc kara ir tulkojis gandrīz visus Jaunsudrabiņa vācu valodā izdotos darbus. Dažādos sarīkojumos ir referējis par Jaunsudrabiņu un lasījis viņa darbus vācu valodā.

Pirms mēs apskatām rakstnieka Mēnesnīcā pavadīto dzīves posmu, veltīsim tomēr kādas minūtes Jaunsudrabiņa literāram devumam. Tas, protams, ir pārāk liels, lai to dažās minūtēs varētu apskatīt. Bet vismaz atsauksim atmiņā dažus viņa darbus: Vēja ziedi, triloģija: Aija (1911), Atbalss (1920) un Ziema (1925), Baltā grāmata, Zaļā grāmata, Jaunsaimnieks un velns, Nāves deja, Augšzemnieki, Nauda, Piemini Latviju; lugas: Jo pliks, jo traks, Invalids un Ralla. Jaunsudrabiņš ir ne tikai mūsu varbūt vispopulārākais un ražīgākais rakstnieks, bet arī viens no vislatviskākajiem rakstniekiem.

Velta Toma raksta: „Ko Edvards Virza, skolodamies pie franču un krievu klasiķiem, tos tulkodams, atdzejodams, un meditējot iegremdēdamies Bībelē, devis smagā, krāšņā, saistītā valodā sarakstītā poēmā Straumēni, to pašu viegli un vienkārši, kā pasaku stāstīdams, kā atdarinādams māti – dabu un tēlodams bez pretenzijām, Jānis Jaunsudrabiņš sniedz Aijas stāstu trijotnē – Vēja ziedos, Augšzemniekos, Baltā grāmatā, – Jaunsaimniekā un velnā. Tā ir tā paša latviešu sēta ar ēkām un aku, celītēm, pagrabu, klēti, kurā Virza mūs ieved pa grantētu lielceļu, Jaunsudrabiņš pa ganu gatvi. Ko Virza parāda itin kā svētdienas spožumā, Jānis Jaunsudrabiņš darbdienā. Virza liek skatīt caur krāsainām saules puses lieveņa rūtīm, Jaunsudrabiņš ar dabas bērna acīm, kam, sauli atvairot, pārlikta plauksta.“

Literatūras kritiķi vairākos Jaunsudrabiņa darbos saskata zināmu Knuta Hamsuna ietekmi. Arī Jānis Grīns tādu saskata Vēja ziedos un Aijā. Par to nemaz nav jābrīnās, jo daudzi no mūsu jaunajiem rakstniekiem šī gadu simteņa sākumā bija aizrāvušies jaunromantisma un impresionisma idejām. Īpaši dievinot Knutu Hamsunu (1854 – 1952). Šādu aizraušanos atzīst arī Jaunsudrabiņš pats, kā mēs to drīz dzirdēsim. Jānis Grīns gan raksta, ka pēc 1910. gada Jaunsudrabiņu vairs nav saistījušas nekādas modernās strāvas, nedz arī citu tautu paraugi. Atradis sevi, esot palicis konservatīvs un audzis sevī. Grīns jautā nez vai Jaunsudrabiņš esot apzinājies, ka pēc grieķu entelehijas mācības no viņa var izveidoties tikai liels savas tautas rakstnieks, taču tajā virzienā Jaunsudrabiņš esot devies tūlīt, pat ar steigu. Par Jaunsudrabiņa māksliniecisko spēju galotnēm Grīns uzskata Aiju un Balto grāmatu. Vēlākajos gados viņš šīm galotnēm neesot ticis pāri, tikai reizēm pacēlies līdzi.

Savu aizraušanos ar Knutu Hamsunu Jaunsudrabiņš pats apliecina laikrakstā Latvija pēc Humsuna nāves:

„Gribu uzzīmēt sīku atmiņu veidā kaut ko no tiem laikiem, kad manu gadu rakstnieki par sevi teica Mēs, jaunie. Teica un skatījās uz pašu vecākajiem ar smīnu, ja ne ar nicināšanu, kā jau tas jaunības dabā. Arī es atrados starp jaunajiem.

Bet augstāk ziemeļos, pāri latviešu apdzīvotai zemei, Skandināvijā, patlaban parādījās Knuts Hamsuns. Ar trim, četriem nelieliem romāniem viņš bija iznācis pasaulē. Norvēģiski viņam piekļūt mēs nevarējām, bet lasījām tulkojumus krievu un vācu valodās. Mēs staigājām ar hamsunismu aplikuši kā bites ar liepu ziedu putekšņiem. Mēs viņu ne tikai lasījām, bet nekaunējāmies šo to savās rindās iejaukt no Hamsuna. Mūsu redze un sajūtas pārveidojās. Mums sāka patikt viņa personu un vietu vārdi.

Hamsuna māksla ir tik liela, ka personīgi trūkumi, pat tik ievērojami, kā piederēšana Kvislinga partijai, nespēj to mazināt. Tā iesniegsies vēl daudzās paaudzēs, kad poliskās kaislības sen būs ņēmušas jaunus virzienus.“

Radniecību Jaunsudrabiņa un Hamsuna darbos vēl krietni vēlāk saskata arī Alfreds Dziļums. Vēstulē Jaunsudrabiņam viņš raksta:

„Nupat izlasīju Es stāstu savai sievai un Hamsuna pēdējo darbu. Abas grāmatas man liekas radnieciskas. Hamsuns stāsta gan lepnāk, pašapzinīgāk, Jūs turpretī vaļsirdīgāk, sirsnīgāk, kā jau latvietis. Iespaids tāds, ka lielais norvēģis tomēr palicis nesalauzts. Zināms, Jūsu liktenis ir citāds. Jūs esat tautā ļoti iemīļots, tādēļ arī Jūsu stāsts ir siltāks.“

Šeit Dziļums salīdzina Es stāstu savai sievai ar Hamsuna vienīgo pēckara darbu Pa aizaugušām tekām, kurā Hamsuns mēģina izskaidrot savu politisko noslieci nacionālsocialistiskās Vācijas virzienā.

Šai tēva jaunajai grāmatai meita ir daudz stingrāka kritiķe. Viņa raksta 1951. gada oktobri:

„Mājās es visu vakaru lasīju Es stāstu savai sievai manuskriptu un izbraucu visam cauri. Mīļo tēt, neņem ļaunā, bet tā neiet. Tā nevar tādu lietu rakstīt. Abučam ir taisnība, kad viņš raksta, ka lasa ar lielu interesi – katrā ziņā grāmata labi ies un viens divi būs izpārdota. Nesīs izdevējam labu naudu un Tev arī. Bet tā nebūs laba grāmata. Tā nebūs Jaunsudrabiņa cienīga grāmata. Tur ir tik daudz paviršību un atkārtojumu. Tik maz sistemātikas uzbūvē. Arī diezgan daudz visādu nepareizību un nepatiesību, kuras šādā grāmatā nedrīkst būt, un kuras Tu nekādā ziņā neatstātu, ja grāmata nogulētos kādu gadu. Tādai grāmatai, kura ir pa pusei dokuments un kura skar cilvēkus, kuri minēti pilnos vārdos, ir jābūt patiesai, nemaz nerunājot par literārām brīvībām.“

Recenzējot šo grāmatu Vilis Lesiņš cita starpā raksta: „Dažkārt autors klajāk atsedzis viena vai otra pazīstama latvieša vājības, par ko tie autoram paldies neteiks, bet tas jau ir Jānis Jaunsudrabiņš, kas allaž nesaudzīgi parādījis arī paša cilvēciskās vainas. Un to viņš konsekventi darījis arī šai grāmatā, neviltojot sevi pat zaudētās dzimtenes izjūtās.“

Jaunsudrabiņš ir netikai rakstījis, bet arī tulkojis Hamsuna, Geijerstama, Kellermaņa, De Kostēra, Hauklanda, Hedža, Dautendeja un Meijera darbus latviešu valodā. Tā ka lielākā daļa šo autoru ir vācieši, viņš savā 85. dzimumdienā saņēma apsveikumu un goda balvu no Vācijas prezidenta Libkes.

Nu jau ir aizritējuši 25 gadi kopš Jaunsudrabiņš atdusas Kērbekas kapsētā – gandrīz iepretim Mēnesnīcai ezera ziemeļu krastā. Rakstnieka cienītāji tomēr laiku pa laikam vēl pārstaigā viņa mītās tekas Mēnes ezera karstos. Dosimies arī mēs šovakar uz Mēnesnīcu. Apciemosim rakstnieku, paklausīsimies viņa paša un citu stāstus par dzīvi un darbu Mēnesnīcā un ilgām pēc dzimtenes. Šī vakara otrā daļā mums būs izdevība noklausīties trīs stāstos no Jaunsudrabiņa 105 gadu dzimšana dienas piemiņas sarīkojuma 1982. gada 4. septembrī Kērbekā. Mēs dzirdēsim Vestfāles rakstnieka Herbermaņa stāstu: Jaunsudrabiņš rakstnieku vidū un Vestfāles presē Tucha, arī Vestfāles rakstnieka stāstu: Mans draugs Jānis Jaunsudrabiņš un saīsinātu Mēnesnīcas kaimiņa Gunkeļa stāstu: Mans Kērbekas dienvidkrasta kaimiņš Jānis Jaunsudrabiņš. Visos šajos vācu kolēģu stāstos mēs varēsim saklausīt apliecinājumu par to cik ļoti Jaunsudrabiņš ir savu dzimteni mīlējis un kāds gara milzis viņš ir bijis.

Es biju lūdzis aktieri Kārli (Čarli) Gulbergu nolasīt šo Vestfāles rakstnieku stāstus. Lasot par Jaunsudrabiņa dzimtenes mīlēšanu, Gulbergam sāka birt asaras un viņš lasīšanu nevarēja turpināt. Tad to pārņēma Literārās sekcijas vadītāja Elga Rodze-Ķīsele.

Gunkeļu ģimeni Jaunsudrabiņš piemin grāmatā Es stāstu savai sievai: Uz to pašu pusi trešajā mājā dzīvo cauru gadu jaukā Gunkeļu ģimene. Viņš ir valodu skolotājs Soestas ģimnāzijā. Mums ir daudz ko runāt, pat par literatūru. Viņiem ir elektrība, radio, daudz kas, kā mums nav. Par to mums dažkārt gadās vairāk zivju, nekā varam apēst, un tad tu aizej ciemos ar prāvu nesamo, jo viņi ir pieci ēdāji. Gandrīz ik mēnesi mēs saejam kopā uz kafiju vai vakariņām, un tad laiks paiet tik nemanot, ka nekad nevaram šķirties pirms pusnakts.

Kad Jaunsudrabiņi 1948. gada 17. aprīlī ieradās Mēnesnīcā, tur vēl dzīvoja no austrumiem atbēgušie Ostermaņu radi, tā kā dzīvošana mazajā mājiņā bija pavisam saspiesta. Pēc kāda laika Ostermaņu radi no vasarnīcas izvācās un praktiski visus 14 gadus Jaunsudrabiņi bija vienīgie iemītnieki Mēnesnīcā, jo Ostermaņi atbrauc uz vasarnīcu ļoti reti.

Mēnesnīcā rakstnieks ir ieguvis to mieru un klusumu, pēc kā viņš tik ļoti ilgojās Grēvenes nometnē. Taču šis miers un klusums ir saistīts ar zināmu vientulību. Tiesa, no sākuma, Štepleru pāris ir bieži viesi Mēnesnīcā, bet vēlāk Viļa darbs plaukstošajā Fēniksa grāmatnīcā padara Mēnesnīcas apciemojumus daudz retākus. Vēlāk Lilija smagi cieš auto katastrofā. Ar laiku Štepleru laulības dzīve izjūk, un Lilija pati sirgst ar nedziedināmu slimību.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl