Lasītājas vēstule

Lietainais un drēgnais laiks pagājis, beidzot īsta vasara ar brīnišķīgu saulīti un kārtīgu karstumiņu. Tā kā steigdamās atklāt peldēšanas sezonu, esmu kārtīgi apaukstējusies, tad savējiem solījos nekur apkārt netrallināt, bet gan godīgi dzīvoties pa māju un ārstēties. Ko citu, ja mani jaunieši cits pēc cita devušies uz Eiropu – kurš pie draugiem, kurš tāpat apskatīties pasauli, tad man jāpaliek rāmai un mierīgai.

Galu galā mans papardes zieds jau sen atrasts, rasainās pļavas izstaigātas, ugunskuri kādi tik nav dedzināti. Bet Jāņu nakts maģija tomēr sauc, vilina, nedod miera un neļauj rātni nosēdēt mājās. Atradu vēl vienu tādu pašu mājās sēdētāju – no ikdienas darbiem sagurušo Daigu Upmani, mūsu pirmā atjaunotās valsts tieslietu ministra Viktora Skudras atraitni, šobrīd advokāti, manu kaimiņieni.

Abas plūcām Jāņu zāles, paņēmām līdzi man nejauši izcepušos speķa pīrādziņus un braucām raudzīt, kā teiksmaino nakti sagaida trešā vientuļniece Glāzšķūņa Brūklenājos, bijusī Dabas muzeja direktore Māra Eipure. Viņa mūs sagaidīja ar varenu ozollapu vainagu galvā, lielu jāņuzāļu klēpi rokās un – dziedādama! Jāņu nakts runā ar mums dabas valodā, dziest dienas gaisma, pamalē ievelkot krāšņus laškrāsas toņus, pļavas stūris aizvelkas ar miglas plīvuriņu, bet pirmās zemenes Māras dārzā tomēr saskatām un gardu muti notiesājam. Dārzs Mārai ir tik sakopts, tik rūpīgi izravēts, kā jau tas līdz Jāņiem pienākas kārtīgas saimnieces valstībā. Sajutuši svaigu asins pieplūdumu savā teritorijā, mums uzbrūk odu mākonis. Kamēr sitamies ar nejaukajiem kukaiņiem, Māra izdomā, ka nav ko agresorus barot, iesim pie kamīna, kur jau sprakšķ mājīga uguns un mūsu vēderpriekam klājiens ar visvisādiem sieriem. Uh, kas par mielošanos!

Pie alus gan šogad sev neatļauju ķerties, jau tā balss negrib klausīt, ķeras un čīkst kā nesmērētas durvis. Iztieku ar kvasu, turklāt nedzesētu. Dāmas nobauda arī ko stiprāku, bet es, goda vārds, ni, ni. Man taču vēl pie stūres jāsēž. Tā nu izciemojāmies, iztriecāmies un nemaz vairs nebijām vientuļnieces. Jāņu nakts gaismā braucām mājās kā rasā nomazgājušās – tik apskaidrotas, gaiši priecīgas un kaut kādas savādas enerģijas piepildītas.

Jūnijs ir īpašs mēnesis ne tikai saulgriežu svētku dēļ, bet arī tāpēc, ka tas sākas ar manu vārda dienu. Nekad īsti neesmu sapratusi savus vecākus, izvēloties bērnam šitādu vārdu, bet svinamā diena gan ietrāpīta tik labi, ka tas noteikti palīdzējis samierināties ar šo faktu.

Cik vien sevi atceros, vasaras pirmā mēneša pirmo dienu esmu skaisti aizvadījusi, gandrīz vienmēr kuplā draugu pulkā, ar lielu izsmiešanos, ar ceriņu smaržu, ar apziņu, ka man apkārt ir tik daudz lielisku cilvēku, kuru uzmanība mani bagātina un dara laimīgu. Arī šogad viss bija – gan draugi, gan kūkas, gan pēršanās pirtī ar ceriņiem un pat skanīga uzdziedāšana. Kas netika pirmajā dienā, nāca vēl otrajā un mierīgi turpinājām svinēt vasaras sākumu, to, ka esam te un tagad, ka atkal satiekamies pēc pandēmijas ierobežojumiem un vēl simts iemeslus. Ne reizi vien esmu prātojusi, kā bez tā iztiek tautas, kurām nav vārda dienu…

Lai cik daudz prieka cenšamies izdomāt, izlolot, savairot, padarot savas dienas krāsainākas, kaut kur zemapziņas nostūrī sēž melna tūce – karš Ukrainā. Mūsu Ikšķilē tagad daudz ukraiņu. Viens padzīvojis pāris – Staņislavs un Gaļina mīt mana dēla ģimenē. Inteliģenti, vienmēr ļoti korekti cilvēki, kuri ar saviem pārdzīvojumiem par to, kas notiek viņu dzimtajā pusē, nevienam virsū nemācas. Bet jautāti izstāsta, kā viņu ciemā ienāca krievu okupanti, kā saimnieku klātbūtnē izlaupīja viņu savrupmāju, salādējot smagajā mašīnā mēbeles, logus un durvis, pēc tam māju uzspridzinot. Labi, ka pašus palaida dzīvus. Latvijā viņi nonākuši drīzāk nejauši. Sākumā no apstulbuma nekādu ideju nav bijis, bet tagad ir priecīgi, jo redz visriņķī atbalstu, sastapuši tik daudz labu cilvēku, ka nebeidz Dievam par to pateikties.

Saimniecības ēka mana dēla īpašumā pārvērtusies par ērtu divistabu dzīvoklīti – te lielu darbu ieguldījis pats Staņislavs. Arī savu māju Ukrainā viņš esot cēlis galvenokārt pats. Tāpēc gājis lēni, toties darbs paveikts ļoti rūpīgi. Tagad sāpīgi atcerēties un grūti domāt par to, kā būs. Karš ievilcies. Uz cik ilgu laiku? Uz šo jautājumu neviens nevar atbildēt. Ļoti gribētos atgriezties, bet kur, jo mājas taču vairs nav. Bet te vīnogās ieaugušais namiņš pārvērties līdz nepazīšanai – nokrāsots un saposts tas izskatās pavisam citādi un nav vairs nekāda saimniecības ēka, kur nogrūzt nevajadzīgās lietas. Dēla ģimene nopirkusi nepieciešamākās mēbeles, bet es apzinu savas ielas meitenes, lai mēs kopīgi saziedotu ukraiņiem gultas veļu, virtuves piederumus, traukus un šo to citu sadzīvei nepieciešamo, jo visu uzreiz nav iespējams sapirkt.

Ikšķiles sociālā darbiniece ielikusi sociālajos tīklos ziņu, ka Kārklu ielā vienā mājā, kas kādu laiku stāvējusi neapdzīvota, saimnieks ielaidis četras ukrainietes ar trim maziem bērniem, no kuriem viens mazulis ir slims ar bērnu trieku, un aicina visus, kas var, ar kaut ko palīdzēt. Vajadzīga gan pārtika, gan drēbes, gan kāda rotaļlieta, jo valsts palīdzība šo ģimeni vēl nav sasniegusi. Nevaru iedomāties, kā var būt situācija, ka ukraiņu bēgļus piereģistrē un vienkārši ielaiž tukšā, neapdzīvotā mājā. Pat pārtikas paciņu neiedod?! Nesaprotu. Protams, ka mēs satraucamies, abas ar meitu kraujam bagāžniekā konservus, citu pārtiku, saliekam saini ar drēbēm, jo tobrīd ārā vēl auksts un lietains, un izlemjam uzdāvināt arī naudu, jo nevar zināt, ko cilvēkiem visvairāk vajag.

Atrodam gan ielu, gan māju. Puķu dobe pie sliekšņa skaisti uzrušināta un kaut kas tajā sastādīts, jau zied. Priekšnams un maza hallīte tīra un kārtīga. Te arī sasveicināmies ar mītniecēm. Visrunīgākā ir Alla, kura te vecākā, ap gadiem 50. Tepat ir viņas meita Marina ar savu dēliņu, kam šogad jāiet pirmajā klasē. Alla stāsta, ka viņi visi ir no Hersonas apgabala, pārējās divas sievietes ir kaimiņienes, tā arī nolēmušas kopā bēgt, kad sākusies aktīva bombardēšana un bijis jādzīvo vairāk pa pagrabu nevis istabās. Bērni bija jāglābj no kara šausmām. Sākumā aizkūlušās uz Poliju, bet tur visur tādas rindas, ka nolēmušas braukt kaut kur citur, ka tikai ātrāk pie vietas. Trāpījies autobuss uz Latviju, tā nu atbraukušas, uzreiz reģistrējušās, bet jāpagaida līdz kādas palīdzības saņemšanai, labi, ka jumts virs galvas.

Sākumā gan sabijušās, kad te ienākušas – tik aizkrāmēts viss bijis. Lūk, iztīrījušas šo māju un nu jau katrai ģimenei ir pa istabiņai. Un cilvēki nāk, ļoti palīdz. Te mēs nevienu dienu badā neesam bijuši. Nāciet, parādīšu, ko paspējām izdarīt siltumnīcā. Tā ir milzīga – ar traktoru varētu iebraukt. Ikšķilieši nesuši visādus stādus, ukrainietes tos iestrādājušas garās vagās. Domās saķeru galvu: te jau vismaz simts tomātu stādu, tikpat paprikas un vēl kas tik ne. Sarēķinu, ka sievietes te mīt tikai nedēļu un jau tāds darbs padarīts! Apbrīnojami!

Apliecinām savu cieņu, izkrāmējam dāvanas. Ukrainietes ir sevišķi pateicīgas par naudu. Jā, ar to pašreiz ir slikti, tāpēc sievietes ļoti meklē jebkādu darbu. Re, Marina sarunājusi vienai netālai kaimiņienei iztīrīt māju. Viņas gatavas ravēt dārzus un darīt jebko citu. Visgrūtākais tieši šis brīdis līdz pirmajam pabalstam, atzīst Alla. Bet viņas visas ir strādīgas, bez darba nesēdēs. Nē, augstu skolu nevienai nav. Divām pavāra diploms, viena strādājusi par pārdevēju. Uzdāvinu Latvijas karti un piedāvāju kādā brīvākā brīdī pavizināt pa apkārtni, varbūt aizvest kur tālāk, ja būtu interese. Paldies, lietišķi saka Alla, bet nekas tāds šobrīd nav prātā, tagad jāmeklē darbs, tas galvenais. Padodiet ziņu tālāk, ja kādam ko vajag izdarīt. Ziņu padevām un zinām, ka atsaucība bija.

Abas ar meitu nopirkām biļetes uz Osokina Brīvības festivāla Ukrainai noslēguma koncertu Hanzas peronā. Starp citu, vai esat bijuši šajā koncertzālē ? Brīnišķīga, vai ne? Visus ieņēmumus no festivāla daudzajiem koncertiem organizatori ziedo Ukrainas cilvēku atbalstam, tāpēc biļetes neliekas pārlieku dārgas. Festivāla idejas autors pianists Andrejs Osokins un viņa domubiedri izvērsuši veselu virkni labdarības iniciatīvu, kad kopīgos koncertos satiekas latviešu un ukraiņu mākslinieki, paverot savdabīgu ieskatu gan mūsu, gan ukraiņu mūziķu un dziedātāju daudzveidībā, spožu talantu parādē, atšķirīgā un kopīgā demonstrējumos.

Mums ļoti patika, sevišķi pirmā daļa, kad Dita Lūriņa un ukraiņu aktrise Larisa Semirozumenko lasīja arī dzeju latviešu un ukraiņu valodā. Neaizmirstams ir pats Andrejs Osokins pie klavierēm. Te uz skatuves satikās Latvijā dzīvojošā ukrainiete dziedātāja Katrīna Gupalo, ukraiņu klarnetists Nazars Hižijs, mūsu Raimonds Tiguls un īpaši festivālam izveidots ukraiņu dziedātāju kamerkoris, kura priekšnesumi tiešām bija iespaidīgi un ārkārtīgi emocionāli. Koncerta otrā daļa bija tik raiba, ka visus dalībniekus pat nemēģināšu nosaukt.

Krievijas agresija Ukrainā turpinās jau piekto mēnesi. Baigi, prātam joprojām neaptverami. Sazināmies, mīļie!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē 2022. gada 25. jūnijā
Laikrakstam „Latvietis“