Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


ULDIS ZEMZARIS

1928. g. 24. februārī, Mellužos, Jūrmalā – 2022. g. 22. jūnijā Rīgā.

Laikraksts Latvietis Nr. 709, 2022. g. 13. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Uldis Zemzaris. Pašportrets.
24.02.1928. - 22.06.2022.
FOTO Māris Brancis.

Nodzīvojis sava 95. dzīvības gada dažus mēnešus, īsākās nakts agrā rīta stundā mūža miegā iegrima Uldis Zemzaris. Viņa mūža veikums ir ietverts divos ļoti ietilpīgos vārdos – gleznotājs un rakstnieks, taču tajos ieguļas viss Ulda mūža veikums, un tas ir bagāts, daudzveidīgs, trekniem burtiem ierakstīts visā latviešu kultūrā.

Pēc J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas sekoja studijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kuru pie Eduarda Kalniņa beidza 1955. gadā ar diplomdarbu Rainis Rīgas Jūrmalā. Tomēr visu mūžu viņš atcerējās profesoru J. R. Tillbergu, kuru uzskatīja par savu īsto skolotāju, tāpat kā profesoru K. Miesnieku. Būdams ļoti aktīvs cilvēks, Uldis kopā ar Leo Kokli pie Mākslinieku savienības nodibināja Jauno mākslinieku sekciju un panāca, ka ik gadus notika jauno mākslinieku darbu izstādes. Arī vēlākos gados U. Zemzaris aktīvi piedalījās mākslas dzīvē Latvijā un centās pavērst tās gaitu neatkarības un taisnīguma virzienā.

Īpaši nozīmīgs U. Zemzara ieguldījums pēckara latviešu mākslā ir portreta izkopšanā un tālākvirzībā. Viņš daudz gleznojis savus ģimenes locekļus, bērnus, sievu Ilzi, tāpat dzejniekus, rakstniekus un kultūras darbiniekus, radīdams ne vienu vien kanonisku ģīmetni (Tautas dzejnieks Imants Ziedonis (1970), K. Miesnieka (1978), tēlnieka A. Bērnieka (1963), rakstnieka Z. Skujiņa (1980) un citu portretus). Tie izceļas ar cieņpilnu attieksmi pret modeli, sakāpinātu ekspresiju, iedziļināšanos personības iekšējā pasaulē. Pašportretos parādās arī ironija un viegls humors. Tikpat nozīmīgs ir gleznotāja devums marīnas un lauku ainavu žanrā, kā arī klusajā dabā.

1957. gadā pabijis Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā un tur iepazinies ar jaunāko abstrakto mākslu ārzemēs, arīdzan U. Zemzaris īslaicīgi pievērsās abstrakcionismam, tomēr viņš ātri vien no tā novērsās un visu mūžu palika izteikts reālistiskās mākslas aizstāvis un turpinātājs, tādēļ kopš 20.gs. 90. gadiem ieguva laikmetīgās mākslas atbalstītāju vidū nepatiku. Pēkšņi no aktīva mākslinieka, kurš gaidīts izstāžu zālēs, visu iecienīts un godāts – 2003. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis un Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendiāts, – tagad Uldis tika atbīdīts malā, ko viņš sāpīgi pārdzīvoja.

Mākslinieks savu vārdu ir teicis arī grāmatu noformēšanā. Dailes teātra galvenais režisors Pēteris Pētersons 20.gs. 60. gadu vidū viņu aicināja pievērsties scenogrāfijai (G. Priedes Pa valzivju ceļu un M. Friša Goda vīrs un dedzinātāji (abi 1965), E. Radzinska Filma top... (1966)).

Kopš jaunības laikiem, Uldis rakstīja par mākslu, ar laiku arī literāras skices, stāstus un aprakstus. Tie iznākuši daudzās grāmatās Modeļa pieradināšana (1969), Uzgleznot sevi (1978), Prieks laipnībā (1983), Paradīze mansardā (1988), Zinātājs, pūciņa, ūdentiņš un citi jautri stāsti (2006), Tad es biju mellužnieks (2007), Ģīmetņu kutelības (2009). Apgādā Laika grāmata iznāca pēdējās divas grāmatas Nupat bija rīts (2015) un Mākslinieki dzīves ceļā sastaptie (2017). Tās izceļas ar košu, krāsainu latviešu valodu, ar humoru, ar dzīvē novēroto detaļu izteiksmību un precizitāti, ar labsirdīgi vitālu skatījumu uz pasauli.

Jā, Uldis bija lepns cilvēks un mākslinieks, pilns pamatotas pašcieņas. Mākslinieks sarunās varēja būt tiešs un nesaudzīgs, kādēļ ieguva pietiekoši daudz nelabvēļu, tomēr ne uz vienu neturēja ļaunu prātu. To apliecina viņa paša mūža rezumējums: „Dzīve bija laimīga un draudzīguma pilna. Gana esmu saņēmis atzinību, dzīvs būdams.“ Tādēļ Uldis Zemzaris vēlējās izvairīties no jebkādas plašākas atvadīšanās. Lai katrs piemin viņu savās domās kā krietnu, talantīgu un neatkārtojamu gleznotāju un rakstnieku! Lai cik tas šķistu viņam neraksturīgi, mākslinieks un rakstnieks kādā grāmatā izteicies: „...bez mīlestības jau vispār nevajadzētu gleznot.“ Tas visu attaisno un noliek visu savās īstajās vietās. Bez mīlestības nevajadzētu arī dzīvot.

Laikraksta „Latvietis“ vārdā
cieņas pilnus sveicienus aizgājējam un līdzjūtības apliecinājumus
sievai Ilzei, bērniem un mazbērniem
sūta
Māris Brancis



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com