Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Tā saucās brīvdabas izstāde, kas par godu Jelgavas 756 gadu jubilejas reizei maijā, kad tiek svinēti pilsētas svētki, tika sarīkota Hercoga Jēkaba laukumā.

Jauno tehnoloģiju dēļ gleznas, grafikas un citi vizuālās mākslas darbi jau kādu laiku tiek izstādīti brīvā dabā, nebaidoties, ka vēji, lietus un pat sals sabojās vērtīgos, vārīgos mākslas darbus. Tas nenozīmē, ka dabas untumiem tiek pakļauti slavenu gleznu oriģināli. Tagad tos nofotografē un uz dažādiem materiāliem izprintē, pie tam dažādos izmēros – lielākus un mazākus, – saglabājot mākslas darba unikālo krāsu paleti, kompozīciju, pat otas vai zīmuļa rakstu. Dažs labs mākslas mīļotājs tādā veidā dabū, teiksim, Leonardo da Vinči Monu Lizu vai jebkura cita šedevra kopiju. Agrāk cilvēki kopēja slavenu mākslinieku darbus, tagad to ar izciliem panākumiem un sekmēm veic tehniskiem līdzekļiem.

Par piemēru varu minēt Saldu, kur vietu vietām pilsētā ir šādā veidā izlikta apskatei kāda Jaņa Rozentāla glezna. Šādā veidā ļauj skatītājam ieraudzīt, teiksim, Cieceres upītes līkumošanu starp krūmājiem 19. gadsimta beigās, ko uzgleznoja slavenais saldenieks, un salīdzināt ar situāciju mūsdienās. Savukārt Raitis Junkers, kurš Jelgavā vada privāto bērnu un jauniešu mākslas studiju Junda, šādu iespēju dēļ izlicis apskatei brīvā dabā studijas audzēkņu darbus, ļaujot tos aplūkot jebkurā diennakts laikā vai visu cauru gadu. Vienlaikus tā ir lieliska reklāma studijas audzēkņu profesionālai sagatavotībai.

Šo ideju patapināja Jelgavas iestādes Kultūra darbinieki, kuri ierosināja izveidot izstādi Jelgava gleznās. To realizēt uzticēja man. II pasaules karš pilsētu praktiski pārvērta drupās. Tās vietā padomju okupācijas gados uzbūvēta pilsēta, nerūpējoties ne par tās vēsturi, ne vēloties tai piedot kādus īpašus vaibstus, kas to padarītu par unikālu, nemaz nerunājot par vienkāršu sadzīvē gremdētu skaistumu vai nesamērojot ar cilvēku garīgajām un ikdienas vēlmēm. Kā zināms, līdz karam Jelgava bija īpaši pievilcīga. Tā nesa tālāk Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētas auru, ko centās savās gleznās iemūžināt daudzi redzami mākslinieki.

Izvēloties izstādes darbus, radās vēlēšanās parādīt pilsētas bijušo neatkārtojamību, kas atrodama gleznās, un pastāstīt, kurā vietā tas noticis, raugoties mūsdienu pilsētas plānojumā. Piemēra pēc ņemsim Johana Valtera visiem zināmo diplomdarbu, beidzot Pēterburgas Mākslas akadēmiju 1897. gadā, Tirgus Jelgavā (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja īpašums). Šobrīd tirgus vietā ir Hercoga Jēkaba laukums. Gleznas priekšplānā pavasara saulē krāšņās kleitās lēnā solī aizslīd divas jaunkundzes. Tās ir Karolīna Štelmahere un Meta Feldmane, kuras vēlāk Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā salaulājās viena ar Vilhelmu Purvīti, otra ar Johanu Valteru. Abi draugi diplomdarbus gleznoja Jelgavas krievu klubā Kružok un pēc tam parādīja izstādē pilsētniekiem. Johans Valters līdz aizbraukšanai uz Vāciju 1906. gadā, dzīvoja, gleznoja un mācīja skolniekus savā darbnīcā Svētes ielā 13 (tagad tā vieta atrodama iepretim autoostai, kur ir veikals Elvi).

Par Aleksandra Strekāvina akvareli (1957) no Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un māksla muzeja krājumiem Pirmais pastāvīgais kinoteātris Staļļplacī Jelgavā lasāms fragments no viņa atmiņām: „1904. – 1905. gadā Jelgavā gada tirgos parādījās dēļu būdās iekārtoti „kino – teātri“. Pirmais, kas tādu Jelgavā uzcēla, bija jau Šträmers. /../ Dažus gadus vēlāk pilsētā jau darbojās pastāvīgi kino – teātri: „Šträmera“ uz staļļplača (ap 1907. – 1912.), „Imperial Bio“ (sākumā Skrīveru ielā, tad Lielajā ielā 11; ap 1908. – 1944.) „Kazino“ Lielajā ielā 29 (1913. – 1944.), „Palais Royal“ pils dārzā (1914. – 1944.) un „Pērle“ (ap 1925. – 1944.) Pils ielā.“

Liekas, ka arīdzan avīzes lasītājiem jāpasaka, ka pieminētais Staļļplacis mūsdienās atradās teritorijā starp Uzvaras ielu, Centra pamatskolu, J. Čakstes ielu un Lata veikalu.

Izstāde atgādina, ka Jelgavā reiz dzīvoja un strādāja Aleksandrs Romans, Kārlis Baltgailis, Gunārs Ezernieks, Visvaldis Garokalns, Mārcis Stumbris, Ģederts Eliass un citi. Par lielo traģēdiju, ko piedzīvoja šī pilsēta, stāsta Silvijas Meškones 1980. gada glezna 1944. gadā dega Jelgava, atainojot Jelgavas bojā eju no mazas meitenītes skatupunkta.

Tāpat nebija aizmirsta gleznotāja Maija Nora Tabaka, rādot krāšņo, fantastisko darbu Dāmas dārzā (2015) un pastāstot, ka māksliniece ir dzimusi jelgavniece, bet viņas vectēvs bija sekmīgs būvuzņēmējs un uzbūvēja lielu īres nama kvartālu Vidvuda ielā (tagad Veidenbauma iela), tēvs Jānis Eduards Tabaka bija sekmīgs inženieris, bet māte Eleonora izslavēta augstas klases modiste Jelgavā. Gleznotāja atzīstas: „Daudzkārt esmu domājusi, kāda būtu mana dzīve, ja Latvijā viss palicis, kā tolaik bija. Iespējams, ka es nebūtu māksliniece, bet kā bagātnieku bērns aizietu pa citu līniju.“

Jelgava ir gleznota visos laikos. Šoreiz tika parādīti 15 mākslinieku darbi. Citu gadu varēs izstādīt mazāk zināmas gleznas, kas glabājas Latvijas muzejos. Domāju, ka arī šādā mazliet neparastā veidā var pastāstīt par pilsētas slaveno vēsturi un iesēt skatītājos lepnumu par seno Mītavu, kurā tagad dzīvo.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“