Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agnese Rudzīte-Kirillova. „Sargeņģelīši“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Maija un Kārlis Īles. „Pieta“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Eda Kaytan. Turcija. „Mans meistardarbs“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Sanita Rāviņa. „TLC – Maigums, mīlestība un rūpes“. Pirmā vieta. FOTO Māris Brancis.

Korona vīrusa pandēmija un Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir ienesis daudzas korekcijas visas pasaules dzīvē, arīdzan kultūrā. Pandēmija šobrīd ir atkāpusies, tādēļ Latvijā var daudz kas notikt. Tas attiecas arī uz tādu lielu kultūras notikumu Jelgavā, kāds ir starptautiskais smilšu skulptūru festivāls. Divus iepriekšējos gadus smilšu skulptūras Jelgavā gan bija skatāmas, taču tās darināja tikai latviešu tēlnieki, mazdrusciņ piepalīdzot atsevišķiem leišu meistariem. Šogad šo festivālu izsludināja, aicinot visas pasaules skulptorus pastrādāt arīdzan Latvijā. Rezultātā 15 tēlnieki no desmit valstīm – Bulgārijas, Čehijas, Kanādas, Mongolijas, Spānijas, Turcijas, Ukrainas, Lietuvas, Igaunijas un Latvijas – raduši 16 smilšu tēlus.

Krievijas izraisītais karš Ukrainā atnesa vairākas īpašas iezīmes festivālā. Smilšu skulptūru festivāla vietā šogad to dēvē par Smilšu skulptūru parku. Laikā, kad pie festivāla rīkotāji sāka strādāt, vēl nebija zināms, cik daudz varēs īstenot ierasto festivālu programmu. Nevēloties maldināt apmeklētājus, vārdu festivāla aizstāja ar citu jēdzienu parks. Jaunā festivāla tēma ir Pasaules šedevri, ļaujot katram autoram šai tēmai tulkot pēc savas izpratnes.

Lūk, Agnese Rudzīte-Kirillova atainojusi savā darbā Vincenta van Goga slavenās saulespuķes, par kuru kāds īpaši bagāts mākslas mīlētājs pirms vairākiem gadiem, lai iegūtu to īpašumā, izsolē samaksāja vairākus desmitus miljonus dolāru. Te jāatgādina, ka saulespuķes Krievijas nodevīgā kara dēļ ieguvušas īpašu skanējumu – saulespuķes kļuvušas par Ukrainas brīvības simbolu. Latviešu māksliniece kompozīcijai, akcentējot šo krāšņo ziedu nozīmību visas civilizācijas kultūrā, iekļauj kompozīcijā arī divus sargeņģelīšus, kas aizstāv gan saulespuķes, gan tautu – ukraiņus no ļaunuma, kas palaists savā vaļā sirot pasaulē.

Toties lietuviešu tēlnieks Tautvils Poviļonis izmanto pasaules slavu ieguvušā provokatīvā ielu mākslinieka Benksija (Banksy) tēlu, kurš protestē pret buržuāzijas mākslas izpausmēm, izšļācot uz muzeju un citu ēku sienām grafiti zīmējumus. To viņš darījis gan Bristolē, gan Vīnē, Losandželosā un citviet. Šoreiz lietuviešu mākslinieks izmantojis saulespuķes, ko anonīmais ielu mākslinieks sviež, protestējot pret vardarbību Eiropā.

Savukārt spāņu māksliniece Nuria Vallverdu savā darbā izmanto Pablo Pikaso pret karu vērsto gleznu Gernika, lai atainotu traģisko stāvokli mūsu kontinentā 21. gs., ko izraisījis Putina inspirētais karš. Ukrainis Oleksijs Poda kvēli aicina cilvēci sargāt kultūras vērtības, kas iet bojā karos, šajā gadījumā – Ukrainā, kur krievu karaspēks nesaudzē neko, tik grauj. Mongolijas skulptors Munh-Erdene Cagāns (Munkh-Erdene Tsagaan) attēlojis, kā kultūru iespaido modernās tehnoloģijas. Toties turku tēlniece Eda Kaitana, kura palikusi atmiņā no 2016. gada smilšu skulptūru festivāla Jelgavā, skulptūrā Mans meistardarbs attēlojusi lielāko notikumu savā personīgajā dzīvē – dēla piedzimšanu.

Pirmo vietu žūrija festivālā piešķīra latviešu māksliniecei Sanitai Rāviņai par darbu Maigums, mīlestība, rūpes, kas sasaucas ar turku kolēģes veikumu, taču kompozīcija veidota tā, ka bērna piedzimšana un vecāku mīlestība pacelta simbola līmenī, kas īpašu skanējumu iegūst Ukrainas kara dēļ.

Demo skulptūras netiek vērtētas un tām netiek piešķirtas naudas balvas, jo tās ir pasūtījums darbs. Šoreiz tas ir īpaši žēl – Maija un Kārļa Īles kopdarbs Pieta precīzi ataino to noskaņu, kas valda Eiropas cilvēkos, tostarp Latvijā un Jelgavā. Tēlnieki izmantojuši pazīstamo Mikelandželo Pietu, kas paceļas uz sagrautas pilsētas drupu fona un kas stāsta par ukraiņu tautas moku ceļu. Lielā skulptūra ir 5,4 m augstumā un tās izgatavošanai bija nepieciešamas vairāk nekā 200 tonnas smilšu. Tā ir detaļās smalki darināta, kompozicionāli lietpratīgi saaužot galveno grupu – Dievmātes un Kristus tēlu, ar kara izpostītas pilsētas ēkām.

Latviešu tēlnieku darbs izraisa pārdomas par ļoti svarīgu problēmu mūsdienu mākslā– par meistarību un tēlnieku amata prasmēm. Diemžēl šogad festivālā nevarēja piedalīties Krievijas mākslinieki. Viņu darbi vienmēr izcēlās ar profesionālismu – acīmredzot tur joprojām māksliniekus sagatavo pēc vecām metodēm, paģērot no audzēkņiem prast veidot trīsdimensionālas formas, vienā mākslas darbā sabalsot saturu ar formu. Kā redzams, arīdzan šajā festivālā ārzemēs (un liekas arī patlaban Latvijā) tēlniekam ir jāprot konceptuāli pārliecinoši pamatot savu ideju, nerūpējoties par izpildījumu un tikpat perfektu tēlniecisko veidolu.

Jau pieminētā Spānijas māksliniece sadala Pikaso Gerniku sīkās detaļās, kuras atkārto uz televīzijas un datora ekrāna. Rezultātā ideja ir viegli uztverama, taču profesionāli tas ir viduvējs darbs. Tajā uzsvērts plakaniskums, atgādinot reljefu vai zīmējumu smiltīs, aizmirstot par telpiskumu, kas ir būtiska sastāvdaļa jebkurā tēlniecības darbā. Ir lieliski prast runāt par savu darbu, taču tas ir jārealizē tikpat pārliecinoši. Šīs smilšu skulptūru festivāls apliecina, ka tēlnieciskās kvalitātes tā saucamajā laikmetīgajā tēlniecībā strauji krīt. Tādēļ varam saprast, kādēļ Kārlis Īle ar Maiju tiek tik augstu novērtēti pasaules smilšu un ledus skulptūru festivālos – viņi ir augsti profesionāli tēlnieki pēc vecu veco tradīciju izpratnes. Tādēļ visā festivālā arīdzan abu tēlnieku šīgada darbs grodi izceļas citu vidū un skatītāji to apbrīno un augsti vērtē tā ideju, tā perfekto izpildījumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“