Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Viesuļvētras tempā pa Minesotas Dziesmu svētkiem

XV Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ASV

Laikraksts Latvietis Nr. 711, 2022. g. 29. jūlijā
Sandra Milevska -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
ASV_DzSv_01

St. Paula Dziesmu un deju svētku laikā FOTO Sandra Milevska.

Mākslas izstāde. FOTO Linda Treija.

Mākslas izstāde. FOTO Linda Treija.

Izstāde „Trimdas kokle“. FOTO Lukas Milevskis.

Rakstnieku rīts. No kreisās: Laris Krēsliņš, Korijs Makloud, Vilis Inde. FOTO Sandra Milevska.

Tautas deju lieluzvedums. FOTO Lukas Milevskis.

Kopkoru koncerts. FOTO Lukas Milevskis.

Skats no koristu puses uz publiku. FOTO Roberts Jansons.

Pazaudētās mantas. FOTO Sandra Milevska.

Šis ātrais pārskats, mūzikas nelietpratējas rakstīts, lai kalpo par pirmo ieskatu tikko notikušajos Minesotas Dziesmu svētkos, kam noteikti sekos nopietni speciālistu vērtējumi par daudzajiem, dažādajiem koncertiem un citiem pasākumiem. Bet pamats tam visam, par kuru jāizsaka pati pirmā pateicība un atzinība, ir Ansis Vīksniņš un visa viņa administratīvā komanda, kas izveidoja visas sistēmas, sarunāja telpas pasākumiem, apmeklētājus laicīgi un regulāri informēja, un veica visus neuzskaitāmos mazos darbiņus, bez kuriem Dziesmu svētki, mūsu apstākļos, ir neiespējami. Paldies, Ansi, paldies jums visiem! St. Paula izrādījās mums izcili piemērota pilsēta, ar nelieliem, viegli kājām noejamiem, attālumiem starp sarīkojumiem.

Jau ielidojot dvīņu pilsētu Mineapoles/St. Paula lidostā no ASV blīvi apdzīvotā austrumkrasta, priecē plašums, meži, daudzi ezeri un vispārējais apzaļumojums. Pašas St. Paula pilsētas, Misisipi krastā, apbūve arī liecina par plašumu, nežēlojot starp upes kreisā krasta sabūvētajām koncertu, izstāžu un citām celtnēm atstātos parkus un skvērus. Dziesmu svētku katrā programmā izteikta pateicība šo plašumu pamatiedzīvotājiem, dakotas un odžibuē tautām, kuru pārstāvji daži arī apmeklēja pašu pirmo 29. jūnija Ieskaņas koncertu, kurā galvenokārt figurēja Ērika Ešenvalda skaņdarbi ar mērķauditoriju – vietējā publika.

Kalna galā atrodošās St. Paula katedrāle savā apjomā un greznumā līdzinās senajām viduslaiku Eiropas katedrālēm, kas pamazām būvētas gadsimtiem ilgi. Taču 1915. gadā iesvētītā celtne, izcili grezna pateicoties t.s. „garā 19. gadsimta“ beigu ekonomiskajai uzvijai, Pirmajam pasaules karam iesākoties, faktiski noslēdz veselu vēstures posmu. Šajā iespaidīgajā vidē, ar izcilām ērģelēm un akustiku, uzstājās gan katrs atsevišķi, gan abi kopā – koris Anima no Saulkrastiem Lauras Leontjevas un Matīsa Tuča vadībā (galvenokārt ar spilgti interpretētām tautas dziesmu apdarēm) un Minesotas Magnum Chorum Dvaita Džileka vadībā, dziedot gan svētajos rakstos, gan dzejoļu tekstos balstītas dziesmas. Trešajā daļā kori apvienojās ar pašu komponistu Ešenvaldu pie klavierēm. Vide, mūzikas dažkārt avangardiskā interpretācija, kopēja dziesma pašās beigās ar publiku – vienkārši pacilājoši!

Pirmā svētku pilnā diena iesākās nākošajā rītā ar Latviešu fonda atbalstītās, Māras Pelēces režisētās dokumentālās filmas Valiant izrādi, kas vienlaicīgi izsmīdināja skatītājus ar Jura Bļodnieka vecā Plimuta markas „dumpja“ atdzīvināšanas nedienām, tikmēr neuzkrītoši un pakāpeniski, vēstot kopsavilkumu par stāstu, kā toreiz neaptēsti jaunieši sistemātiski un atkārtoti sarīkoja pretpadomju gājienus, akcijas, veselas demonstrācijas daudzu gadu tecējumā. Smējāmies ar asarām acīs, bet gala iznākums ir iespaidīga trimdas aktivitātes vēsture, kas kļūst pamanāma tikai tad, kad visi elementi savirknēti vienā stāstījumā. Juri – malacis! (Ieteikums latviešu skolām, biedrībām, nometnēm iegādāties eksemplārus, šeit ir gatava viela izcili populārai taču pamācošai programmai. Latvijas skolās filma jau rādīta ar milzu atsaucību.)

Filmai uz pēdām sekoja mākslas izstādes atklāšana, kuru kūrējusi Linda Treija. No 25 māksliniekiem, kuru darbi izstādīti, deviņi pirms nonākšanas ASV, Latvijā guvuši mākslā vismaz pamatizglītību (pati Linda Treija, vēl Gunda Luss, Austris Mangulis, Aija Moeller, Zane Neimane, Maira Reinberga, Inga Strause Godejord, Una Taal un Ingemara Čivle). Pašmāju mākslinieku vārdi daudziem jau pazīstamāki: Indra Avens, Daina Bol­šteina, Juris Cimbulis, Gints Grīnbergs, Vilis Inde, Guntis Lauzums, Edgars Legzdiņš, Guna Mundheim, Marija Skutāns Netz, Marita Pelēcis, Aina Roman, Laima Rožkalns, Pēteris Šnore, Krista Vārsbergs, Ruta Vētra Kubits, Māra Zoltners. No raibā darbu klāsta gan stila, gan materiālu ziņā trīs darbi pārdoti.

Citā greznā St. Paula Dievmātes Debesuzņemšanas baznīcā notika Garīgais koncerts, kas, sapludinot muzikālus elementus ar dievkalpojuma elementiem (galvenokārt lasījumiem) un visā norisē iesaistot gan profesionālus izpildītājus, gan atsevišķus Dziesmu svētku dalībniekus, piedāvāja varbūt visplašākās koncertēšanas iespējas gan profesionāļiem, gan speciāli uz vietas sastādītiem izlases minikoriem un instrumentālām grupām. Piedāvātā diapazons bija plašs: trompešu fanfaras un ērģeles; pūšaminstrumenti, taustiņi un stīgas, t.sk., kokles; lasījumi un vokālie gabali, dziedot koriem, solistiem, arī klātesošajiem apmeklētājiem, beigās vēl miniorķestra izpildījumā atskaņota Dievs, Tava zeme deg – Lūgšana, kam kā pats pēdējais sekoja dainu virknējums Dod, Dieviņi... Šāds izkārtojum – „mazbišķiņ“ no visa katram – kā manīts agrākos dziesmu svētkos, dod iespēju jau no sākuma noklausīties gandrīz katru, kas šajās dienās uzstāsies un noved pie, iespējams, visbagātākā koncerta no visiem. Vienlaicīgi tas arī izvērtās par ne visai disciplinētu maratonu, sākumam aizkavējoties par 15 minūtēm un beigās pārsniedzot paredzēto laiku par 45 minūtēm. (Neviļus publikā dzirdēts: Man dibens sāp.) Pie tam, šoreiz trompešu pūtēji no aizmugures balkona spēlēja tik skaļi, ka klausītāji brīdī, kad paredzēts dziedāt līdzi, nevarēja sadzirdēt, kur tekstā atradāmies. Vai tad diriģenti mēģinājumos tauru skaļumu nepamanīja?

Pateicoties ieilgušajam Garīgās mūzikas koncertam, nācās pilnībā nokavēt Latviešu fonda paredzēto Laimīgo stundu galvenās viesnīcas bārā, taču šo misēkli ar uzviju kompensēja jautrais cūku bēres vakars, kura rīkotāji sagādāja ne tikai cūkgaļu gatavu ēšanai, bet arī veselu pusruksi, izstādītu ar veltījumu latviešu dziesmu svētkiem. Visa norise brīvā dabā un brīvā garā, parkā uz palielas salas upē, turpat netālu no galvenās viesnīcas, ar ēšanu, dzeršanu, dejošanu plus slavenajiem dančiem, un vēl – valsts premjera Krišjāņa Kariņa ierašanos. Atturīgie latvieši no sākuma neuzbāzās politiskajai slavenībai, bet, vakaram ieilgstot, drīz jau veseli bari pieteicās fotografēties kopā ar valsts vadītāju. Neaizmirsīsim – rudenī vēlēšanas! Pārbaudiet pases!

Piektdienas rīta izstādes Trimdas kokle stāvgrūdām pilnā atvēršana pavēra ieskatu negaidīti interesantā stāstā: kokles izplatīšanās kopā ar Latvijas bēgļiem. Līdz šim esot zināma tikai viena kokle, kas trimdas gaitās līdzi paņemta tieši no dzimtenes, vairumam bēgļu tomēr dodot prioritāti pārtikai utt. Sagatavotā kokles izplatības karte parādīja nepārsteidzošo ainu: Ziemeļamerikas kontinentam pārsvars pat pār Eiropu, par Austrāliju un Dienvidameriku nerunājot. Izstādīto apmēram 22 darinātāju 51 kokle lepojas ar izdomu un dažādību: lielas un mazas kokles; parastās un basa kokles; ar rakstiem izgreznotas kokles; kokapstrādes amata izcilību demonstrējošas kokles no divām vai pat trīs koku šķirnēm; jaunas kokles, kas apstrādātas, lai rastos vecuma iespaids, un pat – darinātāja nejaušas kļūdas dēļ – neliela ačgārna koklīte, kuru tikai kreilis spētu spēlēt. Paldies Mārai Lindei un Dacei Veinbergai, kas šo projektu īstenoja, un Dainai Ieviņai-West, kas izstādē uz vietas uzrunāja apmeklētājus. Trimdas kokle aicina visus, kam mājās stāv kokle, nosūtīt fotogrāfijas un aprakstu, vēlams ar autora vārdu, izgatavošanas gadu, īpašām pazīmēm: trimdaskokle@gmail.com; https://trimdaskokle.org/; Feisbukā meklēt Trimdas kokle.

Katru dienu ap pusdienlaiku paredzētais brīvais mikrofons dažādiem priekšnesumiem galvenokārt sakrita ar vienīgo brīdi, kad varēja paēst pusdienas. Taču izdevās daļēji noskatīties patiešām neticami aizraujošu triju jauniešu uzstāšanos, kas būtu kāda vēlās nakts televīzijas šova cienīgs. Grupa saucas Trejdeviņi, viņi atrodami instagramtrejdevinimuzika*. Dalībnieks Markus Priede stāsta: „Grupa ir sastādīta no trijiem koledža studentiem: Lūkas Vīgants (no Čikāgas), Roberts Jansons (no Vašingtonas) un Markus Priede (no Konektikutas). Grupa tika dibināta 2018. g., kamēr bijām 3. klasē „Garezera Vasaras Vidusskolā“. Iesākās vienkārši kā ugunskura priekšnesuma joks, lai dabūtu uzmanību no meitenēm, bet pēc uzveduma, saņēmām īstu slavu par mūziku. Turpmāk, rakstījām vairākas smieklīgas un asprātīgas dziesmas, kuras daudzas reizes tika izveidotas zēnu kabīnēs divos no rīta.

Pēc GVV absolvēšanas apjēdzāmies, ka bija grūti ražot mūziku tālu prom vienam no otra. Covid laiks deva mums iespējas atkal sanākt kopā, šoreiz virtuāli, lai ieskaņotu dziesmas un filmētu mūzikas video priekš dažādām virtuālām sanāksmēm.“

Trejdeviņnieku ar humoru apveltītajam a cappella sniegumam uz karstām pēdām sekoja muzikāls pretstats, instrumentālistu un vokālistu bagātais kamermūzikas un vokāli simfoniskās mūzikas koncerts, kurā, atbalstot latviešu solistus, piedalījās vietējie Metropoles Simfoniskais orķestris (MSO) un pasaules līmeņa, daudzkārt apbalvota kormūzikas organizācija VocalEssence. Kamermūzikas daļā atskaņoja dzelzs inventāra komponistus (divi Mediņi, Dārziņš), padomju/trimdas ēras komponistus (Plakidi, Kalēju, Riekstiņu, Kuprisu, Ķeniņu), kā arī 1991. g. dzimušo Leonīdu Lobrevu. Koncerta universālais balsts – Rūdolfs Ozoliņš visos gabalos spēlēja klavieres, izceļot pēc kārtas vijolnieces Aiju Reķi, Silviju Grendzi, Unu Toni; flautisti Ilonu Kudiņu; trompetistu Benjamiņu Aļļi un Annijas Dziesmas Teteres Mirdzas dziesmu no Jāzepa Mediņa operas Vaidelote. Simfoniskajā daļā MSO atskaņoja Vītola svītu Dārgakmeņi, Kalsona Kāzu dziesmas, bet ar VocalEssence līdzdalību arī Aldiņa kantāti Pavasara cikls.

Šajā ar notikumiem pārblīvētajā dienā sekoja jaundeju skate, respektīvi, konkurss, kurā katrs apmeklētājs saņēma balsošanas zīmi, ar kuru ietekmēt iznākumu. Konkurss notika slavenajā Ficdžeralda teātrī, no kuras ilgus gadus izskanēja dzīvajā radio pārraide Prairie Home Companion. Pats teātris atgādina visvecākos Brodveja teātrus ar milzīgi stāvu kāpšanu līdz augstākajām sēdvietām un pamatīgi apsūbējušu zeltījumu. Pilnīgā tumsā kāpām līdz pašai augšai, kur satiksme nemitējās, jo ar katru jauno deju kāda kopa no turienes kāpa lejā, kamēr iepriekš nodejojušā kāpa atkal augšā. Konkursu kategorijās iekļāvās noteiktu pāru skaitu un neierobežotu pāru skaitu dejas; bērnu un meiteņu dejas (bet ne zēnu vai vīru) un skatuves dejas. Konkursā piedalījās vairākums deju kopu no Latvijas, ar savu kādreiz mazliet pusbaletisko stilu, bet no vecās trimdas piedalījās Ņujorka, Losandželosa, Milvoki un ārpus konkursa – Indianapole. (Taču, kā novērots arī Priedaines Jāņos, ņujorkieši meitenēm vieglā formā jau ieviesuši atsevišķas graciozi izstieptu roku un kāju kustības.)

Svētku vakara izklaides programmas bija īpaši izdevušās. Protams, cūku bēres kā pirmās... Tad sekoja kabarē, t.i., Vakars bez Jura Kronberga, kas pulcēja šī priekšlaicīgi aizgājušā Zviedrijas trimdas dzejnieka, mūziķa, asprāša Jura Kronberga draugus un darbu cienītājus no abpus okeāna un savā laikā – abpus dzelzs priekškara. Sanākušie lielā mērā visi viņu pazina, un līdz ar to vakars noritēja pietuvināti intīmā noskaņojumā. Korijs Maklauds kā konferensjē, JRT aktiera Kaspara Znotiņa nolasītais Jura dzejolis par tvītošanu, Māras Pelēces Trimda dimd filmas fragments Saules brāļi un Dundurs, kam sekoja latviskotais Boba Dilana Reiz agrā rītā un vēl virkne citu dziesmu, Stokholmas spēlmaņu izpildījumā.

Dzejoļus lasīja Arnolds Kārklis, Māra Pelēce, Kaspars Znotiņš, Māra Ast, bet pēc starpbrīža grupas Dundura laikmetu nomainīja Prusaku ansamblis, Akača izpildījumā. Pēc Lara Krēsliņa nolasītā izvilkuma no Kronberga poēmas Ņujorka, parādījās video montāža ar Jura uzņēmumiem no tā laika Ņujorkas. Mainošo laikmetu, kas ieviesa arī Kronberga dzīvē izmaiņas, simboliski iemiesoja no Latvijas uz Vāciju (un arī ASV) atceļojusī dziedātāja Larisa Mondrusa. Viņas grāvējus ar Jura tekstiem un Adam Zahl mūziku izcili sniedza Minesotas vietējā latviete, Ņujorkas teātra pasaulē pazīstamā dramatiskā aktrise Laila Robiņa, kas izrādās arī izcili dzied. Spīguļojošs, apžņaugts vakartērps, bravūrīgais pacilātības stils – atdarinājums bija perfekts. No publikas skanēja ovācijas gan Lailai Robiņai, gan atminoties pašas Larisas fenomenu. Vakaram noslēdzoties, animācijas pavadībā Kristaps Pelēcis nolasīja Jura bērna dzejoli Mākoņi debesīs, kam sekoja, Pērkona variantā, Kronberga slavenais dzejolis Kamēr es tevi mīlēju; vēl filmiņa un, lai piemēroti noslēgtos vakars, – Stokholmas spēlmaņi, spēlējot dziesmas no Prusaku ansambļa repertuāra.

St. Paulā nākošais rīts pienāca par godu pavisam citai pilsētai, jo darbīgie gariņi, kas stāv aiz Pasaules Latviešu Mākslas Centra Cēsīs, bija sarīkojuši kafijas rītu šī centra un šīs pilsētas daudzināšanai. Un ir ko daudzināt, jo, sākot no burtiski nekā, šodien Cēsis var lepoties ar izcilu trimdas latviešu mākslai veltītu izstāžu zāli, kuru papildina pētniecības centrs un darbu glabāšanai piemērotas telpas. Vijas Zuntakas Bērziņas vadībā, ar mecenātes Gunas Mundheimas atbalstu un Cēsu pašvaldības noslieci sadarboties, nevis šķēršļus likt, ir radusies pilnīgi jauna, ar valsts nozīmi, mākslas iestāde. Par šo darbu Latvijas kultūras ministrs Nauris Puntulis pasniedza abām dāmām Latvijas Republikas Atzinības rakstu. Mūsu visu atzinību arī pelnījusi Latvian Shipping Lines pārstāve Anita Bataraga, kas uzrunāja klātesošos, lai nepieļauj latviešu kultūras objektiem iet zudumā, kad mantinieki, kas tos nepazīst vai nenovērtē, vēlas tos likvidēt. Tādos gadījumos lūgums kontaktēt Anitu, kas var saorganizēt glābšanas vienību.

Izcilā Jaunā Rīgas teātra aktiera Kaspars Znotiņa, sadarbībā ar Sanfrancisko Jauno teātri un tās aktieriem, Dziesmu svētkos divās Anšlavs un Veronika izrādēs pēc Raimonda Staprāna lugas motīviem nospēlējis lakonisko Anšlavu Eglīti. Ar minimālām Lindas Treijas skatuves dekorācijām simboliski tiek parādīta Eglīša un sievas gleznotājas Veronikas Janelsiņas attiecību vēsture, izspēlēta uz trimdinieku svešās zemes fona. Būdami jau Latvijas laikā ievērojamas personības, iespējams, ka īpaši pats Eglītis izjutis sava statusa zaudēšanu; iespējams arī, ka, neskatoties uz viņa daudzo romānu aprakstu izvirdumiem, viņš patiešām bijis mazrunīgs un ietiepīgs. Pati izrāde vēsta daudz ar nelieliem, bet simboliskiem līdzekļiem, tā atstājot šo skatītāju ar neatrisinātiem jautājumiem un vēlmi, piemēram, nopratināt Znotiņu par to, ko gatavojoties lomai, izpētījis par Eglīti. Eglīša – autora vārdu lavīnas mani kā lasītāju dažādos vecumos, gan aizrāvušas (jaunībā, piemēram Līgavu mednieki vai Homo novus), gan vēlākos gados, iepazinušai Latviju (Pansija pilī) apliecinājums, ka dažas tautas rakstura iezīmes sniedzas senāk pagātnē, nekā padomju laiki). Kaspar Znotiņ, gaidu sarunu!

Tautas deju Lieluzvedums – vistīrākā tautas prieka izteiksme – saliedē visas paaudzes ar uzsvaru uz jaunības līksmi un nenogurstošu enerģiju. Pēc sirsnīgi eksaltēta iesākuma (deju kopu iepazīstināšana, karogu svinīgā ienešana, abu valstu himnas), iesākas ceļojums pa Latviju, pa novadiem, virzoties no Vidzemes uz Kurzemi, tad pēc maza starpbrīža jaundeju konkursa uzvarētājiem, tālāk uz Zemgali (pirmrindniece ar deviņām dejām), tad vēl uz Latgali. Skaisti dejotāji, skaisti tautas tērpi, skanīgi meldiņi un mīļi atslēgas vārdi: rotaļa, rīb, dimd, kamoliņš, jūra, pavasaris, sijā, kumeliņš... Astrīdai Liziņai paveicies, ka izvēlētais darbības lauks – tautas dejas – sniedzas nākotnē nevis skatās pagātnē, ko nodrošina dejotāju visumā jaunie gadi. Liels darbs – organizējot, liels gandarījums par rezultātu – tīrā manta, dejas un vēl dejas, nekā cita.

Jau trešajai izcilajai vakara programmai pienākot, gan jaunu, gan ne vairs tik jaunu cilvēku bari vēlā nakts stundā soļo uz pareizi izvēlētu zāli, vecā noplukušā teātrī, kura tapetes un apzeltījums nolupis un kādreizējie samta sēdekļi izdiluši, mazliet atgādinot tādu Blade Runner vidi. Ar mūzikas aparatūru apkrautai skatuvei priekšā saspiedušies stāv jaunieši, balkona sēdekļos zviln viņu vecāku paaudze, vienaudži ar pirmās grupas, kas uzstāsies, muzikantiem. Tas viss piestāv pie lietas, jo rokmūziku spēlēt ieradušies gan vakardienas latviešu grupa Akacis, gan šodienas grupa no Latvijas – Astro'n'out, kā arī DJs AI-VA.

Akača dibinātāji – ģitāristi Gatis Gaujenieks un Jānis Abens, un vēlāk grupai pievienojušais Arnolds Kārklis, ieradās no Latvijas. Cits dibinātājs – Mārtiņš Strauss (taustiņinstrumenti) kopā ar Daini Romanu (saksofons) ir vietējie, bet no Latvijas pieaicinātais Mārtiņš Linde bungas spēlēja, grupai pieminot mūžībā aizgājušo dibinātāju-bundzinieku Aivaru Šmitu. Spēlējot publikai dziesmas, kas pazīstamas jau kopš grupas iesākuma 1977. gadā, ģitāristi Gaujenieks un Abens ieturēja nosvērtu stāju, Abenam īpaši atgādinot mierpilnu akmenī kaltu bezizteiksmīgu tēlu. Viņu vietā, kā driģenes saēdies, stāstīja, dziedāja, ārdījās jaunākais kolēģis Arnolds Kārklis, kurš uz skatuves iemiesoja rok'n'roleram paredzēto imidžu. Īpaši pieaicinātā Laura Padega-Zāmura ar vijolspēli papildināja mūziku, un kopā ar Lailu Medni piebalsoja piedziedājumos. Labās, vecās dziesmas, latviskā roka celmlauži toreizējiem jauniešiem, tagad uzdzen patīkamu nostalģiju.

Šodienas jauniešiem nav trūcis savas paaudzes mūzika latviešu valodā. Astro'n'out gadījumā, īpaši dziedātājas Māras Upmanes-Holšteinas personā un kustībās, uz estrādes izpaužas laikmetīgs, starptautisks stils, kas universāli vismaz daļēji atvasināts no hip hopa un vispārējās melno mūzikas kultūras, ar personīgās atbrīvotības vēstījumu, bet latviešu valodā. Kopā ar saviem izstrumentālistiem (ģitāras Juris Kalniņš un Mārtiņš Elerts, basģitāra Toms Poišs, bungas Mārtiņš Miļevskis) Māra sajūsmināja savu jauniešu publiku, kas pie skatuves drūzmējās, dejoja, dziedāja līdzi. Nevarēja nepamanīt, ka viņai taisni priekšā sarindojās vismaz deviņi jaunskungi, nobīdot malā meitenes, kas parasti ieņem šīs pirmās vietas pie rok-n-rola skatuvēm. Žēl gan, puiši, ka vēlāk Māra publiku iepazīstināja arī ar savu vīru!

Vakars noslēdzās ap diviem ar dīdžeja AI-VA sniegumu, bet to šī rakstītāja vairs nejaudāja piedzīvot...

Svētdienas rītā kļuva skaidrs, ka Dziesmu svētki nav iztikuši bez pandēmijas izplatīšanās. Ilzei Kļaviņai, saslimstot turpat uz vietas ar kovidu, atcēla Dievturu daudzinājumu, taču tajā pašā Landmark centrā, skaistajā, stiklotajā zālē notika cilvēku pilns dievkalpojums, Arhibīskapei Laumai Zušēvicai sprediķojot un piedaloties arī prāvestei Dairai Cilnei un luterāņu mācītājiem Ilzei Larsen, Jānim Ginteram un Aivai Rozenbergai-Drummond, latviešu katoļu draudzi pārstāvošajam Jānim Dimantam, un vietējās draudzes ansamblim Mineapoles Dvēsele.

Turpat arī sekoja Rakstnieku cēliens, kura rīkotāja, ar kovidu Bostonā palikusī Sarma Muižniece-Liepiņa, iztrūkstot kopā ar otru bostonieti Maiju Meirāni, nodeva savu dzeju lasīt savam atvietotājam Korijam Makloudam. Īpaši žēl bija nesatikt Maiju Meirāni, kas savā personā iemieso tik ļoti nepieciešamo saikni starp visvecāko trimdas paaudzi un jaunākajiem pēcnācējiem, kāds bija, piemēram, pirmais dzejas lasītājs Laris Krēsliņš, kas šo svētku kulminācijā – Kopkora koncertā saņēma Andra Ritmaņa Radošās nākotnes piemiņas balvu. Apsveicam! Nākošais autors drīzāk stāstīja par sevi, dzīvi nomaļā Teksasas tuksnesī, grāmatu tulkošanu t.sk. Raiņa Zelta Zirgu, savu pievēršanos latvietībai. Zīmīgi, ka viņa stends tirdziņā varēja lepoties ar oriģinālām Vijas Celmiņas grafikām, ja gadījumā kādam ievajadzētos par kādiem pieciem cipariem iegādāties darbiņu!

Pēdējais rakstnieks izpelnījās īpašu interesi. It kā nekur nepamanīts vietējās sabiedrības pārstāvis, jauns, ar stāju un ar labu pašapgūtu latviešu valodu Stefans Brūvelis pārsteidza ar to, ka rakstot savu grāmatu Social Class and Caste: A Study of Ethnicity in Colonial Latvia and Race in America, kā vēsturnieks-amatieris, esot izbūries cauri, burtiski izlasot katru lapu, visiem Daugavas vēstures sērijas kapitālajiem izdevumiem! Viņa darbs apgāžot daudzas apsūnojušas pašsaprotamības. Un pateicība Stefanam, ka norādīja uz vēl viena autora klātbūtni, stratēģa Lūkasa Milevska, kura Latviešu fonda atbalstīto Baltijas aizsardzības pētījuma tulkojumu uz latviešu valodu Rietumu austrumi, Stefans jau bija iegādājies. Attiecībā uz pašu tirdziņu, likās, ka tirgotāju galdiem apmēram līdzīgā skaitā pievienojās dažādu latviešu organizāciju galdi, starp tiem starptautiskās un valsts līmeņa lielorganizācijas, arī pilsētu vietējās biedrības. Bet savas šaurās specifikas dēļ, apbrīnu izraisīja un visus sita pušu SLGA – Sietlas Latviešu golfa apvienība!

Kopkoru koncerts

Svētdienas pēcpusdiena – Kopkoru koncerts! Vēsturiskais iemesls, kāpēc vispār pastāv tāda lieta kā Dziesmu svētki. Tauta, kurai izveidojies miljons tautas dziesmu, tauta, kurai jādzied, priekos un bēdās uzturot dzīvu un tālāk attīstot pašas unikālo kultūru. Vēlētos, lai šis koncerts kā spēcīgs monolīts priekšnesums, līdzinātos Tautas deju Lieluzvedumam – tīrā manta, kora dziesmas un nekā cita, ar iespēju pilno koncerta laiku veltīt tikai dziesmām, zelta inventāram tāpat kā jauninājumiem. Vara koriem! Koncerta pirmā daļa atbilda šādam modelim, bet Kopkoru koncerta otrajā daļā jau spiedās iekšā divos iepriekšējos koncertos dzirdēti vokālie un instrumentālie solisti, teicēji un goda runājošās galvas. Pārāk izraibināta programma uz beigām, kas noplicināja iesākuma pacēlumu, kuru radīja tīrais, viengabalainais koradziesmu izpildījums.

Vakara balle divos stāvos mazliet vecākai gaumei augšā, bet jauniešiem – lejā. Dzīve ballē sita augstu vilni, tiktāl, ka nākošajā rītā uz letes, kur izliktas pazaudētās mantas, var atrast tādas nepieciešamības, kā piemēram, viens pāris šiku dizainera balles kurpju (Nepamanīji, ka nav vairs apavu?); trīs pārus brilles (Varēji visu saredzēt?); mašīnas atslēga (Spēji aizbraukt mājās?). Paēdušiem gardas brokastis džeza un dzejas pavadījumā, bija laiks doties mājup...

2022. g. Minesotas Dziesmu svētku statistika:

Kopkoris 500 koristu; Tautas deju Lieluzvedums, apm., 600 dejotāju. Vēl ar mūziķiem, aktieriem... utt., viss kopā vismaz – 1200 aktīvo dalībnieku.

Apmeklētaji – apmēram 3000. Vispopulārākais sarīkojums – tautas dejas, 2000 skatītāju, 600 dalībnieku. Kopkoru koncerts – ap 1500 apmeklētāju. Cūku bēres/zaļumballe – izpārdota,1000 cilvēku. Svētku balle – 1200 cilvēku.

Izdevumi pārsniedz $700 000, pateicoties sponsoriem un atbalstītājiem, paredz atlikumu!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“

* https://www.instagram.com/trejdevinimuzika/?hl=en.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com