Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Lai nepietrūkst saules, mani lieliskie!

Laikraksts Latvietis Nr. 711, 2022. g. 29. jūlijā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nu jau atkal ir, bet vēl pirms nedēļas lietus dienas vien bija. Jūlijā tas galīgi neder. Sabūvēju tik daudz visādu plānu, bet, kā saka, dzīve nāk ar savām korekcijām, un tad tu neko.

Ļoti gaidīju ciemos savu draudzeni no tālās Austrālijas Skaidrīti Agulēviču un prātoju, kur visur mēs nu brauksim un ko visu piedzīvosim. Jo viņa mani Austrālijā uzņēma karaliski, diez vai katrs rads tā prastu. Tad nu man gribējās sniegt to pašu pretī, turklāt pierādot un parādot, cik Latvija krāšņa, sevišķi vasarā, kad apkārt tik sulīgs zaļums visās toņkārtās, kādas smaržas un ogu bagātība, bet galvenais – cik te daudz brīnišķīgu cilvēku. Bet nekas daudz no tā nesanāca, jo viņa ir amatpersona. Ārlietu Ministrija diasporas organizāciju vadītājiem vasarās organizē visādas sanāksmes, tikšanās, konferences, apspriedes plašākā un šaurākā lokā, pieņemšanas utt. Turklāt tuvojas vēlēšanas, tātad arī partijas ir ļoti ieinteresētas pierādīt sevi, pat uzprasīties ciemos, lai pārliecinātu balsot par viņiem. Skaidrītes darba grafiks izrādījās tik blīvs, ka izrāvu viņu tikai uz pāris dienām cilvēcīgai atpūtai un mazam ceļojumam.

Pēc Skaidrītes vēlēšanās devāmies uz Kolkasragu, lai apskatītos, kas tur noticis pēc pavasara vētrām, nopeldētos Mazjūrā un Lielajā, pa ceļam pabaudītu krodziņus, kādu viesu namu, arī šur tur ieciemotos. Ņēmām līdzi manu draudzeni Antu Bušu, manu kādreizējo darba biedreni Latvijas Radio un vēlāk Gunta Ulmaņa preses sekretāri, un tad jau sarunas sprēgāja vienā gabalā. Ko tik neizrunājām! Taču Skaidrīti visvairāk interesēja, ko mēs domājam par politiskajām partijām, par konkrētiem politiķiem. Te nu jāatzīst, ka izrādījās, – ne es, ne Anta neko daudz nedomājam, pareizāk, neesam sākušas domāt, ja jautājums ir tieši – par ko balsot. Pēc paraduma un kādreizējās nepieciešamības gan politiskajiem procesiem līdzi sekojam, varam izstāstīt, kādi ir katras partijas labie vai sliktie darbi, kuri politiķi paši cienījamākie, mūsuprāt, bet kuri īsti hameleoni un paļauties uz viņiem nevar, kādas korekcijas ienesis karš Ukrainā, krasi sadalot Latvijas krievus mūsējos un ienaidniekos. Esam pilnīgi par Tatjanas Ždanokas Krievu savienības aizliegšanu un priecājamies, ka Saskaņa sākusi attīrīties no sārņiem. Vispār Krievijas agresija precīzi iezīmējusi, kurš ir kurā pusē, tas ir redzams nešaubīgi. Šis ir mirklis, kad ir iespējams nelojālajiem Latvijas iedzīvotājiem piedāvāt atgriezties savā etniskajā dzimtenē, ja te viss tik ļoti nepatīk, par ko visai atklāti šobrīd ierunājas arī plašsaziņas līdzekļi. Esam piesardzīgas, runājot par Krievijas krieviem, kas pašreiz meklē patvērumu no savas valsts represijām. Nu, nevajag mums vēl kādus raidījumus krievu valodā, pat ja pirmajā brīdī liekas, ka saturs ir mums draudzīgs. Vienkārši tāpēc, ka krievu valodas Latvijā ir par daudz.

Ar latviskajām partijām nav tik vienkārši. Katrai ir savi plusi un mīnusi. Sver nu! Katram vēlētājam jāizšķiras, kurš aspekts partijas darbībā viņam ir svarīgāks par citiem, kas varbūt nav tik pozitīvi. Netīros pleķīšus var atrast visiem. Nospriedām, ka tagad gan ciešāk jāpievēršas katras partijas analīzei un tad augusta nogalē vai septembrī jāsarīko mūsu ielas meiteņu konference par izšķiršanos vēlēšanās. Jo tas, ka jāiet balsot un neder aizbildinājums, ka nav par ko, ir pilnīgi skaidrs.

Garāmbraucot ieciemojāmies pie sabiedrībā labi pazīstamiem cilvēkiem, kurus arī mēs katra atsevišķi pazīstam. Viņiem Lapmežciemā pieder vasarnīca. Ko nu vasarnīca, – kāpās uz hektāra zemes veseli seši kārtīgi uzbūvēti nami. Līdzīgi, bet ne vienādi. Skaists ansamblis. Pašiem un katrai bērnu ģimenei savs miteklis. Ko šobrīd neizmanto savējie, tur iemitināti ukraiņi. To, ka kāpās, uzreiz vis nepateiksi, jo visapkārt skaisti kopts zālājs, rožu dobes, strūklakas, pat dīķītis ar visādu krāsu ūdensrozēm. Pie tā neliela terase, kur padzeram kafiju ar kūku. Elpa aizraujas, uz visu šo skatoties, sevišķi, kad pacel acis un pāri rūpīgi apcirptajam dzīvžogam redzi jūru. Man ir gadījies pabūt ļoti bagātu cilvēku mājās, kur katra lietiņa pārdomāta un pati labākā, kādu vien var atrast. Tomēr tik gaumīgu, elegantu un katrā vissīkākajā detaļā saskaņotu īpašumu redzu pirmo reizi. Jūs daudz braukājat apkārt, – saka saimnieks, – vai ir kāds īpašums, ko mums derētu redzēt? Atbildu, ka pēc visa nupat skatītā nav viegli ko līdzvērtīgu atcerēties. Saimniekam to dzirdēt acīmredzami ir patīkami. Tomēr par vienu savrupmāju Neretas pusē ieminamies. Savulaik tas mūs pārsteidza ar apbrīnojamu iekļaušanos apkārtējā vidē. Te valda pavisam cits princips – rozes zied par spīti nedzīvajai kāpu smiltij apakšā.

Par vētras sastrādāto Kolkasragā biju dzirdējusi ziņās, taču redzēt to visu savām acīm ir pavisam kas cits. Šī gada februāra beigās Baltijas jūrā bija tik pamatīgi viļņi, ka nobrucināja pamatīgu krasta gabalu, pirmo reizi te izveidojot stāvkrastu. Priedes sagāzušās tā, ka no Mazjūras puses nākot pa mežu, nemaz nedomā nokāpt līdz pašai jūrai. Arī Raga strēle man izskatās pavisam citāda, nekā to atceros pirms dažiem gadiem. Beidzot atrodam vietu, kur tiekam lejā. Jūra ir silta, tikai jābrien liels gabals, līdz var mesties peldus. Man vienmēr licies, ka Mazjūra jeb Rīgas jūras līcis ir siltāks par Baltijas jūru, kas ar pretviļņiem iezīmē vietu, kur abas satiekas. Šī ir viena no Latvijas brīnumainajām vietām, kur vienmēr gribas piestāt. Kad dodamies atpakaļ uz autostāvvietu, nesaģērbušās, ar drēbju pauniņu rokās, Skaidrīte nemitīgi zaudē kādu apģērba gabalu, kuru steidzas atpakaļ pa taciņu sameklēt, bet mēs smejamies, ka tas uz pavisam drīzu atgriešanos.

Ir jau pievakare, kad nonākam paredzētajā nakšņošanas vietā – Žocenes Brīvdienu mājā Green Valley. Te ir vairāki mazi divistabu koka namiņi, no kuriem viens mūsējais. Blakus apkurināma muca, kurā nekavējamies iekārtoties uzreiz visas trīs. Ūdens vasarīgi silts, patīkams, un vēl burbuļus var ieslēgt. Saimniece pamāca, ka kāpjot ārā, vajagot krāsniņā mucas sānos piemest malkas pagalīti, lai ūdens omulīgāks. Šļakstināmies līdz pat vakariņām, kuras mums atgādā pītā grozā. Dārzeņi un zivis; nu iet vaļā mielošanās! Šajā viesu namā visvairāk zobojamies par to, ka jūra te atrodas labas pastaigas attālumā (tā rakstīts reklāmās). Cik garš ceļa gabals ir laba pastaiga? Spriežam, ka kilometri četri, ja ne visi pieci būs droši un nolemjam neizmēģināt. Bet mucā rāpjamies vēlreiz. Un atklājas, ka ūdens ir gluži sakarsis, jo atvēlētās vienas pagales vietā Anta piemetusi divas. Lai es spētu izturēt, Skaidrīte gāž man uz galvas pavisam aukstu ūdeni. Oo, tā jau ir labāk!

Nākošajā dienā vēl vieni ciemi – kilometrus četrus no Kandavas Antas māsasmeita Līga Vaivade-Kalnmeijere kādreizējās muižas teritorijā ar savu ģimeni veido jaunu viesu namu un vīna darītavu Kaimiņi. Pagājušajā gadā vīnogām bijusi pirmā daudz maz nopietnā raža – 1 tonna. Tapis pirmais vīns. To nogaršojam topošajā degustācijas zālē un atzīstam par izcilu. Te viss vēl tikai top. Ar pilnu jaudu jau darbojas vienīgi mēbeļu cehs. Citur būvlaukumi un sastatnes, bet saprast, kā te būs, jau var labi. Jaunajiem, uzņēmīgajiem cilvēkiem iet palīgā gan pašu vecāki, gan citi radi. No sirds priecājamies, ka būs ne tikai vēl viena sakopta vieta Latvijā, bet atdzīvosies arī tuvākā apkārtne, jo vajadzīgi darbinieki, brauks viesi, būs pasūtījumi. Skaidrīte jaunajiem piedāvā pieredzes apmaiņā atbraukt uz Austrāliju pie profesionāliem vīndariem, kādi tur ir arī latviešu vidū. Saimnieki ir ieinteresēti, un es ļoti ceru, ka brauciens tiešām notiks.

Kamēr es tepat pa Latviju, meita devusies uz Polijas kalniem, kur skrējēju sacensības. Atgriežas mājās pavisam sagurusi. Nav jau brīnums – vesela nedēļa pa kalniem vien. Taču nākošajā dienā ceļabiedrs uzraksta ziņu un rosina komandu uztaisīt kovidtestu – viņam ir pozitīvs rezultāts. Arī meitai tests izrādās pozitīvs. Temperatūras nav, tikai iesnas un nespēks. Hā, esam spiestas atcerēties par kovidu, kas strauji izplatās visā Latvijā. Meita nu dzīvo otrajā stāvā, es pirmajā. Lai parunātos, satiekamies ārā dārzā un ar distanci. Ēdienreizes ieturam dārzā, kas ir pat romantiski, ja fonā nebūtu bažas, kā tas attīstīsies tālāk, un mazliet netraucētu rūgtums par atliktu ekspedīciju kopā ar mazdēliem uz mežu gailenes lūkot, par neapskatīto izcilā latviešu gleznotāja Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas izstādi tepat Ogres Vēstures un mākslas muzejā un vēl virkni citu nobrukušu ieceru.

Ko vietā? Dārzs dod pirmos gurķīšus un kabacīšus, toties šogad nav ķiršu. Skatos uz ērkšķogu krūmu, kas pilns ar ogām. Ko no tām? Ievārījums būtu paprasts, manējie neēdīs. Gudroju, ko varētu pielikt klāt. Meita ierosina apelsīnus. Hmm... Nolasu 2 litrus ogu, pielieku klāt 4 sagrieztus apelsīnus, vēl pierīvēju to miziņas, 1 kg ievārījuma cukura. Neticami, cik karaliski gards, zeltains ievārījums sanāca. Pamēģiniet arī jūs!

Un vēl – beidzot atkal pieķēros grāmatu lasīšanai. Kara Ukrainā radīto nelasīšanas korķi man izsita Tolkīna Gredzenu pavēlnieks. Kad pirms gadiem 20 grāmata iznāca, to lasīju, bet tagad pavisam citas sajūtas. Jo, patiešām, tumsa nāk no austrumiem.

Uz saziņu, mīļie!

Sirsnīgi – jūsu Biruta,
Ikšķilē 2022. gada 24. jūlijā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com