Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jānim Jaunsudrabiņam – 145 gadi (2)

Rakstnieks ir pelnījis, ka viņu pieminam arī šogad

Laikraksts Latvietis Nr. 712, 2022. g. 3. aug.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jānis Jaunsudrabiņš. FOTO Pēteris Grundmanis.

Mūsmājas 2001. gadā Sēlijas otrā kongresa laikā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Ķišķu kapsētā Guntars Saiva 2001. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL708.

Laiku pa laikam rakstnieku apciemo draugi un cienītāji, galvenokārt Jāņos un rakstnieka dzimumdienā 25. augustā. 26. augustā ir Natālijas, tā arī Natei ir savi ciemiņi. Rakstnieks piedalās vairākos latviešu rakstnieku saietos, nolasa pa kādam referātam vai savam darbam latviešu sarīkojumos. Dažādi īsāki apcerējumi parādās iespiesti periodikā, no kā vēlāk top divas grāmatas. Pirksti ir par stīviem, lai noturētu zīmuli grāmatu ilustrēšanai, gleznots tomēr tiek, jo otas vilcieni vēl droši. Sarakste ar draugiem ļoti plaša. Pastnieks, kas 12 gadus piegādājis rakstniekam vēstules saka, ka no tām tur dienvidus piekrastē būtu izveidojies otrs kalns. No saņemtām vēstulēm rodas grāmata Tā mums iet. Viņš piedalās savas 75 gadu dzimšanas dienas atzīmēšanā Zviedrijā, kur viņa godināšanu bija rīkojis PEN klubs. Plaša 80. dzimšanas dienas atcere tika rīkota Minsterē, kad viņam arī pasniedza Tautas balvu.

Paklausīsimies, ko par savu apciemojumu Mēnesnīcā 1949. gadā raksta Pēteris Aigars

„Mūsu piekalni apstājušas lauku peles. Velk vistu barību prom, rok sēklas no zemes laukā, apgriež dēstiem lapas, ziedošos cukurzirņus pārgriež pie zemes kā ar šķērēm. Ar diviem slazdiem tad nu esam nosituši 47 gabalas. Bet neko nejūt, ka tiktu mazāk. Nāk no meža arvien jauni leģioni...“

Tā rakstīja mans draugs tepat no Vācijas. Nopirku 3 peļu slazdus, tā teikt sālsmaizei, un devos raudzīt, lai cilvēks pavisam neaiziet bojā aiz peļu negala, bez IRO aprūpes palicis. Pieticīgā trimdinieka māja paslēpusies aiz tumši zaļām eglēm. Tas ir īsts egļu biezoknis. Koki noauguši cits pie cita kā mūris. Un kā smaržo. Nāsis kutina asa sveķu elpa, asa un tīkama kā senās atmiņās, liekas – esi dzimtenē. Tad skatam atklājas mājas gals un no egļu zariem darināts žogs. Un tur jau ir pats mājas saimnieks, noliecies par malkas cērtamo bluķi ar cirvi rokās. Viņš strādā nesteidzīgi, bet raženi.

„Dievs palīdz,“ pārtraucu malkas cirtēju. Viņš paceļ acis, pasmaida. „Ak tu, tad nāc iekšā.“ Jāni Jaunsudrabiņu trimdas posts nav padarījis vecāku vai īgnāku Viņš tāpat kā senāk raugās uz vēstures netaisnībām un cilvēku zemsirdību ar sapratēja mieru un piedevēja lēnprātību kā Baltās grāmatas laikos. Ir tikai viena lieta, kas pieminēta satrauc viņa izlīdzinātāju smaidu – tie ir izdevēji trimdā. Par šiem centīgajiem tautiešiem, kas dažkārt spējuši sakrāt ievērojamas laicīgās mantas, bet nav varējuši atcerēties autorus, aizbraucot pāri jūrām. Jaunsudrabiņš saka: „Tie ir blēži kovboji, kam nav ne pietātes ne pret latviešu grāmatu, nedz mākslu.“

Protams, visi nav mērojami ar vienu mēru. Ar atzinību rakstnieks min Kadili un Dambekalnu. Trimdas vientulībā rakstnieks nav stāvējis dīkā. Līdztekus tradicionālai makšķerēšanai viņš arī neatlaidīgi ir zvejojis atmiņu ūdeņos. Ir uzrakstīta Zaļās grāmatas pirmā daļa.

Rakstnieka dzīve Mēnes ezera vientulībā nav bez ikdienas rūpēm. Malka pašam jāsalasa mežā un jāatved mājās rokas ratiņiem. Dzeramais ūdens jānes savus 400 m, mazgāšanās vajadzībām jākāpj pēc ūdens dziļi lejā pie ezera. Elektrības arī nav. Jāizlīdzas ar petrolejas spuldzi.

„Bet es nekā nesaku, to visu cilvēks var paciest, ja viņam ir brīvība. Būris, kaut tas arī būtu no zelta, ir un paliek būris. Brīvības vērtību nesaprot lielās varenās tautas. Ja mūsu brīvību neatkaros, tad arī viņu brīvība zudīs. Bet vai viņi to šodien jau atskārst? Kādreiz uzmācās šaubas...“

Ādolfs Šilde par ciemošanos Mēnesnīcā 1954. gada ziemā raksta:

„Vērojot Jaunsudrabiņa māju, nekāda greznuma nesaskatīju. Vienīgi daudz grāmatu, bet Jaunsudrabiņa mājā tās nav nekāds greznuma priekšmets. Ar izbrīnu klausos, ka Jaunsudrabiņš nevien daudz lasa, bet pērk arī daudz grāmatu. Tās viņa darba istabiņā aizklāj jau trīs sienas. Sakārtotas kārtīgi plauktos, tās atgādina skolniekus klasē, kas gaida, kad tos izsauks. Plaukti un daudz kas cits, kas vērojami rakstnieka divi istabiņās, ir viņa roku darināts. Vēl arvien rakstnieks, kā atklāj viņa dzīves biedre, nopin pa groziņam, jo arī tie viņa un tuvinieku saimniecībā noderīgi.

Bet kā ar rakstīšanu? Tik ļoti gribas zināt, vai kas jauns gaidas, un tamdēļ mani pārsteidz rakstnieka gandrīz rezignētie vārdi: „Pavisam negribas rakstīt.“

Es nejautāju, kādēļ tas tā. Nekādā gadījumā viņa rosmīgais gars un darbošanās griba nav mazinājusies. Jaunsudrabiņš nemaz nevar citādi, kā tikai strādāt un strādāt. Bet ja sāk zust saskare starp viņu un lasītājiem, tad apgurst rokas u prāts. Rakstnieks rāda priekšnamiņā tādu kā noliktavu. Tur guļ krietni daudz viņa grāmatu. Nav šaubu, ka kādu dienu tās izies tautās, bet šodien tās nosloga plauktus. Jaunsudrabiņš kādreiz rakstījis līdz astoņpadsmit stundas dienā, sacenzdamies čaklumā ar Balzaku, bet tagad viņš piesēž kādam darbam labi ja trīs stundas. Paiet gan dienas un nedēļas, kad nav iejūsmas pat dažu stundu darbam.

Mēs dzirdējām, ka rakstnieka noliktavā guļ liels skaits grāmatu, un ka zūdot saskarei starp rakstnieku un lasītāju, apgurst rakstnieka rokas un prāts. Vai atrisinājums nebūtu rodams rakstnieka darbu publicēšanā vācu valodā?“

Par to Jaunsudrabiņš savas domas izsaka vēstulē Zinaidai Lazdai 1949. gadā:

„Viņu reizi Jums rakstīdams paliku atbildi parādā, kamdēļ netulkoju savus labākos darbus vāciski. Galvenokārt neticu, ka ar saviem darbiem varētu iekarot lasītājus svešā tautā. Varbūt vācietim visinteresantākais liktos mans vārds, ko neviens bez atsevišķas vingrināšanās nespēj izrunāt. Bet tāda kalibra rakstnieku viņiem ir starp dzīvajiem vismaz simts. Kas manus rakstus latvietim dara tuvus, ir viņu latviskums. Bet to var izjust tikai šai valodā. Labākos pat vislabākajam tulkotājam nav pa spēkam atdarināt. Man šķiet, ka es vāciski protu, bet tulkot vai ko uzrakstīt vāciski nevaru. Trūkst lokanības, valodas vijīguma. Vienīgais tulkotājs, kam ticu ir Vilis Šteplers, bet viņam nav brīva laika. Viņam ir pareiza stila nojauta, laba valoda, viņam arī mani darbi ir labi pazīstami. Mīļā Zinaida, mums taču pietiek ar to, ka rakstām savai tautai. Ne materiāli, ne slavas un pasaules ievērības ziņā mēs nevaram celties ar to. Vislabākais piemērs ir Hamsuns. Ar visu pasaules slavu viņš beidzot ir pamests cilvēka – vecs slotu sējējs, latviski varētu apzīmēt. Un kas zina, kāds gals mums pašiem pienāks.“

Turpretim Šteplers domā, ka Jaunsudrabiņa darbi būtu jāizdod vācu valodā: „Katrā ziņā būtu jāizdod Baltā grāmata. Šo grāmatu uzskatu kā vienu no vislabākiem un reizē vislatviskākiem latviešu literatūras darbiem. Tulkotājam „Baltā grāmata“ daudzās vietās gan stāda pretim nepārvaramus šķēršļus, kurus var salīdzināt varbūt tikai ar grūtībām, kas rodas pie tautas dziesmu tulkošanas. Šie uz pirmā acu uzmetiena tik vienkāršie un nepretenciozie tēlojumi ir pa lielai daļai īsti šī žanra meistardarbi pasaules mērogā. Reti kur sastopam tik daudz dzejas un iekšķīgas patiesības tik skopiem prozas līdzekļiem ietvertu kā šeit.“

Paklausīsimies ko Jaunsudrabiņš pats saka 1950. gadā par saviem darbiem un jo īpaši par Balto grāmatu:

„Laikam es sāku vecot, jo man gribas runāties ar sevi. Ja arī ne vēl skaļi, tad domās gan. Es bieži grozos kā spoguļa priekšā. Līdzās stāv visi galvenie darbi. – To tu esi godam veicis, es lūpas nepakustinādams, saku. Bet šis te ir pliekans kā pluriņa. Šinī par maz sirds siltuma, ir tikai izskaistināti teikumi. Tu esi par daudz melojis. Tu esi pavedinājis lasītāju uz zagšanu, uz laulības pārkāpšanu, lai Dievs nogriež, – pat uz pašslepkavību. Jā gan, savā laikā esmu ticis uzaicināts Aiju sadedzināt, tāpēc ka Jānis nervu sabrukumā pārgriež dzīslas. – Ir visādi cilvēki, un katram savādāka sajēga par mākslu. Bieži pat nekādas.

Pašā pēdējā laikā man visvairāk jākavējas pie Baltās grāmatas. Laikam tāpēc, ka tā patlaban iznāk jaunā izdevumā. Kad pirms apaļiem trīsdesmit sešiem gadiem Baltā grāmata parādījās pirmo reizi, oficiālā kritika tekstu akceptēja bez lieliem iebildumiem, bet zīmējumiem bija diezgan ko turēt. Tagad kur redzētas daudz trakākas lietas, neviens vairs neuztrauksies par tiem. Baltā grāmata ir daudz lasīta, Latvijā tā iznāca, dažādos izdevumos, 68 000 eksemplāros. Tiem jāpieskaita trimdā iznākošie. Kopā iznāk visai iespaidīgs skaitlis – 76 000.

Nevaru izgudrot, kam pateikties par šo lielo tirāžu. Vai pedagogiem, kas grāmatu ierindojuši jaunības literatūrā, vai ļaužu daudzumam, ko dēvē par tautu, inteliģenci, vai beidzot pašam sevi? Rakstnieks nevar izvēlēties lasītājus, tie rodas paši, ja skolotāji tagad dažkārt nesūdzas par to, ka ielaiduši Balto grāmatu skolās, tad es tur esmu vismazāk vainīgs. Lielāks prieks man ir dzirdēt atzinīgus vārdus par šo grāmatu no prātīgiem cilvēkiem, no augsti izglītotiem un no māksliniekiem, kas bieži atpūšoties pie tās. Man patīk arī, ka to lasa bērni, vai ka mātes lasa no tās bērniem priekšā par seno sētu, par siļķēm, stabulēm, par Jāņu nakti un par lāču vadītājiem, par skroderiem, audekliem un par simtām citām lietām un izdarībām. Bet es arī neņemu ļaunā, ja kāda pasmalka kundze ātrās dusmās iesviež grāmatu krāsnī, tāpēc, ka bērns lasīdams stāstu par Ziemsvētku čigāniem ievaicājas: „Māmiņ, kas tas ir izrūnīt?“ Jā, kas nevēlas uzdurties uz viena otra vārda, kādus lauku ļaudis senāk neturēja par piedauzīgiem, tas lai liec šai grāmatai līkumu.“

1954. gadā Amerikas balss radio raidījumā tautiešiem dzimtenē, viņš, starp citu, saka: „Personīgi lai man atļauts piebilst: Ja manas grāmatas šobrīd izstumtas no padomju Latvijas skolām un bibliotēkām, es tomēr esmu drošs, ka līdz ar mani vai ar maniem pelniem tās atgriezīsies savās vietās. Un jaunās audzes tad varēs lasīt bez Baltās grāmatas simts tēlojumiem vēl Zaļo grāmatu ar astoņdesmit stāstiem, par kuriem jāsaka, ka tie nekad nebūtu uzrakstīti zem komunistu kontroles. Nebūtu tāpēc, ka tur cildināta senā sēta, tāpēc ka šī grāmata pilna cilvēcības; bet cilvēcība nav rakstīta viņu karogā. Tur ir tikai smagi un asi atribūti: veseris un sirpis asiņainā laukā.“

Noklausīsimies tagad daļu no Jaunsudrabiņa pateicības runas viņa 80 gadu jubilejas sarīkojumā:

„Mans pirmais paldies ir manam agri mirušam tēvam. No viņa, bez šaubām no viņa, esmu saņēmis to mazuma talanta, ar kuru, taupīgi rīkodamies, esmu izticis līdz šai dienai.

Otrais paldies manai mātei. Par to, ka viņa, kaut lielā trūkumā dzīvodama, nekad nav mani pametusi vienu, svešu ļaužu un varbūt ļaunu ietekmju lokā, bet bijusi arvien ar mani, līdz kļuvu patstāvīgs. Viņas ētiskā skaidrībā esmu staigājis visu mūžu.

Trešais un lielākais paldies lai dižajai mātei – Latvijai. Minot šo vārdu, es garā skatu zemi un debesis, kas mani veidojuši pēc savas sejas. Paldies par mērenajām ziemām un maigām vasarām. Paldies pa vieglajiem pavasara mākoņiem virs manas zēna galvas, citur pasaulē es tādus nekur neesmu redzējis. Paldies par mīksto, lokano, mīļuma pilno valodu, kādu runā tikai Latvijā. Lai Dievs viņu sarga, šo zemi, šodien un visos laikos, cauri politiskiem uguns un ledus laikmetiem.

Mutes patrioti man pārmet, – kāpēc es devis atļauju izdot manas grāmatas padomju Latvijā, pie tam vēl atzīmējot, ka esmu to darījis ar gandarījumu. (Kā redzam apstākļi 1957. gadā jau ir mainījušies.)

Bet vai nav gandarījums, kad tas pats režīms, kas mani kādreiz pazemoja, atstādināms no literāra darba, tagad nāk ar laipnu lūgumu, atļaut Valsts izdevniecībai iespiest Aiju un Balto grāmatu.

Vēl lielāks gandarījums, kad grāmatu metiens pārsniedz agr ākos desmit kārtīgi. Aijas pirmie trīsdesmit trūkstoši izpirkti nedēļas laikā, un seko otrs tikpat liels metiens. Balta grāmata iznākusi arī piecdesmit tūkstošos eksemplāros. Šīs grāmatas pusgadsimtā nav novecojušas. Tas man astoņdemitgadiniekam, ir liels gandarījums.“

Kādu pusgadu pēc Jaunsudrabiņa 80 gadu dzimšanas dienas laikraksta Latvijas lasītāju vēstulēs varam lasīt: „Tagad kur manas 80 gadu svinības visā pasaulē noslēgušas, varu ar klusu prieku sacīt paldies par visu – labā un izvērstā nozīmē, – par apdāvināšanu gan ar mākslas darbiem, gan ar vērtīgām mantām, gan ar naudu dažādās valūtās, kas pārvērsta vācu markās, kopsummā ir necerēti liela 14,474 DM 29 Pf. Es to nedrīkstu saukt par Tautas, bet gan par trimdinieku balvu. Tauta dzimtenē varējusi pie maniem svētkiem dalību ņemt tikai paslepus gaužam platoniski.“

Mūs varētu interesēt, ka no Latviešu Apvienības Austrālijā bija saņemts 1860 DM.

„Balvas dalībniekiem atļauts vaicāt, – ko jubilārs domā ar tik daudz naudas iesākt? Teikšu, ja viņš būtu jaunāks, varbūt bez apdomāšanās celtu nelielu ģimenes mājiņu, kaut kur piesaulē un audzinātu zemenes un tomātus. Viņam varētu ienākt pat prātā pavisam aplama doma, pašam izdot savus rakstus, lai iegūtu rūpes, kā no grāmatu tūkstošiem vaļā tikt. Man šķiet, ka visprātīgākais būs – naudu atstāt Latvijas Sarkanā Krustā, manā kontā. Esmu aplēsis, ka ik mēneša patērējot 130 vācu markas (170 mēs par abiem saņemam no Kērbekas amta), saziedotās summas pietiktu turpat desmit gadiem. Veci ļaudis teica: „Cilvēks redz savu degunu, bet mūža galu neredz.“ Lai šā vai tā, es tomēr ceru, ka pietaupot un mazliet piepelnot, es varēšu mūža galu paņemt rokā šepat Mēnesnīcā.“

Zināmu kontroversiju radīja Jaunsudrabiņa brauciens uz Austrumberlīni 1958. gadā, lai kārtotu honorāra lietas par Rīgā izdotiem darbiem. Austrumberlīnē rakstnieku mēģināja pierunāt atgriezties Latvijā, solot 300 000 rubļu honorāru, māju un auto. Pēc atgriešanās no Berlīnes rakstnieks ir teicis Ādolfam Šildem, ka vēl joprojām kopojot argumentus par un pret atgriešanos Latvijā, tomēr liekoties, ka viņa lēmums nosvērsīsies par labu svešumam un brīvībai. Šilde laikrakstā Austrālijas Latvietis tupina: „Mums iznāk runa arī par repatriantu Leonu Reiteru. „Reitera braukšana vien padarīja manu braukšanu grūtāku,“ nosaka Jaunsudrabiņš. Tādā pašā balss noskaņā viņš runā par kroderitādi, kas pret viņu palaista ziemā. „Tā kā ap visu manu lietu ir sacēlušies putekļi, tad esmu nolēmis Tautas balvu turēt neaizskartu, kamēr izšķiršos, palikt šai zemē vai lidot mājup. Aizbraukt jau būtu viegli, bet atpakaļ ceļa nebūtu.““

Vestfāles žurnālists Dalhofs zina pastāstīt, ka par katru Rīgā izdoto iespiedloksni Jaunsudrabiņš esot saņēmis 3800 rubļu, kas Maskavas bankā pamazām sakrājušies pusmiljona rubļos. Par 50 000 rubļiem viņš esot licis uzcelt lielisku, 6 tonnu smagu pieminekli savai mātei. Saviem radiem viņš esot novēlējis 60 000 rubļu bērnu studiju izdevumiem. Tikai savām dzīves vajadzībām viņš nevarēja iegūt neviena rubļa, kamēr dzīvoja ārzemēs.

Izšķīries par neatgriešanos Latvijā, viņš noraida visus aicinājumus apmeklēt Latvijas okupācijas divdesmitais gadskārtai rīkotos Dziesmu svētkus Rīgā. Rīgas draugi viņam bija solījuši segt ceļu lidmašīnā turpu un atpakaļ. Jaunsudrabiņš atbildējis: „Tencinu, bet nebraukšu.“

Jaunsudrabiņa mūžs izbeidzās trīs dienas pēc viņa 85 gadu dzimšanas dienas Soestas slimnīcā 1962. gada 28. augustā.

Noklausīsimies vēl Viļa Šteplera teikto par Jaunsudrabiņu:

„Ja māksla saskatāma tur, kur radītāja spējām apdāvināts cilvēks skaidru aci, skaidru dvēseli, mīļotāja sirdi, dziļu valodas skaistuma izjūtu un pareizības izpratni apdzied un apraksta dzejā vai prozā tā, ka viņa vārdi atbalsojas tik daudzās mazo un lielo sirdīs un liek tām pie katras lasīšanas un dzirdēšanas arvien no jauna trīsēt un skanēt tīrām un skaidrām skaņām, – tad J. Jaunsudrabiņš bez šaubām pieskaitāms latvju tautas vis lielākajiem māksliniekiem.“

* * *

1992. gadā, atbraucot pirmo reizi Latvijā kopš 1944. gada (sieva ar meitām gan jau bija bijusi iepriekš), apskatījām vairākas ar Jaunsudrabiņu saistītas vietas: Saukas un Neretas baznīcas, Jaunsudrabiņa Mūsmājas un Jaunsudrabiņa māju Pļaviņās.

Gadus vēlāk, gadskārtējos Latvijas apmeklējuma laikos, tiku iesaistīts dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Tā kā man bija no mātes puses sēliska izcelsme, tad vairākām aktivitātēm bija sakars ar Sēliju. Tajā laikā ļoti aktuāla bija Sēlijas novada identitātes nodrošināšana plānotajā Latvijas teritoriālā reformā.

Piedalījos Latvijas Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdē 1997. gada 16. aprīlī Jaunjelgavā, kas bija veltīta toreiz ļoti aktuālām Sēlijas identitātes problēmām. Referēju par Sēlijas izcelsmes LU tēlotājas ģeometrijas profesoru Jēkabu Vītolu, ārkārtas profesoru Vili Vītolu un operdziedātāju Kārli Nīci.

Sēlijas asociācijas Pirmajā kongresā 1999. gada 22. maijā Viesītē asociācijas prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš mani nominēja (lasi: ievēlēja) par Sēlijas asociācijas viceprezidentu ārzemēs.

Sēlijas asociācijas Otrais kongress notika Ilūkstē un Neretā no 2001. gadā no 17. 1īdz 20. oktobrim. Pārbraucienā no Ilūkstes apstājāmies Ķišķu kapos, kur blakus Jānim Jaunsudrabiņam, ir apbedīta arī viņa sieva Nate un meita Lilija. Pārapbedīšana no Kērbekas kapiem uz Ķišku kapiem Latvijā bija notikusi 1997. gada 13. septembrī.

Asociācijas augstā vadība, nepieturējusi Ķišķu kapos, bija devusies uz Neretu kārtot nākamās dienas kongresa lietas. Tamdēļ kolēģi lūdza mani pie Ojāra Feldberga veidotā Jaunsudrabiņa kapa pieminekļa teikt piemiņas vārdus, ko normāli būtu darījis Jānis Stradiņš.

Ceļā uz Neretu apskatījām Jaunsudrabiņa muzeju Riekstiņus.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com