Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Zīmes šamota valodā

Laikraksts Latvietis Nr. 713, 2022. g. 10. aug.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ilze Ems-Grīnberga. „Bēdz, trusīt!“. FOTO Māris Brancis.

Jānis Leimanis. „Uguns kā spēks“. FOTO Māris Brancis.

Irena un Viļus Šļužeļi. „Madonna“. FOTO Māris Brancis.

Nato Eristavi. „Totēms“. FOTO Māris Brancis.

Jāņa Leimaņa darbu apdedzina. FOTO Māris Brancis.

Madonnas apdedzināšana. FOTO Māris Brancis.

„Tobrīd [kad tiku uzaicināta vadīt šīgada simpoziju] jebkura doma par radošo izpausmju plānošanu pamatīgi iestrēga totālā bezjēgā kontekstā ar Ukrainā notiekošajām kara šausmām – nieka 800 kilometru attālumā no Latvijas. Arī šobrīd nekas daudz nav mainījies, jo kaimiņos dominē antihumāna visatļautība un iznīcība. [Simpozija tēma] Zīmes un nozīmes būs tikai tāds mēģinājums turpināt saglabāt cilvēcību ar dažādu kultūru pārstāvju domām, tradīciju un prasmju vizualizāciju šamotā“, tā laikraksta Jelgavas Vēstnesis korespondentei Līgai Klismetai teica jaunākā Jelgavas šamota simpozija mākslinieciskā vadītāja keramiķe Ilze Emse-Grīnberga.

Intervijas laikā darbi tikai tapa, žuva un gaidīja īsāko nakti – 22. jūniju –, kad pusnaktī, ugunij uzkvēlojot un svinot savus spēka svētkus, vēra vaļā īpašos mundieros ietērptos darbus un kad skatītāji varēja redzēt, kā tās iekvēlojas, kad, iespaidu pastiprinot, tikai tiem tika sviestas virsū zāģu skaidas. Vienmēr iespaids ir satriecošs, sirdi skarošs.

Pirmais šamota simpozijs notika 2013. gadā, kad tajā piedalījās gan Jelgavas mākslinieki, gan pasaules keramikas guru latvietis Pēteris Martinsons. Viņš kopā ar jelgavnieku Aleksandru Djačenko pierādīja, ja šamota skulptūrām pilsētas kultūras dzīvē ir ierādāma tāda pati vieta kā smilšu un ledus skulptūru festivāliem. Atšķirībā no tiem, kuru tēli tiek veidoti nepastāvīgos materiālos, tādēļ skulptūras ilgāk par festivālu laiku nepastāv, atstājot vien skaistas atmiņas un foto uzņēmumus, no šamota simpozijiem paliek darbi, kuri iekrāso pilsētas vidi.

To apliecina šamota skulptūru parks Pasta salā, kurā sakoncentrēti tajos radītie tēli. Tiesa, ir gan daži izņēmumi – Ilzes Emses-Grīnbergas Čiekurs rotā LLU Meža fakultātes parku, bet Pētera Martinsona Sapņu vārnu patvērums glabājas Jelgavas mākslas skolā.

Kaut arī šamota skulptūru parku Pasta salā jaunākais veikums vairs nepapildinās šo krāšņo kolekciju, jau atrasta jauna vieta – parks pie Valdekas pils jau gaida jaunos iemītniekus. Arī tur šamota tēlus izceļ īpašs apgaismojums, lai visu gadu tos var apskatīt jebkurā diennakts laikā.

Jelgavas šamota skulptūru simpozijs ir paplašinājis savu starptautisko areālu. Ja līdz šim skulptūru veidošanā iekļāvās arī mākslinieki no Lietuvas un Igaunijas, jaunākajā simpozijā piedalījās keramiķe no Gruzijas Nato Eristavi, kura ir pasaulē atzīta māksliniece.

Kā apliecina iepriekšēji simpoziji un kā to apstiprina arīdzan šīgada veikums, nekad nerodas līdzīgi darbi, lai arī tēma ir viena. To nosaka katra autora personība, dzīves pieredze, kultūras bagāža, profesionālisms un ambīcijas. Ilze Emse-Grīnberga izveidojusi ļoti tēlniecisku darbu Bēdz, trusīt!, atsaucot atmiņā latviski tulkoto Džona Apdaika (John Updike) romānu par cilvēka dzīves trauslumu. Otrs jelgavnieks Jānis Leimanis radījis ar Senās Grieķijas keramikas saistītu darbu Uguns burvība. Vienlaikus liekas, ka senās vāzes formu veido rupju drāšu siets, kas netieši var runāt par varas spēku un vājumu.

Leišu mākslinieku pāris Irēna un Viļus Šļužeļi, domājot par mūsdienu notikumiem Ukrainā, radījuši simbolisku tēlu – Dievmāti ar mazo Jēzus bērniņu darbā Madonna. Iebrucējiem nav nekādas žēlastības pret dzīvību, pret bērnu un māti. To apliecina daudzās bērnu nāves, slimnīcu un dzemdību namu un arī skolu sagraušana. Visas reiz bijušo komunistu sludinātās humānās vērtības sen jau aizmirstas.

Gruzīnu māksliniece Nato Eristavi izveidojusi Totēmu. Viena no šī vārda nozīmēm vēsta, ka totēms ir cilts ģerbonis ar totēma attēlu. Keramiķe tēlo ugunskuru, no kura paceļas tornis, kura logā vīrieši dejo lezginku vai kādu citu deju – īsto vārdu tai nezinu –, kas tēlo tautas vienotību un spēku, gatavību aizstāvēt brīvību un tautu.

Mēs katrs atstājam aiz sevis zīmes, kam ir īpaša nozīme gan katra cilvēka, gan tautas un pat civilizācijas pastāvēšanā. Tā mēs sevi aizstāvam, par sevi pastāvam un pasaulei pavēstām savas vērtības.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com