Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Rundāle

Laikraksts Latvietis Nr. 714, 2022. g. 17. aug.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Franču dārzs Rundālē. FOTO Māris Brancis.

J.G. Pinzels. „Sāpju Dievmāte“. Ap 1758. FOTO Māris Brancis.

J.G. Pinzels. „Sāpju Dievmāte“. Ap 1758. FOTO Māris Brancis.

J.G. Pinzels. „Sāpju Dievmāte“. Ap 1758. FOTO Māris Brancis.

Nezināms tēlnieks. „Svētais Hieronīms no Stridonas“. 18.gs. 2.p. FOTO Māris Brancis.

Mežotnes baznīca. FOTO Māris Brancis.

Cilvēka dzīvē mēdz būt tādi notikumi, par kuriem ļaudis savā vieglprātībā un pārgalvībā saka: „Ja es to piedzīvošu, tad varu mirt.” Šos vārdus kādu dienu arīdzan es ņēmu mutē, kaut gan esmu tajos gados, kad ar tik vieglprātīgiem izteicieniem nemētājas un ar nāvi nespēlējas. Un tomēr, sestdienā, 9. jūlijā, pieredzēto vērtējot, šos vārdus lietoju.

Lieta tā, ka mans vārdabrālis, scenogrāfa Arvīda Spertāla un kostīmu mākslinieces Margas Spertāles mazdēls Māris Binders todien paņēma mani līdz uz Rundāli, kur notika Senās mūzikas festivāla noslēguma koncerts ar Sinfoniettas Rīga piedalīšanos, atskaņojot tik populāros Vivaldi Gadalaikus un arīdzan citus baroka laika skaņdarbus.

Diena bija izdevusies lieliska – saule visu pēcpusdienu un novakara stundas aplaimoja mūs, izgaismojot rožu pārpilnībā palojošo krāšņo franču dārzu. Tas likās tik nereāls, nu īsta pasaka! Vēl burvīgā mūzika, kas pieskandēja dvēseli ar garīgu pilnību, aiznesa vairākus gadsimtus senā pagātnē ar dāmām krinolīnos, kungiem tikpat krāšņos tērpos, iedēstot cerību, ka tā ir bijis un būs mūžīgi mūžos. Klausītāju bija milzum daudz – tuvu pie trim tūkstošiem. Vai patiesi tik daudz klasiskās mūzikas cienītāju saradās tālajā Rundālē, kur var nokļūt vienīgi ar personīgo transportu. Pie tam, todien visās malās piedāvāja daždažādas izklaides visām gaumēm, pat netālajā Bauskā.

Brīvākā brīdī pirms koncerta ar Māri aizbraucām apskatīt Mežotnes baznīcu, ko vēl gadus piecus atpakaļ biju redzējis drupu veidā un kas nesen brīnumainā kārtā atdzimusi – tikai 2021. gada februārī tā atguva stalto torņa smaili, kas tagad lepni slejas pāri Lielupes rāmajam plūdumam. Mežotnes baznīcas atjaunotne atgādināja, ka reiz bija karš, kas pamatīgi izpostīja Latviju, tās kultūru, ko arī pēc tam vēl pamatīgāk tālāk palīdzēja graut komunistu okupācija.

Tobrīd Rundālē par kara un komunistu režīma postījumiem atgādināja arī Rietumukrainas tēlnieka Johana Georga Pinzela (ap 1720?-1761?) un citu baroka laika meistaru koktēlniecības izstāde.

Visiem labi zināma komunistu attieksme pret baznīcu, tādēļ arīdzan Rietumukrainā katoļu baznīcas pēc kara tika demolētas, pārvērstas par noliktavām vai pavisam nolīdzinātas līdz ar zemi. Ļvivas Nacionālā mākslas galerijas darbinieki 20. gs. 60. – 70.gados, tāpat kā to darīja Imants Lancmanis un citi rundālieši Latvijā, rīkoja ekspedīcijas, lai savāktu vēl neiznīcināto. Neilgi pirms Ukrainas kara sākuma galerija bija sarīkojusi ukraiņu baroka laika koktēlniecības izstādi Dižkunigaitijas valdnieku pilī Viļņā, Lietuvā. Apzinoties potenciālos draudus, pārvedot izstādes eksponātus atpakaļ uz Ļvivu, Rundāles pils ierosināja izstādi pārvest uz Latviju un uz laiku to parādīt mūsu valsts iedzīvotājiem un ārzemju viesiem.

Kā uzzinām no izstādes anotācijas, ziņas par šo pēdējo lielāko baroka laika meistaru Johanu Georgu Pinzelu ir ļoti skopas. Baznīcas grāmatās nav atrasts ne dzimšanas, ne miršanas datums, ne arī vieta, tik pāris ieraksti par divu dēlu kristīšanu. Arhīvu materiāli vēsta, ka koktēlnieks strādājis gan Ļvivā, gan Ternopiļā, gan Ivanofrankivskā (līdz 1752. gadam Staņislavivā). Skulptūras atklāj, cik izcils formas meistars viņš bijis, kurš atdzīvināja koku, piešķirot tam iekšēju dzīvību. Ne tikai to, bet arī kaislību. Tēlnieks tāpat lieliski mācējis atveidot cilvēka anatomiju. Viņš reliģisko ekstāzi pastiprināja ar tērpu kustību attēlojumu un pārdzīvojumus pastiprināja tērpa kroku lauzumi. Emocionālo iespaidus akcentēja apzeltījumi un krāsojumi.

Blakus Pinzelam strādāja arīdzan citi koktēlnieki, kuri tāpat radīja neaizmirstamus tēlus. Kaut arī atvestas tikai 20 skulptūras, taču tās apliecina, cik izcili baroka laika mākslinieki Ukrainā radīja joprojām saviļņojošus darbus, kādu nekur citur visā Eiropā nesastapt.

Izstāde atgādina arīdzan par komunistu varas mērķi iznīcināt tautu nacionālo identitāti un nacionālo kultūru, likt aizmirst pagātni, t. i, saknes, no kā izaudzis tautas dzīvības koks – radīt cilvēkus bez sejas, bez pagātnes, bez raksturīgāk iezīmēm, kaut ko līdzīgu robotiem vai monstriem.

Māris Brancis
Rundāle, 9. jūlijs
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com