Lasītājas vēstule

Pēdējais vasaras mēnesis izvērties tik ļoti dāsns visādās nozīmēs, ka gandrīz aizmirsu uzrakstīt jums vēstuli, bet tas nekur neder. Vispirms tik daudz trīsdesmitgrādīgu dienu šogad nav bijis nevienā citā laika posmā. Gribas tikai uz jūru un ezeru. Ja dārzu labi laista, tad raža nāk aumaļām – ik rītu spaiņiem. Tas viss kaut kur jāliek, lai neaiziet postā. Pēc pagājušā gada pieredzes ir skaidrs, ka neviena piepildīta burciņa nebūs lieka. Kultūras notikumi gāžas pār mums tādā daudzumā, ka, šķiet, cits laiks festivāliem, koncertiem, teātra izrādēm varētu nepienākt. Tāpēc gribas pēc iespējas vairāk redzēt, paspēt, aizskriet, piedalīties, nepalaist garām. It kā vasaru varētu aiz astes noķert un vēl pieturēt. Ja pa vidu gadās vēl atgādinājums, ka dzīve ir sasodīti īsa, mūsu dzīvības tik trauslas, ka kuru katru brīdi var pārtrūkt, tad iestājas pat tāda kā iekšēja nieze nepalaist garām vismaz svarīgāko. Nezinu, vai man šomēnes tas izdevās, bet mēģināšu būtiskāko salikt pa plauktiņiem.

Augusta sākumā Mežaparka Lielo estrādi satricināja nebijis notikums: koncertuzvedums Dziesma dejo. Deja skan. Man to redzēt bija svarīgi ne tikai plašās reklāmas dēļ, kur apsolīti vieni vienīgi pārsteigumi, bet arī tāpēc, ka tur piedalījās meita ar savu kori. Rīgā, arī Mežaparkā, ir mūžīgās problēmas ar mašīnas novietošanu, tāpēc ļoti nopriecājos, kad saņēmu piedāvājumu manu auto atstāt Šadinovu mājas pagalmā, kas turpat netālu no Zoodārza, tātad arī no ceļa uz Mežaparka estrādi. Mājas saimnieks Viktors Šadinovs ir Latvijā labi pazīstams jurists ar lielu autoritāti, tieši savas kompetences dēļ ieņēmis nozīmīgus amatus valsts pārvaldē, lai gan nav nevienā partijā. Mani jaunieši viņu atceras kā izcilu LU Juridiskās fakultātes pasniedzēju, ļoti gudru, ar labu humoru apveltītu cilvēku. Iepazinos arī ar viņa dzīvesbiedri – latviešu valodas un literatūras skolotāju Maiju Šadinovu. Necerēti tiku pie vakariņām un omulīgām sarunām. Šadinovu māja ir nepārspīlēta lieluma, eleganta, perfekti sakopta, ar skaistu košumdārzu. Var redzēt, ka pārim ir izcila gaume un netrūkst darbaspēju to visu rūpīgi uzturēt. Bauda acīm.

Draudzīgā bariņā dodamies uz koncertuzvedumu. Lielajā estrādē šoreiz viss ir savādāk: skatītāji sēž citkārt korim atvēlētajās vietās, bet kori un dejotāji darbojas pa plašo, skatītājiem paredzēto laukumu, kur aizvākti soli. Piedalījās 63 Latvijas kori, 105 deju kolektīvi un 14 mūziķu grupas, pavisam ap 6000 dalībnieku. Es nezinu, kā to var atstāstīt. Ievilku elpu un, šķiet, neelpoju turpmākās trīs stundas. Tik pārsteidzoši viss bija! Te tika izdejoti un izdziedāti gadalaiki, latviešu ieražas un cilvēka mūžs. Apbrīnojama ir māksliniecisko vadītāju horeogrāfa Agra Daņiļeviča un diriģenta Mārtiņa Klišāna izdoma, spēja ko tādu salikt kopā. Vienotu skaņu dizainu veidoja vairākkārt Grammy balvai nominētais komponists Uģis Prauliņš. Bet ideja pieder producentam Edžum Arumam, par ko man sevišķs lepnums, jo labi pazīstu viņa māmiņu, ilggadēju Limbažu kultūras dzīves vadītāju Taisu Arumu. Tagad viņas darbu turpina dēls. Un, re, kā viņam sanāk! Saņēmu tik lielu enerģijas devu, ka vēl vairākas dienas lidoju mazliet virs zemes. Bet meita kājas bija nodejojusi līdz tulznām un balsi izdziedājusi līdz aizsmakumam, nevarēja vien rimties stāstīt, cik tas bijis aizraujoši un neaizmirstami.

Mūsu pašu Ikšķiles estrādē notika 4. Starptautiskais Operetes festivāls. Pirms dažiem gadiem biju uz 1. Festivālu, stipri vīlos un vairs negāju, bet šogad nenoturējos. Protams, labi, ka operete Latvijā atdzimst, bet ja jāklausās tikai viduvējības un turklāt sliktā tehniskā izpildījumā (mikrofoni čarkst un īd), tad tur maz ieguvuma. Tagad mūsu estrādei esot iegādāta jauna skaņu sistēma. Tomēr galvenais, kas mani pamudināja aiziet uz Galā koncertu, bija ukraiņu dziedātāju piedalīšanās. Un bija vērts. Kijevas Nacionālā operetes teātra solisti Oļena Arbuzova, Valērijs Tulis, Volodimirs Odrinskis un Oleksandrs Čovpilo tiešām bija izcili. Tad jau arī no mūsu puses dziedāja labākie, vismaz man tā šķita: Sonora Vaice, Anta Jankovska, Jolanta Strikaite, Ilona Bagele un Nauris Indzeris.

Nacionālais teātris izsludināja pēdējo Pūt, vējiņi izrādi. To iestudēja par godu Latvijas simtgadei. Zināju, ka tā laba, bet līdz šim nebija sanācis noskatīties. Izrādē piedalās Tautas deju ansamblis Līgo (vadītājs Jānis Purviņš) un Tautas deju ansamblis Teiksma (vadītājs Jānis Ērglis). Nešaubījos, ka viņi tur krāšņi dejo, tēlo tautu un tā. Tradicionāli. Bet kļūdījos. Abi deju kolektīvi te ir emocionālais fons: vētra, Daugavas viļņi, baumas un dažādas citas izpausmes, kas jau nu šajā tik populārajā Raiņa lugā ir. Pārsteidzoši iedarbīgi. Izrāde ilga tikai pusotru stundu, tāpēc man šķita, ka Raiņa teksts ir saīsināts. Kad pārrados mājās, meklēju lugu rokā, lai pārliecinātos par to. Nē, nekas nebija īsināts, viss kā vajag. Bet nu tik emocionāli spridzinoši. Es teiktu, ka pārliecinošāk par savulaik tik populāro filmu. Varbūt Uldi man gribējās mazliet varenāku (Jēkabs Reinis), savukārt Lauras Siliņas Barba gan bija īsta Baibiņa, Mātes lomā Lāsma Kugrēna lieliska. Režisors Elmārs Seņkovs noteikti bija iedvesmojies no mūsu Dziesmu un Deju svētkiem. Jā, Imanta Kalniņa skaistā mūzika, kas tapa filmai, saglabāta. Jāpiekrīt, ka neparasts, ļoti labs iestudējums.

Kādu vakaru atgriežoties no peldes ezerā, samulsu, pamanot ātro palīdzību pie vienas no mūsu ielas mājām. Satraucos, vai kādai no mūsu meitenēm kas noticis. Bet ja jau ārsti klāt, tad viss būs labi, mēģinu sevi mierināt. Tik ilgstoši 30°C var izsaukt neveselību, nav brīnums. Tikai nākošajā dienā uzzināju, ka pēkšņi sirds pārstājusi darboties mūsu kaimiņienei Unai Bērziņai, zooloģei, muzejpedagoģei Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Tikai 52 gadi. Ļoti atsaucīgs, jauks cilvēks. Pavasaros ziņoja, ka esot izaudzējusi miljonu salātu stādu, vai man kādu daļu no tā nevajadzētu. Rudeņos gāju pie Unas konsultēties par sēnēm. Viņa visu zināja, prata izstāstīt, ļoti aizrautīgi, radoši darīja savu darbu. Vispār viņi visi tur Dabas muzejā ir kaut kādi īpaši cilvēki, par to pārliecinājos bērēs, kad kolēģi stāstīja dažādus, brīžiem anekdotiskus atgadījumus no savas ikdienas, tā mēģinot remdēt tuvinieku bēdas.

Tomēr izsitos no sava lielā skrējiena un zaudēju vēlēšanos doties uz Liepāju, kur mums bija paredzēts vēl viens neparasts notikums – grupas Pērkons un Liepājas simfoniskā orķestra koncerts. Nez kas man ausī čukstēja – nebrauc. Līdz pēdējam vakaram vēl tielējāmies, kas brauks un kas tomēr nē, beidzās ar to, ka braucu gan. Vilināja Liepājas jūrmala un vispār šīs pilsētas šarms kādu laiku atkal nebija baudīts. Patīkamu iespaidu atstāja arī atjaunotais koncertdārzs Pūt, vējiņi. Taču par pašu koncertu man ir ļoti dalītas jūtas. Grupa Pērkons ir leģendāra, nu jau 40 gadus uz skatuves un jaunā programma radusies, atzīmējot šo jubileju. Ļoti labi atceros, kādā sajūsmā mēs bijām astoņdesmitajos, kad grupa radās. Komponista Jura Kulakova dziesmas īpašu popularitāti ieguva sadarbībā ar manu kursa biedru dzejnieku Māri Melgalvi: Balāde par gulbi, Mana dienišķā dziesma, Zaļā dziesma, Gandrīz tautasdziesma, Dziesma par sapumpurotu zaru un citām. Toreiz tas šķita kaut kas tik jauns un svaigs. Skandalozs. Grupa padomju laikā pat divas reizes tika aizliegta. Taču tā pārdzīvoja visu un turpina uzstāties, vēl aizvien dziedot šīs dziesmas. Nāk arī pa kādai jaunai klāt, bet, kā apgalvo grupas ģitārists Juris Sējāns, – jaunas dziesmas jāsacer tiem, kam nav labu veco! Koncerta pirmajā daļā noķēru šo astoņdesmito gadu sajūtu, nopriecājos, ka grupas solistes Ievas Akurāteres balss joprojām skan tikpat dzidri, ka grupas dalībnieki ir vēl kolorītāki nekā toreiz un simfonizētas (to izdarījis Andris Sējāns) dziesmas ieguvušas jaunas nianses un krāsas. Skan vareni, man par skaļu, bet nu tas individuāli. Klausītāji bija sajūsmā, gandrīz pēc katra priekšnesuma stāvovācijas. Taču koncerta otrajā daļā uz skatuves kāpa neviens cits kā Nauris Puntulis, pašreizējais kultūras ministrs. Ziniet, uzreiz sabojājās garastāvoklis. Nezināju, ka viņš kādu brīdi bijis grupas solists, bet nez vai opernieks Nauris būtu to atcerējies, ja ne drīzās Saeimas vēlēšanas. Labi, Ieva arī balotējas, ne pirmo reizi, bet citkārt vēlētāji viņu cītīgi svītrojuši. Savulaik aktieris Imants Skrastiņš ar mūziķu grupu, sniedzot bezmaksas koncertus, vilka Saeimā ZZS. Par to dabūja amatus un citus labumus. Vai nacionāļi tagad pārņēmuši šo pieredzi? Koncertu gan nebūs daudz, līdz vēlēšanām vēl tikai viens Dzintaru koncertzālē, bet tomēr...

Kādus brīnumus vēl piedzīvosim priekšvēlēšanu pēdējā mēnesī, uh, saņemamies, lai saglabātu veselo saprātu un nezaudētu kritisko domāšanu. Jau divas reizes izgāzies mans mēģinājums sarīkot partiju analīzi ar gudriem cilvēkiem. Nākošmēnes noteikti.

Un vēl – nogāzts Pārdaugavas okupeklis. Tāda sajūta, it kā akmens no sirds novēlies un debesis kļuvušas skaidrākas.

Uz saziņu!

Sirsnīgi – jūsu Biruta
Ikšķilē 2022. gada 29. augustā