Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Kultūra, piederība, balsošana“

Jura Jakovica runa Latvijas Universitātes gada svētkos Melburnā

Laikraksts Latvietis Nr. 721, 2022. g. 5. okt.
Juris Jakovics -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
LU

Latvijas Universitāte

Juris Jakovics sniedz runu „Kultūra, piederība, balsošana“. FOTO Anita Andersone.

Cienījamā S!K!K!M! seniore Anita Andersones kundze, godātais LAAJ vicepriekšsēdi Tasmānijā, Mārtiņ Bičevski, godātie viesi, mīļie tautieši, mīļie līdzgaitnieki! Man ir prieks būt Melburnā. Šeit uzaugu, skolojos, gāju šajā namā latviešu sestdienas skolā. Man te ir mīļas atmiņas, tuvas saites.

Ievads

Kultūra, piederība, balsošana. Ir daudz par šiem tematiem pētīts un sarakstīts. Ir neiespējami īsumā iztirzāt, visu novērtēt, sakarīgi izskaidrot. sakopot, saliedēt. Bet vissvarīgākais būtu tas, ka kultūra mūs dziļi savieno, ar piederību mums katram saudzēdama mūsu vārgo identitāti. Mēs balsodami sargājam valsts demokrātiju un institūcijas, tām izrādīdami, kā svētu uzticību, ka barbari mēs neesam, un nekad arī nebūsim.

Kultūra

Kultūru var dažādi apzīmēt, zem dažnedažādiem jēdzieniem, bet neapšaubāmi tie ir pamatoti uz to, ka cilvēku kopienās mēs uzturam līdzīgas vērtības. Kultūras atšķiras viena no otras, dažādu apstākļu ietekmēs. Piemēram, klimats un zemes auglība, izolācija un izdzīve, citu valstu iespaidi, varmācība, ārēji vai iekšēji – visi iespaido kultūru.

Apstākļi ietekmē vērtības. Ne katrai kultūrai ir līdzīgas vērtības. Bet saliedētība ir galvenā vērtība katrā kultūrā. Kultūras noteikti neatšķir sociāla darvinisma ietvaros. Šāda šovinistiska domāšana sen parādīta par zinātniski nepareizu.

Kādreiz, pirms simts gadiem, šādu pieeju augsti cēla, jo gudri cilvēki to daudzināja. Bet ne jau viss gudri izdomātais ir pareizs. Kaut atvērta domāšana ir apsveicama, tomēr ir jāuzmanās, ka nav tik atvērta, ka smadzenes drumstalās neizbirst.

Tā Alans Finkels reiz izteicās, būdams Austrālijas valdības vadošais zinātnieks klimata maiņas pārrunās televīzijas kanālā, atspēkodams klimata skeptiķa aizrādījumus: „Yes, one should be open-minded. But not so open-minded that your brain falls out.“ (1)

Reiz bērns prasīja tēvam:

„No kurienes izcēlāmies?“

„Lēnā secībā, no mērkaķiem.“

Bērns aiziet, prasa mātei:

„No kurienes izcēlāmies?“

„No Adama un Ievas.“

„Bet tēvs teica, ka no mērkaķiem.“

„Tas tikai tēva pusē.“

Evolūcija ir cita lieta; gadās pa retam, ka indivīdam kādā sugā ir pārmaiņas gēnos. Ja tie gēni labāk piemērojās apstākļiem, tad pēctečiem ir vieglāk izdzīvot un vairākās paaudzēs savairoties. Bet ģenētika norāda, ka mēs, cilvēki, esam visi viena suga, vienalga – kāda ādas krāsa, vienalga, vai uzaugām pilsētā vai tuksnesī. Atšķirības ir kultūrās, atbilstot apstākļiem.

Cilvēki starp visiem radījumiem adaptējās visvisādiem apstākļiem. Reti kāds hominims līdzgaitā spēja miljonu gadu gājumā homo sapiens pārspēt izdzīvošanā. Bet, manuprāt, esam iedomīgi, jo pareizāk būtu homo stultus, t.i., nevis cilvēks gudrs, bet cilvēks dulls.

Cilvēku kopienā gudrības spektrs visā visumā neatšķir bagāto no nabadzīgā. Gēnos nav atšķirību nekādu. Piespiešanās un strādāšana var palīdzēt, bet apstākļi un laime vislielākā mērā noteic, vai dzīve būs labvēlīga, vai nē, bagāta vai nabadzīga, un ne katram bagātība ir svarīgākais.

Kā piemēru pieminu aborigēnus. Šeit Austrālijā tie sadalās valodu un kultūru dažādībās. Ne zirgi, ne govis tiem nepalīdzēja. Tie dzīvoja, apstākļiem pielāgojušies. Tiem bija 250 dažādas valodas, sarežģītas gramatikas, sadzīves likumu saplūdums kontinenta apmērā. Ciltīm ir izpētīta augsta kultūra. Apstākļiem dzīve ir piemērota zemes trūcīgā auglībā, zemes svārstīgā klimatā.

Karot starp ciltīm, aizstāvēt godu, ir līdzīgi buršiem ar zobeniem. Biežākais veids kā izlīdzinājās – sastājās ciltis pie robežas, kur apvainotam jāstājas, lai šķēpiem stilbiem apmētātu. Sievietes stāv kā futbolspēlē, atbalstot kareivjus savā pusē. Pēc zināma skaita šķēpu metieniem, karš pārtraukts, gods saglabāts, kareivis brīvs.

Vai tas nav tik tiešām civilizēti? Vai Putins nav zemākā līmenī?

Aborigēns savā vidē ir tāds, kā latviešu zemnieks savējā. Aborigēni bez hierarhijām dzīvo desmitiem tūkstošu gadu savā dziļā kultūrā, saprot augu vērtību, saudzē zemes auglību, savij savu sabiedrību pienākumu tīklā ar sarežģītiem sabiedriskiem likumiem. Starp ciltīm ir dažādību. Došu piemēru no Arrente (Aranda) cilts Centrāl­austrālijā. Grafikas no antropologa Kārļa Strēlova (Carl Strehlow) 1910os gados izdotās grāmatas (2) Centrālaustrālijas Arrente cilts novados norāda savstarpējo cilts iekšējo pienākumu pārsteidzošo sarežģījumu.

Kārļa Strēlova novērojumi un secinājumi nebija vienīgie Austrālijas mērogā, bet tie ir neapšaubāmi raksturīgi Arrente cilts izpētīšanā. Dēls Teodors uzauga, runādams arrente valodā, pārzinādams tās gramatiku, struktūru un atdzejoja daudzu dziesmu ciklus. Žēl pieminēt, ka Hermannsburgas misija, vācu luterāņu misionāru uzcelta, bijusi vienīgais patvērums aborigēniem no balto mednieku genocīda. Dziesmu un deju izpratne aborigēniem atspoguļo dzīves izpratni, ticējumus, reliģiju. Dēls Teodors tulkoja angliski Arrente cilts ciklu Lietus dziesmas. (3)

Šeit īsumā fragmenti latviski:

Bez kustības kā klinšakmens viņš sēž,
Ar lietus aprasotiem matiem viņš sēž,
Uz klinšakmens plaisām viņš sēž,
Uz klinšakmens ūdeņotām plaisām viņš sēž,
Lietū aprasojis viņš sēž,
Viļņojošā ūdenī viņš sēž bez kustības.

Līdzīgi latviešu saistībām ar zemi, dainām un ticējumiem, tā viņiem ticējumi, dziedāšana, piederība un svētsajūta.

Piederība

Ko nozīmē piederēt tautai? Ko nozīmē lepnums uz izcelsmi? Cik laimīgi mēs varam justies, ka mums pašiem Austrālijā atvērās Latvijas vēstniecība. Mēs jūtam savu vērtību un vēstniecības vērtību. Mēs tagad spējam paveikt visu to, kas kādreiz bija aizsegts, klāts aiz nepieejamības. Mums rūp, ka saprotamies, ka mēs spējam atbalstīt tautas dzīvi Latvijā, un valdība mūs atbalsta ar sarīkojumiem un skolu pabalstiem. Man ir mīļš piemērs par valodām. Kā pārtulkojam dieviņš angliski?

Our dear little man with a long white beard who nightly stalks our garden, to keep it well and keep us well and partake of our best home brew?

Jā, labi, tur ir salaisti pāris ticējumi kopā.

Kā angliski pārtulkot saulīte? Taču ne dear little old sun, vai vēl sajaukt ar son, dēla nozīmē. Tas jēdziens vienkārši nav tulkojams. Mums saulīte ir mīļa, kā silta māmuļa, tā mūs ietin savā siltumā, tā mūsu labību izauklē auglībā – tā nav barga, tā mums palīdz, mūs aizsargā no ļaunuma. Dziesmu svētkos Latvijā, pilnīgi pilnā stadionā – 16 000 koristu, un tā ir izlase, visu nakti nodziedājuši, skatās – saulīte lec, un visi svētlaimīgi dzied Raimonda Tiguļa komponēto: Lec, saulīte, spīdi spoži! Rotā, rotā; Rotā druvu, rotā sētu, Rotā, rotā!...un tālāk: Dari mūsu zemi svētu, Vieno visu latvju tautu!

Raiņa vārdi Mārtiņa Brauna dziesmā: Saule mūsu māte, Daugav' sāpju aukle; Pērkons velnu spērējs – Tas mūsu tēvs!

Vai šīs dziesmas nav spēcīgs testaments, mūsu tautas izturībai, ticībai uz nākotni? Tās ir dziļi simboliskas. Un, protams, tāpat kā aborigēni ar dejām, dziesmām un ūdeņiem, tā piesaucam saulīti, māmuliņu, lai tā lec un lai vieno mūsu tautu. Neviens racionāli nedomā, ka saulīte dara mūsu zemi svētu. Savīti no dainām, dziļās tradīcijās, šie sentimenti mūs vieno poēzijā, dod mums piederību kaut kam pārākam. Dziesmu svētku video redzam vietvietām koristes, kuras aiz sajūsmas un tautas sāpēm ir gatavas raudāt, un koristi, sarautām acīm, sakrunkotām pierēm, ir gatavi velnu spert! Pēc tādas dziedāšanas, kas nebūtu iedvesmots Putinam pretoties!

Atceros, kā trešās klases bērns, šeit, latviešu skolā, dziedājām:

…un par savu tēvu zemi savu galvu nolikšu!(4)

Jā, atceros, ar drebuļiem domādams: ...savu galvu nolikšu – Nu protams!

Un cita veida kultūra, kuras dziesmā dalāmies, pateicoties The Seekers ansamblim:

Esam viens bet esam vairums,
Un no daudzām zemēm cēlušies.
Mums kopējs sapnis, viena dziesma:
Esmu, esat; mēs austrālieši!

Vai mēs apjēdzam, cik dziesmai, dzejai un dejai mēs esam parādā tautas saliedēšanā un vispār – cilvēku kopienu saliedēšanā?

Tās visas ir mitoloģijas, kaut kad tās uzsāktas senatnē vai tepat nesenā klātienē, kaut kad ar tām jutām saistību, kaut kad ar tām rodam piederību.

Mums katram ir sava vēsture, kā piederam plašākai būtnei; savs stāsts par latviešu saistību, savs piederības testaments. Padomāsim, kā bija latvju strēlniekam, kad atbraucis uz Austrāliju nespēj izteikties, kā to darītu savā mēlē. Viņš nīkst no valodas sausuma, no nedzejiskās izpausmes un tikai vēlāk daļēji sāk pielāgoties svešai kultūrai. Bez piederības sajūtas, identitāti var sagraut anomija (franciksi anomie). Austrālijā atbraukušais var justies pamests bezjēdzībā. Bēgļiem, trimdiniekiem piederība tautai, dzimtenei ir izpostīta svešumā. Ir centieni jūtas saglabāt, identitāti uzturēt, neslīkt depresijā, neslīkt psihozē.

Ne katram izdodas veselīgi traumas pārdzīvot. Starp latviešu trimdiniekiem Austrālijā, sākuma gados, nesamērīgi daudz aizgāja pašnāvībā vai mira dzērumā, pārgalvības azotē.

Piemēram. Tasmānijas ziemeļrietumos, kur biju sākumā Austrālijā, neprecēti, neizglītoti latviešu jaunekļi vientulībā strādādami zāģētavā, kara dzīves traumēti, nesaredzēja, kā tikt uz priekšu, iedzīvoties, atrast meitu... viens pēc otra sitās nost uz motocikliem.

Cits piemērs. Man pirms gadu desmitiem reiz kādas Sidnejas latviešu ģimenes foto albumā, apmēram, mana vecuma ģimenes draudzene, šķirstot lapas rādīja, vienu pēc otras – tāpat, pie lietas, starp citām lietām: tas aizgājis pašnāvībā, oo...tas arī, tas arī, un vēl tālāk, tas arī un tas arī – kādas desmit reizes.

Sekodams Emīla Durkheima (Emil Durkheim) piemēram (5), augstvērtīgam franču sociologam, spriežot pēc Australian Institute of Health and Welfare (6) (Austrālijas veselības un labklājības institūta) datiem, Austrālijas mērogā visiem austrāliešiem pašnāvības likme 2020. gadā bijusi caurmērā 12,1 no 100 000 cilvēkiem gadā, kura mazliet svārstās gadu no gada, kas ir apmēram 0,012%. Bet, latviešiem Sidnejā, salīdzinoši konservatīvi aplēšot 10 gadu caurmēru, 1950os gados, ieskaitot arī citus latviešus, kuri albuma bildēs neparādījās, būtu 3 no 5 000 gadā – aizgājuši pašnāvībā. Tas ir 0.06% gadā, kas ir, bez dziļas izpētīšanas, apmēram, piecreiz lielāks skaits cilvēku, proporcionāli aizgājuši pašnāvībā, nekā austrāliešiem visas Austrālijas mērogā. Tā ir baismīga statistika.

Tāpat pazīstu divas latviešu ģimenes, kurās visi bija trimdinieki, kurās mātes ar bērniem, tuvākās draudzenes viena otrai, nogaidīja bērnu paaugšanu un izvēlējās aiziet mūžībā, pāragrā laikā. Droši vien, ka starp mums šodien, ir līdzīgi stāsti.

Pašnāvība ir bieži saistīta ar posttraumatiskā stresa sindromu, kuru agrāk neuztvēra par slimību. Redziet, arī šāda dzīve norāda dziļu piederības izjūtu, savu dzimteni lolojot, bez cerības atgriezties dzimtenē, ne tik vien sapņos to sastopot, bet pēc tās ilgās iegrimstot. Tā vairums latviešu trimdinieki pārdzīvoja kara traumas Austrālijā, caur sāpēm, caur garīgām brūcēm.

Vēl nesalīdzināmi grūtākos apstākļos, aizvestie latvieši centās izdzīvot nežēlīgos apstākļos Sibīrijas gulagos. Ja izdzīvoja, izdzīvoja aiz spīts un saliedētības, savas kultūras klēpī, kā tagad ukraiņi mēģina pārvarēt savas sāpes un brūces, no pilnīgi nesagaidītā kara, jo tā taču neviena tauta vairs neuzvedas globālā ekonomijā, zem starptautiski pieņemtiem likumiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) iespaidā, dažādu starptautisku organizāciju ietvaros. Pirms gada nevarējām iedomāties, ka šādā veidā kāda tauta varētu uzvesties, kaut Latvijai draudu netrūka un netrūkst, lielā lāča pakājē.

Tā arī aborigēni arvien pārdzīvo savas traumas, pārdzīvo agrākos centienus viņus iznīcināt, agrākos centienus viņiem bērnus noņemt, agrākos centienus viņu valodas iznīcināt, un arvien gadās, ka viņus pazemo un represē, ka viņu bērni, augot svešas, represējošas kultūras vidē, bieži ciešot no aizspriedumiem, tiek desmit reiz biežāk apcietināti nekā pārējie iedzīvotāji un mirst pašnāvībā cietumos, kaut pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem bija Royal Commission into Aboriginal Deaths in Custody (Karaliskā komisija par aborigēnu nāvi apcietinājumā). (7)

Šīs komisijas atklājumi un ieteikumi ir arvien pilnīgi pieejami tīmeklī, kur viss sīki aprakstīts, kur ir vairāk nekā 300 rekomendāciju par to, kā šo turpinošo traģēdiju izbeigt.

Bet reti kas ir mainījies. Dominējošā kultūrā nav bijusi pietiekami liela interese veltīt laiku, pašdisciplīnu, mainīt likumus, piespiest attiecīgām iestādēm darīt vajadzīgo. Nav jau vairs tīši nežēlīgu valsts nolūku aborigēnus apgrūtināt vai tīša viņu sāpīgo jautājumu ignorēšana, un tas ir teicami. Bet ir redzams, politisko svarīgumu ziņā, vismaz pagātnē, slinkums situāciju uzlabot, jo tāda lieta taču neiespaidošot balsošanu nākamās vēlēšanās; ir bijis slinkums dot viņiem savu teikšanu par savām lietām, atvelt viņiem svešās kultūras smagās nastas, atvelt viņiem arvien daudzkārt liegto iespēju savu zemi, savu vidi saudzēt.

Vai es lielu daļu no augšminētā nebūtu varējis tikpat labi teikt par represijām Latvijā?

Kulturālas iedomības ir saredzamas arī Putina Krievijas uzbrukumam Ukrainai bez jēdzīga pamatojuma, izpaužot impērijas atgūšanu kā mērķi, uzsākt karu, apdraudot pasauli, Eiropu un it sevišķi Latviju, kopā ar Igauniju un Lietuvu. Kremlis tādus draudus ir atkārtoti paudis – Baltijas valstis, it sevišķi Latvija, būšot nākošās izpostīšanai!

Par aizspriedumiem

Mums katram ir aizspriedumi un der par tiem padomāt, jo tie apmiglo prātu. Ir cilvēciski, aizspriedumus pielietot, jo evolūcijas ceļā tie labi noderēja. Labāk, ka mums acis māna, ka mēs zvēru ieraugam, nekā lēnām izdomājam, kas tur īsti rēgojās.

Labāk, senos laikos, ka mēs veikli reaģējām, savu cilti aizstāvējām. Bet tagad zinātniskā veidā ir dziļi izpētīts, ka jau labu laiku šī tieksme mums dziļi traucē. Mēs steigā lēkdami pie secinājuma, ar nepilnīgu izdomāšanu, kļūdainu pieeju nemanām. Jo gudrāki mēs esam, jo izglītība lielāka, jo vairāk un ar lielu pārliecību, spējam savus aizspriedumus skaisti aizstāvēt, nevis viņus saredzēt! Šāds secinājums parādās Daniela Kānemana grāmatā (8), kurā viens no daudziem pētījumiem novērtē dubultaklu pētījumu par ārstiem – jauniem, gudriem cilvēkiem. Arī viņi mēdz lēkt pie sava slēdziena, nevis izdomāt līdz galam. Atsevišķā pētījumā Izraēlas, Palestīnas miera līguma novērtēšanā ne viena, ne otra puse neizbēga no sava aizspriedumu klāsta, novērtēt vienu un to pašu līgumu par pretējās puses līguma izmantošanu. Šādu aizspriedumu ietekmi redzam pašreiz Krievijā, kur Krievijas pilsoņi pārsvarā atbalsta Putina karu, kaut tas nevienam nekādu labumu nenes.

Balsošana

Ko balsošana panāk valstij? Izrādās, samērā daudz!

Piemērs no Tallinas pētījuma kopā ar Anglijas līdzdalību, pienāk pie galvenā secinājuma (9), ka vēlēšanas ir nepieciešamas ekonomiskai izaugsmei, jo tās stiprina tiesiskumu, atbalstot uzticību institūcijām. Valstīs, kurās trūkst tāda uzticība, ekonomija lēnā gaitā tiek sagrauta.

Kaut mēs nākotni nespējam pareģot, kaut Putins cer carismu atjaunot, varam secināt no augšminētiem pētījumiem, ka demokrātiju noliedzot, opozīciju apcietinādams, valsti ekonomiski apgraujot ar nevajadzīgu karu ar milzīgiem zaudējumiem, laižot sankcijām vest valsti nabadzībā, Putina Krievija lēnām sabruks.

Tas ir neizbēgami, ka korumpētās institūcijas valsti lēnām novedīs arvien dziļākās neizbēgamās ekonomiskās nepatikšanās un ar laiku Putina režīms izputēs. Tas 1990. gadu beigās bija neizbēgami, un tas būs atkal neizbēgami. Bet nav vairs tāds pie stūres, kāds bija Gorbačevs. Putins ir teicis: ja Krievija izput, lai izput visa pasaule. Mēs ceram uz labāko.

NATO (Ziemeļatlantijas līguma organizācija) ir vairākkārt kareivju un ieroču skaitu pavairojusi, Latvijas aizsardzībai par labu. Visi saprotam, ka Latvija ir it sevišķi apdraudēta. Balsot mūsu 14. Saeimas vēlēšanās 1. oktobrī ir viens veids, kā varam mēģināt Latvijai palīdzēt pārvarēt sasprindzināto stāvokli. Ne tik vien Latvijai ir ārēji draudi, bet arī iekšēji, jo daļa Latvijas iedzīvotāju ir Kremļa iespaidā un, savu aizspriedumu ietekmē, tic izpaustiem meliem.

Ja vēlamies mūsu Latvijas valsts demokrātiju mēģināt nodrošināt, mūsu suverenitāti aizsargāt, naktī mierīgi gulēt, zinādami, ka vismaz esam darījuši visu iespējamo, lai mūsu Latviju aizstāvētu no ļaunuma, zinādami, ka Latvijas Republikas Centrālā Vēlēšanu Komisija un Ārlietu ministrija dod mums iespēju balsot, tad tāpat kā PBLA mūs mudina, ir tik tiešām jābalso! (10)

Pasaules brīvo latviešu apvienības nesen bijusī priekšsēde Kristīne Saulīte, tagad Rīgā, agrākos gados Melburnā, tīmekļa vietnē jabalso.lv, mūs mudina uz balsošanu. Ir izstrādātas PBLA prezentācijas, pēc kurām var izsekot dažādu veidu balsošanas iespējām. Ja latviešu valoda mazliet pietrūkst, tur parādās arī mani tulkojumi angļu valodā. Ne jau, ka tie tulkojumi vairs daudz palīdzētu, jo balsošanas iespējas neklātienē vairs nav iespējamas, ja nav jau priekšnoteikumi nokārtoti.

Vienīgi, nākat šeit dejodami, dziedādami ar derīgu Latvijas pasi 1. oktobrī un, kā visur pasaulē, pēc vietējā laika starp plkst. 7.00 no rīta līdz plkst. 20.00 vakarā. Balsojiet!

Beigu savilkumā

Uz kā balstās demokrātija? Ne jau tikai uz balsošanu, bet lielā mērā demokrātija balstās arī uz mitoloģiju, ticējumiem, saliedētībā, kopējā domāšanā. Atkārtošu domu: Kultūra mūs vieno, piederība ir identitātes saudzēšana, valsts veselības sargs. Balsošana sargā mūsu valsts demokrātiju, uzticot institūcijām, nebūdami barbari.

Un pilnīgi nobeidzot – Perša demokrātijai, ar atzinību Čikāgas piecīšiem.

Kultūrai ir sava daba, apstājas pie katra kara,
iedvesmo mums padomāt, mūsu vērtes saglabāt.
Piederība mums ir svēta, katru brīdi mūsu sētā,
līdzīgi mēs domājam; mūsu tautu saprotam.
Ja mēs gribam labu dzīvi, ja mēs labi dzīvosim,
Noteikti ir jābalso, lai mēs varam dzīvot brīvi.
Citādi mēs atļaujam tādam trakam Putinam
Mūsu dzīvi sagandēt, mūsu tautu izpostīt.
Kaut viņš kļūst par caristu, mūsu demokrātiju
Aizsargājam dedzīgi, tautu dziļi mīlēdami.

Juris Jakovics
Melburnā, 2022. gada 17. septembrī

VĒRES, PIEZĪMES

(1) Dr Allan Finkel, Austrālijas Chief Scientist 2016-2020, ABC televīzijas Q&A programmā, 2018.g.?

(2) Kārlis Strēlovs (Carl Strehlow), no antropoloģisku novērojumu grāmatas, ar nosaukumu Die Aranda- und Loritja-Stämme in Zentral-Australien (1907-1920) – tas būtu, Arandas un Loričas ciltis Centrālaustrālijā 1907.g-1920.g.

(3) Kārļa Strēlova dēls, Teodors (Theodor Strehlow) uzauga runādams Arrente valodu kā savu pirmo valodu, un, pēc studēšanu Anglijā, sarakstīja grāmatu Songs of Central Australia (1971) par Arennte dziesmām, mēģinādams reliģisko imperiālismu atgriezt pretējā virzienā, no sava tēva Karļa bībeles tulkošanu Arrente valodā. Dēla Teodora tulkojumi šiem dziesmu cikliem līdzinās seno grieķu un seno norvēģu dzejām un ritmiem. (Tā saka Monaša universitātes (Monash University) Darens Jorgensens (Darren Jorgensen) universitātes žurnāla izdevumā, monash_110423.pdf, 2009. jūlijā – attiecoties uz žurnālu The Bible and Critical Theory, vol. 6, no. 2 (2010), p.22.1-22.10. ISSN 1832-3391.)

(4) Rietekļa vārdi, īpaši popularizēti 1937. gadā, un pirms tam, tautas papildināti.

(5) Emīls Durkheims (Emil Durkheim), bija augsti vērtēts franču sociologs, kurš starp citiem rakstiem, sarakstīja grāmatu, ar nosaukumu „Suicide“, latviski „Pašnāvība“. Durkheims stingri iespaidoja socioloģijas zinātnisko attīstību. Viņš savā laikmetā salīdzināja franču un itāļu statistiku 1878.-79. gadā, saistībā ar rakstības mācēšanu, un pašnāvības likmēm. (Atrada, ka lielāka izglītība samazina pašnāvības likmes.) Tas bija sākums veidot secinājumus par dažādiem sabiedriskiem jautājumiem.

(6) Australian Institute of Health and Welfare, Suicide & self-harm monitoring, https://www.aihw.gov.au/suicide-self-harm-monitoring

PIELIKUMS par pašnāvību Austrālijā:, spriežot pēc Australian Institute of Health and Welfare

(Austrālijas veselības un labklājības institūta) datiem, Austrālijas mērogā visiem austrāliešiem, pašnāvības likme bijusi:

1950.g. vīriešiem, 16,7 no 100 000,
1950.g. sievietēm, 5,1 no 100 000,
1963.g. vīriešiem, 25,0 no 100 000,
1963.g. sievietēm, 12,3 no 100 000,
2020.g. vīriešiem, 18,6 no 100 000,
2020.g. sievietēm, 5,8 no 100 000,
2020.g. caurmērā – 12,1 no 100 000 gadā; sievietēm lielais skaitu palielinājums 1963. gadā, nav izskaidrojams ar sevišķiem notikumiem Austrālijā.

(7) https://www.naa.gov.au/explore-collection/first-australians/royal-commission-aboriginal-deaths-custody

(8) Daniels Kānemans (Kahnemann), ir rakstījis par to savā grāmatā „Thinking Fast and Thinking Slow“, („Domāt ātri, domāt lēnām“) 2011.

(9) „Reactive Devaluation of an „Israeli“ vs. „Palestinian“ Peace Proposal – Journal of Conflict Resolution, Aug. 2002, Ifat Maoz, Dept. Communication, Hebrew University of Jerusalem, Israel, Andrew Ward, Department of Psychology, Swarthmore College, Pennsylvania USA, Michael Katz, Faculty of Education, Haifa University, Israel, Lee Ross, Department of Psychology, Stanford University, USA).

(10) https://jabalso.lv/



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com