Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Balarata – Zelts

„Ziemas festivāls“ jūlijā

Laikraksts Latvietis Nr. 723, 2022. g. 19. okt.
Ingrīda Biezaite -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gaismiņas īpaši skaistas un spožas. FOTO Ingrīda Biezaite.

Soverinhila (Sovereign Hill). FOTO Ingrīda Biezaite.

Soverinhila (Sovereign Hill). FOTO Ingrīda Biezaite.

„Ziemas festivāls“. FOTO Ingrīda Biezaite.

„Ziemas festivāls“. FOTO Ingrīda Biezaite.

„Sauciens „Zelts!“ 1851. gadā pārtrauca šī jaukā lauku apvidus mierpilno dzīvi. Dažu mēnešu laikā pakalnus pārklāja telšu pilsētiņas, un tūkstošiem ļaužu no visas pasaules ieradās šeit ar cerībām gūt laimi. Kamēr ieguve šeit bija iespaidīga, tirgotāji, lauksaimnieki un citi vienkāršā darba darītāji uzkrāja lielas bagātības, un Balarata (Ballarat) auga līdz ar viņu ienākumu pieaugumu, bet 19. gadsimta 70. gados zelta drudzis aprima.

Tomēr par divdesmit pārticības gadiem joprojām liecina greznās ēkas, plašās ielas, krāšņās skulptūras un lielie parki.“... Tā lasu grāmatā Austrālija.

Mēs šeit esam jau bijuši vairākas reizes, ne gluži tajā laikā, kad no zemes lielos daudzumos raka zeltu, bet kādu laiku pirms Covid sērgas, kas vismaz divu gadu garumā Melburnā dzīvojošos ieslēdza 5 kilometros.

Tagad atkal pošamies uz šo skaisto pilsētu ar bagāto vēsturi, un tad, kad kādam saka par iecerēto ceļojumu, tad seko jautājums: „Kāpēc tieši uz Balaratu?“

Domāju, ka daudzās mājsaimniecībās laika ritējums ir sadalījies. Pirms Covid un Pēc. Pa vidu šiem posmiem tāda vienveidīga, pelēka ikdienības josla. Un, lai kur mēs tagad atkal brauktu, pēc divu gadu būšanas mājās, uz visu skatāmies kā no jauna. Tāpēc tagad, kad var braukt uz visām debess pusēm, izvēlamies stundu garu izbraucienu no mājām...

„Še Tev poga, piešuj mēteli!“

Zinu, ka Balaratā ziemā notiek Ziemas festivāls, tas norisinās dažās nedēļas jūlijā, kas šeit ir īpaši skarbs. Pūš auksts vējš, un līst ledains lietus, kas visu laiku liek iedzīvotājiem un pilsētas viesiem drebināties. Ne velti jūliju mēdz dēvēt par Ziemassvētku mēnesi, sakot Christmas in July.*

Šī doma braukt uz šo ziemas festivālu manā galvā ienāca pēkšņi kādā vakarā, kad staigāju zem tumšām, zvaigžņotām debesīm. Tad tūlīt rokā ņēmu telefonu un zvanīju saviem paziņām, kuri dzīvo Balaratā, lai apjautātos, vai varam pie viena arī satikties? No viņiem uzzināju, ka Balaratas pilsētas centrā ir uzstādīta arī pagaidu slidotava, kur mūsu puikas varētu kopīgi paslidot. Bet visi šie ziemas festivāla labumi tūlīt pat arī beigsies – 17. jūlijā, nevis kā biju domājusi, ka viss turpinās visu jūliju... Tā kā sapratām, ka Ziemas festivālam rit beidzamā nedēļa, tad ātri iegādājāmies biļetes uz slidotavu un norunājām, ka pēc tam ar Balaratas paziņām dosimies uz kādu skaistu ūdenskritumu pilsētas tuvumā, kur uzrīkosim kopīgu pikniku.

Bet vēl taču jātiek uz pašu galveno! Izrotāto zeltraču pilsētiņu. Un tā kā gaismiņas īpaši skaistas un spožas ir vakarā, tad būtu labi palikt kādā viesnīcā pa nakti, lai varētu mierīgi visu izbaudīt. Tikko sarunāta slidotava un pikniks, saku vīram, ka lai vai tur kas, mums ir jādabū kāda naktsmītne pilsētā! Balarata šajā laikā ir pārpildīta, bet vienu vietu motelī, tieši Zelta pilsētiņas pakājē, izdodas rezervēt un izdodas arī iegādāties ieejas biļetes uz Soverinhilu (Sovereign Hill). Taisni jābrīnās, cik labi viss sakārtojās, arī tad, ja viss ir sākts no otra gala un pēdējā brīdī.

Motelis

Kā motelis pats, tā arī darbinieki, kas tajā strādā, ir laipni un pretimnākoši. Šeit ir daudz ģimenes ar veselu bērnu pulciņu. Kaut kā vienmēr licies, ka motelis ir tāda pieaugušo pasaule, bet ne šeit... Vakarā, motelim piederošajā krodziņā visi galdi ir aizņemti, kuplās ģimenes ar bērniem un draugiem nesteidzīgi bauda dažādus ēdienus. Neskatoties uz lielo cilvēku daudzumu un daudziem rezervētiem galdiem, mums izdodas sarunāt vienu ātro picu un ceptus kartupeļus. Ir jāiestiprinās pirms došanos uz Zeltraču pilsētiņu baudīt lampiņas, gaismiņas un arī uz ēku sienām izgaismotus mūzikas stāstus.

Mēs jau lieli gudrinieki, atbraukuši uz Balaratu dienas pirmā pusē, un tā kā uz ielas zēģelē negants vējš, tad dienas pirmo daļu dzīvojamies ļoti siltā baseinā, ko arī piedāvā šis ģimenēm tik pievilcīgais motelis.

Tā kā ūdens baseinā ir ļoti silts, bet ārā jūtās ļoti auksts, tad viss baseins ir ieskauts biezos baltos tvaikos, kurus apspīd zilas lampas. Un tā no malas raugoties uz to, nāk prātā tvaiku pirtis kādā Tuvo Austrumu zemē. Bet pilnai laimei šeit vēl ir maza, ļoti karsta un slapja koka sauna, kurā var labi izkarsēties. Uzlej uz akmeņiem ūdeni un priecājies par karstajiem garaiņiem un pie viena arī par sajūtām, ko tā sniedz. Cik jauki šī pirtiņa smaržo – pēc vasaras, pēc malkas, neskatāmām atmiņām par Latvijas laukiem... Aizver tik acis...

Pilsētiņa – Soverinhila

Kāpjam pa uzkalniņu augšā uz seno pilsētiņu. Cik šeit daudz ir sanākuši skatīties gribētāju! Es ļoti sen neesmu redzējusi tik daudz cilvēkus vienkopus. Laukā ir ļoti auksts, bet tā kā esam silti ģērbušies, pa dienu izkarsējušies pirtiņā, un mūsu vēderi ir pilni, tad varam nesteidzīgi izbaudīt daudzās izgaismotās ielas, alejas, pagalmus un pašas ēkas.

Uz ielām no dažādām vietām tiek pūsts sniegs, kurš tiek izgaismots dažādās krāsās. Uz pašām ēkām krāsainās bildes mainās. Citreiz uzburot pasakai līdzīgu ainu, citu reizi atgādina kādu senu Eiropas ielu, vēl citā brīdī pa ēku sienām lēnām lejā krīt dažādas konfektes. Tas viss tiek panākts ar mūsdienīgām gaismas ierīcēm. Tam visam fonā skan dažāda veida mūzika, bet ne klasiskās Ziemassvētku dziesmas, bet savādākas. Man nāk prātā bērnībā redzētās mākslas filmas par seniem laikiem, kad māju iekšpagalmos ienāca kāds spēlmanis ar leijerkasti rokās. Lūk, šādas ir šīs melodijas, un tas viss kopā rada sajūtu, ka ceļojam kaut kur tālā senatnē vai kādā brīnumzemē.

Viss par un ap zeltu

Kādā no iepriekšējām šīs pilsētiņas apciemojuma reizēm mēs izmantojām iespēju nobraukt pazemē. Apskatīties kādas izskatījās zelta raktuves un paklausīties arī sienās ierakstītas zeltraču sarunas. Laižoties lejā ar vilcieniņu, iestājās pilnīgi akla tumsa. Es neatceros, kad tik ļoti lielā tumsā būtu bijusi!? Nevar redzēt itin neko, bet tad acis pierod, un parādās gaiteņa galā arī kādi lukturīši, un tad tā neomulīgā sajūta pāriet. Tad iestājas nākamā jocīgā sajūta – tāda nepatika būt tik šaurā, aukstā, dziļā pazemē.

Lai arī toreiz viņi meklēja tik skaistu lietu kā zelts, pašu racēju dzīves stāsti atstāj skaudru iespaidu. Mēs jau te tik tādu brīdi, bet cik smagi un baisi darba apstākļi ir bijuši zeltračiem, kuri te ir vadījuši savas dienas daudzu gadu garumā.

Vēlāk mums pavisam nejauši laimējas ieklīst pie kāda alķīmiķa viņa darbnīcā, kur viņš rāda sanākušajiem skatītājiem, kā krāsnī izkausē šo dārgmetālu un tad to pārvērš zelta stienī.

Dodamies tālāk pie strautiņa, kur ir iespēja pašiem tikt pie zelta, bet tā kā mūsu sietos pēc ūdens noliešanas paliek vien akmeņi un smiltis, tad sev par mierinājumu un iepriecinājumu dodamies uz veikalu, lai nopirktu kādu skaistu izstrādājumu, darinātu no Balaratas zelta plāksnītēm.

Vispār šajā pilsētā ar skaistiem parkiem un varenām celtnēm viss grozās ap vārdu zelts. Tad iela nosaukta, tad restorāns, tad veikals par godu dārgmetālam, kurš ir palīdzējis šai vietai izveidoties tik cēlai, majestātiskai, skaistai...

Nākamajā dienā, lai arī laiks ir auksts un ar stipru vēju un lietu, pat krusu, kā tas Ziemas festivālam piestāv, puikas tas nebiedē. Viņi izbauda slidošanas prieku, un pamanās viens otram aiz krāgas aizbāzt slidotavā atrastos ledus gabaliņus.

Arī mēs neesam nobijušies, un tā vien liekas, ka pašā vējainākā vietā uzrīkojam pikniku. Uzcepam uz līdzi paņemtām plītiņām desas, piekožam klāt maizi un lieti noder termoss ar karsto ūdeni tējai un kafijai. Un pēc tik jauki pavadītām ziemas dienām, labi atpūtušies, varam doties atpakaļceļā uz Melburnu.

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“

* Angl.: Ziemassvētki jūlijā.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com