Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Rudenīgi sveicieni, draugi!

Laikraksts Latvietis Nr. 725, 2022. g. 2. nov.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mēnesis sākās ar vēlēšanām. Jau no paša rīta Ikšķilē izstāvējām garu garo rindu, lai iekļūtu iecirknī. Citkārt neatceros ko tādu. Kad iekļuvām iekšā, tur gan viss notika ļoti veikli. Nobalsojām un abas ar meitu steidzāmies uz mājām, lai gatavotu pirtiņu ciemiņu uzņemšanai. Ar ielas meitenēm tā bijām sarunājušas – kura nobalso, tā uz pirtiņu padalīties iespaidos, lai mums visām īsta svētku noskaņa.

Izvārīju laša zupu, viešņas sanesa katra kaut ko groziņā un ballīte gatava. Sanāca kupls skaits kaimiņu un tālāku braucēju. Izrādījās, ka rinda pie Ikšķiles vēlēšanu iecirkņa bija visu dienu. Lēsām, ka, pretēji ekspertu prognozēm, piedalās liels skaits cilvēku, un tā arī vēlāk izrādījās. Protams, Ikšķile nav nekāda Latvijas vidējā aritmētiskā vieta, tomēr kaut cik kopējo aktivitāti apjaust varēja. Nevienam nejautājām, par ko viņš balsojis, ja pats nepastāstīja. Galvenais, ka piedalījās, un tagad ar padarīta darba apziņu varēja palīksmot, patriekt, bet galvenais, sajust radniecīgu plecu un kopīgi pamieloties.

Vakarā vēl paskatījos TV un nopriecājos, ka 1. programma ļoti pārdomāti un interesanti bija organizējusi vēlēšanu gaitas atspoguļojumu. Savus viedokļus pauda dažādi eksperti, bija jēdzīgas reportāžas no vēlēšanu iecirkņiem, bet pēc to aizvēršanas izteicās arī paši politiķi. Vēl jau nekādu rezultātu, bet cik daudz ambīciju, pašpārliecinātības, gaisa piļu būvēšanas, ka brīžiem nenosmieties, arī sakarīgu plānu, ieceru, labas apņēmības. Aizsēdējos pie ekrāna līdz vēlai naktij. Cerēju, ka pamostoties jau viss būs skaidrs, bet nekā. Joprojām nebija saskaitīti vairāki iecirkņi, tomēr pa lielam uzvarētāji un galvenie zaudētāji jau bija zināmi. Jāatzīst, ka šī izrādījās viena no nedaudzajām reizēm, kad pēc vēlēšanām nejutos vīlusies. Un jūs?

Citādi ir ar valdības veidošanas procesu. Saprotams, ka to vadīja uzvarētāji – Jaunā vienotība (JV), bet tas, ka Nacionālā apvienība (NA) un Apvienotais saraksts (AS) mēģināja viņiem kaut ko diktēt un nostādīja pat šaurā bezizejā, nelikās pieņemami. Lasu laikrakstus un skatos TV, bet ne reizi nedzirdēju saprotamu argumentu, kāpēc koalīcijā nevar piedalīties Progresīvie, kā to vēlējās JV. Ja viņi saprot darāmo darbu prioritātes un piekrīt uzvarējušo partiju viedoklim par tām, tad ko tur utoties. Atšķiras viedoklis par Civilās savienības likumu? Nu, bet tas patiešām šobrīd nav svarīgākais.

Pilnīgi piekrītu Krišjāņa Kariņa viedoklim, ka pašreiz galvenais ir enerģētiskās krīzes pārvarēšana, nenormālais cenu pieaugums visām precēm, degvielas dārdzība, inflācija. Ja vēl pirms dažiem mēnešiem uzskatīju, ka esmu gana iztikusi pensionāre, tad tagad tā vairs neliekas. Turklāt es nedzīvoju viena, man ir ģimene, kas lielu daļu izdevumu par komunālajiem pakalpojumiem apmaksā. Bet kā iztiek vieninieki?! Nenormāli dārga kļuvusi gan gāze, gan elektrība. Piemēram, mūsu mājā ir gāzes apkure, kura vēl nesen izmaksāja ap 100 eiro mēnesī (maksājot visu gadu izlīdzināti). Nesen saņemtais rēķins paģērēja vairāk par 400 eiro mēnesī. Es nezinu, kā pensionārs ar vidējo 400 eiro pensiju nopērk malku, kas kravā tagad maksā 700 – 800 eiro. Sociālajos tīklos klīst anekdote: viens bomzis jautā otram, kā viņš kļuvis par bezpajumtnieku. Gaismu aizmirsu izslēgt, skan atbilde.

Katrs gājiens uz veikalu šobrīd ir trauma, vismaz man. Pat piena cena dubultojusies, siers kļuvis par ekskluzīvu delikatesi. Faktiski nav tādu pārtikas preču, kurām nebūtu būtiski pieaugusi cena. Meitai vajadzēja jaunu mēteli. Bijām pilnīgā šokā, kad izrādījās, ka to lētāk par 400 – 500 eiro nevar nopirkt. Ar mūsu algām un pensijām! Inflācija septembrī bija 22,2 %, un oktobrī tā noteikti būs vēl augstāka, jo cenas tikai turpina augt.

Man liekas, Latvijā ikviens saprot, ka mūsu durvju priekšā notiek drausmīgs, nežēlīgs karš, ka tas iespaido ikvienu dzīves sfēru. Tieši tāpēc ir vajadzīgi viedi politiķi, kas spēj rast vismaz kādus risinājumus, lai šo ziemu var izdzīvot. Kāpēc Latvija ir viena no visnabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm? Kāpēc Igaunija un Lietuva mums ir soli vai pat divus priekšā? Kāpēc mūsu politiķi nemācās, nepārņem pieredzi, ja paši nevar izdomāt risinājumus? Lūk, prioritātes un viss cits pēc tam. Bet NA un AS politiķu acīs spīd tikai kāre pēc augstiem krēsliem, varas un lielām algām, neko citu neredzu. Progresīvie malači, atteicās būt par koalīcijas piedēkli, paliek opozīcijā. Ticu, ka viņi arī tā pratīs iegūt politisko kapitālu un nākošreiz noteikti sēdēs pie valdības galda.

Ak, pietiek par politiku, vajag ko patīkamāku. Sēņu laiks pārbīdījies no septembra uz oktobri. Klimata sasilšanas sekas? Droši vien. Ar katru gadu iespējams pasēņot aizvien vēlāk. Bet šis ir īpašs gads. Pilna publiskā telpa ar vaimanām, ka sēņu vispār nav. Laikraksts Diena pat neizsludināja savu ikgadējo populāro fotokonkursu Latvieša gēni liek meklēt sēni. Dažs labs pāris reizes ielūkojies mežā un atradis to tukšu, vairs nemēģināja. Mēs abas ar draudzeni Antu esam sevišķi kaislīgas sēņotājas, tāpēc samierināties ar to nedomājām. Metodiski devāmies uz dažādiem mežiem un, jāatzīst, tukšā nepalikām. Abas katrreiz spriežam, ka sēnes jau nav galvenais, vienkārši pienāk brīdis, kad trakoti gribas pa mežu, izbaudīt tā vienreizīgās smaržas, izpriecāties par zeltu bērzu zaros, neatkārtojamajiem sārtajiem toņiem citu koku lapotnēs, vērot, kā mainās rudens ainavas krāsas, temperatūrai noslīdot aizvien zemāk un iezīmējot dabā aizvien vairāk latviski pelēko nianšu. Gaiša, laba noskaņa ir vienmēr pēc kārtīgas izstaigāšanās pa mežu, arī tad, ja grozs palicis gandrīz tukšs. Un reizēm tā bija.

Bet mēs turpinājām ceļot pa jau zināmiem un vēl neapgūtiem Latvijas mežiem. Un tad jau Meža māte atalgo. Pirmais lielākais loms mums šogad trāpījās Smārdes skaistajā silā. Te atradām pirmās beciņas, pat pa kādai baravikai un labu tiesu meža šampinjonu jeb čigāneņu. Citi šo sēni neņem, neatzīst vai nepazīst. Bet tā ir viena no garšīgākajām Latvijas sēnēm, lieliski der gan tāpat pacepšanai, gan marinēšanai un sālīšanai.

Tāds garāks pārbrauciens mums sanāca uz Kurzemes mežiem. Pabijām Mordangas varenajos silos, kur bija gan baravikas, gan priežu beciņas un sviestenītes. Antai laimējās atrast pat veselu grozu rudmiešu, kas sevišķi gardas sēnes. Nakšņojām pie Usmas ezera kādā vasarnīcā, ko Anta bija sarunājusi. Šī ir viena no gleznainākajām vietām Latvijā. Pa logu un stikla durvīm pavērās skats uz vizuļojošo Usmas ezeru, kas sevišķi krāšņs izskatījās tumsā, kad iedegās zvaigznes un ezera virsmu ar sudrabu nolēja pilnmēness – spocīgs, suģestējošs greznums visapkārt. Izgāju ārā un kā noburta stāvēju labu brīdi, aizmirsusi, kāpēc nācu. Cepām sēnes un spriedām par pieticīgajām vasarnīciņām, kas tomēr maksā bargu naudu, tāpēc tajās pa vasaru mitinās gandrīz tikai īpaša publika.

Un kādi vareni meži te visapkārt! Daudz gan izcirtumu robu. Nākošā dienā braucām jūras virzienā, ik pa laikam apstājāmies kādā sevišķi pievilcīgā sūnainē, kur, mūsuprāt, noteikti jābūt sēnēm. Un parasti kādu baraviku vai sviesta beciņu saimi arī atradām, bet neko vairāk. Aizkūlāmies līdz pat Mazirbei. Ļoti sen tur nebija gadījies būt. Jāsaka godīgi, nepazinu miestu, kas kādreiz bija īsts zvejnieku ciemats, nesaķemmēts un autentisks. Tagad viss nogludināts, sakārtots, uz tūristiem orientēts. Jebkura braukšana beidzas gandrīz pusotru kilometru no jūras, atstāj mašīnu vai autobusu stāvvietā un tālāk kājiņām. Stāvvieta tiešām pilna mašīnu un autobusu. Tas nu gan būtu skats, ja mēs tagad atstātu savu auto te un tālāk ar groziem un dunčiem rokās dotos pa kāpām, kur citi tikai bauda jūras klaidu un gidu stāstījumus par padomju laiku, kad te bija lieguma zona un bez īpašas caurlaides nemaz nedrīkstēja iebraukt. Griezāmies atpakaļ un prom.

Nākošā vieta, kur iebraucām, bija Pitrags, ne tik gludi sakopts. Izbraucām tam gandrīz cauri, tad pamanījām kādu pusiebrauktu ceļu. Zīmes nekādas, tāpēc nedaudz pabraucām pa to. Ceļš beidzās it kā nekurienē. Blakus jaunbūve, tālāk krūmājs, aiz tā priedes. Tur jābūt jūrai – nospriedām, un spraucāmies iedomātajā virzienā. Vispirms gandrīz neizbrienams čūkslājs, tad asām zālēm aizaugusi slīkšņa, tālāk atkal krūmi un koki, turklāt augšā, lejā, atkal augšā un lejā, beidzot kāpas. Tik droši noslēpušās sēnes te varēja pļaut kaut ar izkapti: priežu beciņas, rudmieses, smiltenes, sviesta beciņas un kas vēl ne. Ak, kas par azartu! Tas bija skaisti! Izspūrušas un aizelsušās pēdējiem spēkiem stūrējām atpakaļ uz mašīnu. Bet kas tur sēņu vēl palika! Tikai – vairs nebija vietas grozā, jāatstāj citam gadam. Tā nu šajā sēņu neražas gadā esam piecepušas, piemarinējušas un piesālījušas sēnes visai ziemai, saelpojušās, sadzērušās un saēdušās meža gaisu visam gadam. Pēc tā leģendārā brauciena tikai vēl reizi sēņojām, daudz tuvāk un arī ļoti veiksmīgi, turklāt tas jau bija krietni oktobra otrajā pusē; re, kā sēņu sezona laikā pavirzījusies!

Jā, cītīgi gatavojamies ziemai. Kopā ar mazdēliem bijām aizdevušies uz Vecsauli, kur Nikolaja Maikūna zemnieku saimniecība piedāvāja nopirkt dažādus dārzeņus, turklāt vismaz uz pusi lētāk nekā veikalā. Nekad agrāk šādu iespēju neesmu izmantojusi, bet šogad gan. Cik nu mana uzticamā mašīnīte spēja pavest, tik maisus iekrāvām ar kartupeļiem, bietēm, burkāniem, sīpoliem un pat pelēkajiem zirņiem. Vēlāk pārliecinājāmies, ka visi produkti ir izcilas kvalitātes un ļoti gardi, par ko zemniekam aizsūtīju pateicības vārdus. Astoņgadīgais Kārlis visvairāk apbrīnoja ecēšas, arklus, traktoru un citu lauksaimniecības tehniku, kas kārtīgā rindā stāvēja lauka malā, lai savu reizi iekostos zemītē un palīdzētu zemzarainajam saimniekam tikt ar to galā. Piecgadīgais Rūdis interesējās, kas tā par metāla kārbu Nikolaja rokās. Zemnieks to atvēra un parādīja. Cik tev daudz naudas! – izsaucās mans mazdēls. Nikolajs smējās, ka tā jau tikai sīknauda, neko daudz par to nevar nopirkt.

Atpakaļceļā Codē paviesojāmies Trušu pilsētiņā, kuras mērs, kā viņš pats sevi piesaka, ir Ojārs Narvils. Šo skaisto vietu viņš kopā ar ģimeni izveidoja salīdzinoši nesen – 2012. gadā. Nebeidzu brīnīties par lauku cilvēku asprātību un izdomu, tik prasmīgi izveidojot savus biznesus. Pilsētiņā vairāk nekā 30 mājiņās dzīvo 500 dažādu šķirņu truši: balti, melni, pelēki, brūni, dažādu salikumu raibīši. Un katra mājiņa ir citādāka. O, tas tik bija piedzīvojums! Mēs drīkstējām arī barot dzīvnieciņus ar burkāniem, kāļiem un pētersīļu zariņiem. Manējie tā aizrāvās, ka pa divi lāgi apgāja visus namiņus, jo šķita, ka kāds trusītis palicis bez cienasta. Svarīgā barošanas misija sevišķi patika manam nepilnus trīs gadus vecajam mazdēlam Jēkabam. Pēc tam ļoti garšoja pašiem savas līdzpaņemtās sviestmaizes.

Lai saulainie brīži vienmēr mūs notur gaismas pusē! Uz saziņu!

Sirsnīgi – jūsu Biruta
Ikšķilē, 2022. gada 28. oktobrī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com