Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Ceļš uz izglītotu tautu

Laikraksts Latvietis Nr. 726, 2022. g. 9. nov.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

K. F. Vatsona stūrītis. FOTO Māris Brancis.

Lasītāju stūrītis. FOTO Māris Brancis.

Puriņu Klāvs – pēdējais redaktors. FOTO Māris Brancis.

Atgādināšu lasītājiem, ka pirms 200 gadiem – 1822. gada 5. janvārī Jelgavā iznāca pirmais laikraksts latviešu valodā Latviešu Avīzes. Tas ir vienīgais preses izdevums, kas pastāvēja visilgāk – 94 gadus, līdz 1915. gadam. Ievērojamās jubilejas dēļ Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā 26. oktobrī atklāja kopā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku sarūpēto izstādi Latviešu Avīzes 200. Ceļā uz mediju sabiedrību. Tā līdz pat nākamā gada 25. janvārim būs skatāma tikai šeit, pilsētā pie Lielupes.

Atklājot izstādi, muzeja direktore Gita Grase atsauca atmiņā faktu, ka 1775. gadā šajā ēkā tika dibināta pirmā augstskola Latvijā – Academia Petrina ar četrām fakultātēm, kas diemžēl pastāvēja tikai 109 dienas. Gatavojoties to atvērt, par mācību spēkiem senajā Mītavā tika uzaicināti tā laika ievērojami zinātnieki. Kad tomēr Jelgavai tika atņemts gods būt par pirmās augstskolas pilsētu Baltijā un universitāti pārcēla uz Tērbatu (tagad Tartu), daļa profesoru aizceļoja uz turieni, citi aizbrauca atpakaļ uz Vāczemi, bet vēl daļa palika tepat un kļuva par akadēmiskās ģimnāzijas pedagogiem. Šeit palikušie zinātnieki centās zinātnisko domu saglabāt arī turpmāk, brīžiem sacenšoties ar Tērbatas pedagogiem.

Piezīmēsim arī to, ka 1817. gadā pilsētā pie Lielupes nodibināja Kurzemes literatūras un mākslas biedrību (vāciski Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst), pirmo šāda veida biedrību, kuras uzdevums bija „iepazīstināt sabiedrību ar ikdienai derīgiem izgudrojumiem un atklājumiem un cīnīties pret kaitīgiem aizspriedumiem.“ Šī biedrība uzskatāma par pirmo zinātnisko biedrību Baltijas provincēs, par Zinātņu akadēmijas pirmsākumu. Tā kopš dibināšanas pētīja latviešu valodu un etnogrāfiju, kā arī vēsturi, ko iedvesmoja Franču revolūcijas idejas par cilvēku vienlīdzību. Jāņem vērā arīdzan tas, ka kopš Kurzemes un Zemgales hercogistes laikiem vācu mācītājiem bija jāmācās latviešu valoda un jānotur tajā Dievvārdi. Tas viss kopumā liecina par to, ka Jelgava tolaik bija garīgi un intelektuāli spēcīga, ar ko neviena cita pilsēta Baltijas jūras krastos šajā pusē nevarēja lepoties, tostarp Rīga.

Viens no gaišākajiem cilvēkiem bija Jelgavā dzimušais Kārlis Fridrihs Vatsons (1777-1826), Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas latīņu valodas profesora M. F. Vatsona dēls, kurš nepiekrita uzskatam, ka zemnieki ir jāpārvāco. Viņš bija arī tas, kurš uzskatīja, ka latviešu valoda ir bagāta un attīstīties spējīga, un kurš 1817. gadā ierosināja izdot laikrakstu latviešu valodā. Pagāja pieci gadi, lai viņa iecere īstenotos. K. F. Vatsons bija tas, kurš panāca, ka dienasgaismu ierauga avīze, kas izglītoja zemnieku tautu. Avīze gan veicināja latviešu tautas atmodu un jaunlatviešu kustības izplešanos un spēku, gan, kā uzsvēra Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Vectirāne, veidoja latviešus par izglītotu tautu.

Kad nebiju pārspēris kāju pār izstādes zāles slieksni, nesapratu, kā var uztaisīt izstādi, ja ir tikai 4 lappušu avīzīte ar daudziem jo daudziem vārdiem, savirknētiem garā tekstā, bet nav neviena vizuāli stāstoša priekšmeta. Tāpat nav tās arhīva. Kaut arī man ļoti nepatīk pēdējos gados bieži lietotā prasība pēc atraktivitātes, visur un vienmēr uztiepjot izklaidi, tomēr dažbrīd patiesi ir nepieciešams pārlieku nopietno atšķaidīt ar mazliet izklaidējošo!

Kā izstāde apliecina, pat tik garlaicīgu tēmu var pasniegt saistoši, interesanti, daudzslāņaini. Idejas autore ir Dr. hist. Vita Zelče, un viņai palīdzējusi to realizēt vesela komanda ar mākslinieci Unu Grants priekšgalā.

Izstāde sākas ar trim portretiem – Latviešu Avīžu pirmā redaktora Kārļa Fridriha Vatsona portretu, Johannu Martinu Pētersu-Stefenhagenu, kura spiestuvē drukāja jauno izdevumu, un Rīgas ģenerālgubernatoru marķīzu Filipo Pauluči, kurš 1821. gada 9. aprīlī parakstīja tās izdošanas atļauju.

Šeit jāpiebilst, ka 2019. gadā, kad tika sarīkota Stefenhāgenu tipogrāfijas 250 gadu jubilejas izstāde, Stefenhāgenu pēctecis atveda no Vācijas un uzdāvināja Jelgavas muzejam divas ģīmetnes – spiestuves dibinātāja un vadītāja Johana Frīdriha Stefenhāgena (1744-1812) un viņa darba turpinātāja māsasdēla Johana Martina Pētersa-Stefenhāgena (1766-1839) portretu. Pēc rūpīga darba glezniecības restauratore Saiva Kuple atjaunojusi bijušajā spožumā 1824. gadā tapušo J. M. Pētersa-Stefenhāgena ģīmetni. Līdz šim tās autors nebija zināms, taču atklātā autora monogramma ļāva atšifrēt gleznotāja vārdu. Tas ir Jozefs Dominiks Ēkss (Joseph Dominikus Oechs) (1775–1836), kurš kopš 1809. gada strādāja Jelgavā un kurš 1824.–1836. gadā bija Jelgavas pilsētas ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs. Portretista vārds kļuva zināms tikai dažas dienas pirms izstādes atklāšanas, tādēļ šo jaunumu visiem interesentiem skaļi paziņoja vernisāžas brīdī.

Izstāde tuvāk iepazīstina ar pirmo redaktoru K. F. Vatsonu, par kuru gandrīz nav atrodamas dokumentārās liecības. Taču Rakstniecības un mūzikas muzejā glabājas viņa silueta griezumi, kas tagad nodoti skatītāju vērtējumam. Jāpiemin arīdzan piektais redaktors Rūdolfs Šulcs (Rudolf Schulz) (1807-1866), ļoti pretrunīgi vērtējama personība. Būdams īstens apgaismotājs, viņš sekmēja zināšanu izplatīšanos zemniekos, lika pamatus izpratnei par ģeogrāfiju un vēsturi, iemācīja latviešiem lietot avīzi kā svarīgas informācijas iegūšanas avotu, piemēram, par kariem, slimībām... utt. Tajā pat laikā R. Šulcs vērsās pret jaunlatviešu kustību un visādā veidā apkaroja nacionālo atmodu.

Protams, ka šis mācītājs nespēja apturēt tos procesus, kas parādās un attīstās laika gaitā. To atsedz arīdzan izstāde, atklājot dažādos avīzes ceļus pie lasītāja. Lai cik tas izklausītos paradoksāli, taču noteikta nozīme še jāierāda krogam, vietai, kur satikās iedzert ne tikai bairīti vai brandvīnu. Iebaudot stiprāku dzērienus pēc smagas darba nedēļas vai dienas, vīri (un ne tikai viņi) apmainījās vietējiem notikumiem un baumām, kā arī jaunumiem. Gan jau atradās ļautiņi, kuri lasīja jauniznākušo „grāmatu“. Tur teiktais noteikti iegravējās zemnieku cilvēka smadzenēs, lai izdevīgā brītiņā atstāstītu draugiem, pudeles brāļiem, kaimiņiem un nejauši sastaptiem svešiem cilvēkiem.

Kāds izstādes stūrītis atvēlēts svētdienas Dievvārdiem attālākās saimniecībās, nevarot katru brīvo svētdienu aiziet uz tālo Dievnamu, tādēļ izlīdzējās ar svētdienas pātariem, kad uz svētrītu pulcējās visa saime. Tāpat vakarēšanas stundas tika izmantota mājas lasīšanai – kā izklaidei, tā pasaules izzināšanai.

Par izplatību liecina kaut vai fakts, ka sākumā tika drukāti 200 avīzes eksemplāri, bet jau 1870. gadā laikrakstam bija 5000 abonementu. Sākumā tā iznāca vienu reizi nedēļā, kopš 1901. gadā divas reizes nedēļā, bet no 1913. gada katru dienu. Šajā laikā mainījās avīzes formāts. Izdevēja bija Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība, kas ieguldīja finanšu līdzekļus modernizācijā, tādēļ Latviešu Avīzes pēdējā redaktora Puriņu Klāva pārraudzībā veidojās par modernāko avīzi, pāriedama arīdzan uz jauno druku.

Tā kā Latviešu Avīzes tagad pieejamas internetā, tad aprēķināts, ka pastāvēšanas 94 gadu laikā tajā nodrukāti 35 776 883 vārdi, kā arī tagad zināmi vārdi, kas bijuši vispopulārākie. Vārds „gads“ – 137 200 reizes, otrs biežāk lietotais vārds ir „laiks“ – 92 262 reizes, trešais – „pagasts“ – 88 500, utt.

Par Latviešu Avīzēm tuvāk varēs izzināt, ja decembra sākumā atbrauksiet uz Jelgavu un piedalīsities šim notikumam veltītajā zinātniskajā konferencē.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com