Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Raimonds Graube

Bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālleitnants (atv.)

Laikraksts Latvietis Nr. 726, 2022. g. 9. nov.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Raimonds Graube. FOTO Ekrānuzņēmums.

Raimonds Graube. FOTO Ekrānuzņēmums.

Kā jau iepriekšējā laikraksta Nr. LL725 ziņojām, šī gada Valsts svētku runu Austrālijas latviešu centros sniegs bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, Valsts aizsardzības un patriotisma fonda „NAMEJS“ valdes priekšsēdētājs, ģenerālleitnants (atv.) Raimonds Graube. Lai mazliet iepazīstinātu tautiešus ar mūsu augsto viesi, aicināju viņu uz interviju. Protams, kā jau tagad nereti tas notiek, intervija notika ZOOM telpā.

Piedāvāju lasītājiem mūsu sarunu.

Ilze Nāgela: Vispirms jau, kāds būs Jūsu ceļojuma maršruts Austrālijā?

Raimonds Graube: Ielidojam Pertā, tad pāri kontinentam uz Kanberu, 18. novembrī Sidnejā, Melburna – 19. novembrī, kurai sekos Adelaide un tad – uz Brisbani, no kuras startējam atpakaļ uz Eiropu.

Ilze Nāgela: Kas Jūs pamudināja izvēlēties militārista karjeru? Vai ģimenē bija kāds „armijas“ cilvēks? Vai ir bijis kāds cilvēks, kas ietekmējis Jūs, kuram savā darbā vēlētos līdzināties?

Raimonds Graube: Šo jautājumu pārdomājot, man pat grūti pateikt, jo tas viss nāca tik dabiski. Padomju okupācijas laikā, laikam lai saudzētu bērnus un ģimenes no iespējamām represijām, mani vecāki, tāpat kā daudzas ģimenes, izvēlējās ar bērniem skaļi nerunāt par Latvijas brīvības jautājumiem, par Latvijas neatkarības perioda svarīgām lietām. Protams, tas viss jau tika kaut kur dzirdēts, saklausīts pusvārdos no vecāku sarunām...varētu pat teikt, ka tas nāca tā kā ar „mātes pienu“, ja tā var teikt... Es ļoti labi atceros, ka mans tēvs plkst.7 vakarā, atnācis no darba, pielicis ausi pie radio un, lai kaimiņi nedzird, klusi, klusi klausījās Amerikas balsi no Vašingtonas. Es vēl tagad to diktora balsi labi atceros. Un tad raidījuma skaņai nāca virsū šad un tad zāģis...

No paša Atmodas perioda sākuma es aktīvi iesaistījos visos pasākumos, biju iekšā visās aktivitātēs. Biju pašās pirmajās demonstrācijās. Kā vienu no pirmajām es atceros Arkādijas parkā notikušo demonstrāciju Pret metro Rīgā, kurā piedalījos. Vides aizsardzības klubā es iestājos, un Dziedošā revolūcija man bija burtiski, es pat korī iestājos, dziedāju un vienu brīdi pat biju kora prezidents.

Ilze Nāgela: Kurā korī Jūs dziedājāt?

Raimonds Graube: Bija nodibināts speciāls, neliels Vides aizsardzības koris. Jau tajā laikā mēs dziedājām Latvijas himnu, kad to vēl publiskos pasākumos nedziedāja. 1991. gada 4. maijā, ar abiem saviem dēliem uz pleca, biju pie Augstākās padomes un skaitījām balsis, kad notika balsošana par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Ilze Nāgela: Kāds bija Jūsu ceļš līdz Nacionālo bruņoto spēku komandiera postenim?

Raimonds Graube: Tika organizēta brīvprātīgo kārtības sargu struktūra, kurā es iestājos. Tā bija tāda militarizēta, ja var teikt – tautas milicija. Mēs nebijām ar ieročiem. Mēs apsargājām demonstrācijas, tai skaitā mūsu lielo demonstrāciju 13. janvārī. Mums bija balts apsējs uz piedurknes, nozīmītes, kuras es tagad esmu nodevis Barikāžu muzejam. Tad bija aicinājums doties organizēt un apsargāt barikādes. Mūsu vienību – no Rīgas rajona – nozīmēja apsargāt Televīziju Zaķu salā. Tā mēs sākām. Mēs bijām tie, kas mēģināja strukturēt tās barikādes – kur un kādas mašīnas, kas brauca iekšā no visas Latvijas, izvietot, sargāt tiltu galus, sargājām barikādes. Vienā naktī bija signāls, ka it kā kāds bijis piedzēries un ar ieroci... mēs gājām viņu meklēt, lai novērstu iespējamās provokācijas.

Kad pilnībā atguvām neatkarību de facto, tad es atceros 1991. gada augustā, Īpašo brīvprātīgo kārtības sargu komandieris Roberts Millers man piezvanīja un teica tā, neprasot, vai es gribu: „Raimond, tādi laiki; kur Tu stāsies – zemessardzē vai robežsardzē? Vienā no vietām Tev jāstājas, citādi nav nozīmes tam, ko mēs darījām.“ Es pārrunāju ar ģimeni un iestājos Zemessardzē.

Jūs jautājāt par armijas cilvēku manā ģimenē; attālākos rados ir strēlnieki, bet tiešos rados dzimšanas gadi – vecumi bija tādi, vai nu bija par vecu, vai jaunu iesaukumiem; par jaunu Brīvības cīņām, leģionam par vecu. Sagadījās, ka iekrita tādās vecuma grupās.

Bet, kā jau jebkurā latviešu ģimenē, ir arī izsūtītie uz Sibīriju...

Ilze Nāgela: Turpinot par Jūsu militārās karjera ceļu...

Raimonds Graube: Zemessardzē bija tāda Speciālo uzdevumu vienība „Vanags”, ko varbūt saprot vairāk kā policejisku. Mēs sekojām, lai Krievijas karaspēks, kas lielākā skaitā vēl atradās Latvijā līdz 1994. gadam, ievēro pašu parakstītos līguma noteikumus par pārvietošanos. Kad viņi to neievēroja, zemessargi viņus ķēra, mēs gājām viņiem palīgā. Bija dažādi konflikti. Līdz šaušanai nebija, kaut gan brīdinājuma šāvieni no zemessardzes puses tika veikti, kad Krievijas militārās struktūras nepakļāvās likumīgām prasībām, bet tāda aktīva šaušana nebija. Mēs kā specializētā vienība vienmēr uz šiem konfliktiem devāmies kā palīgspēks. Būtiski piezīmēt, ka mēs bijām profesionāļi, jo ar pirmo dienas Zemessardzē tā bija mana darba vieta, ar visu izrietošo, tur bija dažādi kursi. Laikam visās karjerās ir kāds veiksmes elements klāt, jo bija daudz labu virsnieku, un es nedomāju, ka īpaši ar kaut ko izcēlos pārējo vidū, lai mana karjera ietu šo ceļu. Ir pāris tādi lūzuma mirkļi, un viens no tiem bija pirmais strukturētais ārvalstu kurss, ko vadīja angļu majors Bovins (1992., 1993.g.). Tā iznāca, ka mēs vairāki parādījām labus rezultātus un iepazināmies viens ar otru. Tas bija tāds virsnieku kurss, un es tajā laikā biju specializētās vienības komandiera vietnieks. Viens no mums, kas bija labākais – Juris Eihmanis – vēlāk bija Zemessardzes komandieris. Pirmais ārzemju kurss mums bija 1995. gadā Nīderlandē, bet pats svarīgākais lūzums bija koledžas kurss Anglijā 1996.,1997. gadā – vidēja līmeņa, majora līmeņa militārais kurss, kuru nepabeidzot, tu nevari dabūt pulkvežleitnanta, pulkveža pakāpi, turpināt savu militāro karjeru, ja nepabeidz to speciālo koledžas kursu. Es biju pats pirmais no Latvijas, kas beidza šo koledžu Bracknell, Anglijā. Tajā laikā arī Rietumu partneriem bija lielāka uzticība, ja tu esi ar šādu atbilstošu militāru izglītību; saproti visas procedūras, jo sarežģītākais, kas mūsu procesā, veidojot Nacionālos bruņotos spēkus (par to es plašāk stāstīšu Austrālijā), bija domāšanas veida maiņa – padomju, Krievijas cariskās impērijas attieksme gan pret karavīriem, gan veidu, kā karot. Mēs tagad labi redzam, ka Krievija Ukrainā karo pēc vecās impēriskās domāšanas, nerūpējoties par saviem karavīriem, tāpat arī taktikas un kara vešanas; metodika, procedūras atšķiras no Rietumiem, kas ļoti rūpīgi plāno cilvēku drošību, medicīniskās palīdzības nodrošinājumu un to, kas karavīram nāk līdz, lai garantētu karavīra drošību kaujas laukā.

Tātad pilnīga šāda veida domāšanas maiņa, un šis skolas periods mani ļoti ietekmēja, jo es ikdienā konsultējos, skatījos un mācījos, īpaši sadaļās, rūpējoties par cilvēku – par indivīdu, par karavīru. Nevis tikai, ka uzvara ir galvenais. Protams, jebkurā karā uzvara ir galvenais, bet par kādu cenu? Kā atšķiras tā domāšana, kā tas strādā.

Tālāk karjera – kļuvu par Zemessardzes štāba priekšnieku, Zemessardzes komandieri un noslēdzu kā Nacionālo Bruņoto spēku komandieris, kur es biju divus termiņus. Pēc pirmā termiņa es aizbraucu mācīties visaugstākajā militārā kursā, kāds ir Rietumu pasaulē. Katrā valstī ir tāds tā saucamais ģenerāļa kurss. ASV Aizsardzības universitāte, kurā es 2005. gadā pabeidzu augstāko ģenerālštāba kursu.

Atgriežoties es sāku strādāt kā militārais pārstāvis NATO un Eiropas savienībā, jo tā struktūra NATO un Eiropas savienībā strādā tā, ka reizi gadā sabrauc kopā prezidenti, divas reizes gadā premjeri, aizsardzības ministri vai ārlietu ministri uz atsevišķiem jautājumiem. Bet ir arī pastāvīgā struktūra, kas strādā uz vietas un pilda tos ikdienas darbus, un es vadīju šo misiju. Es vadīju Latvijas militāro misiju Eiropas savienībā un NATO, kur ikdienas plāni ir pārstāvēt savas valsts intereses uz izdevīgākiem nosacījumiem militārās drošības jomā. Mēs bijām paliela komanda kopā ar vēstniekiem pie NATO un pie Eiropas savienības. Tas bija ļoti interesants periods, kurā es labāk sapratu rietumu valstu, mūsu sabiedroto, gan domāšanas veidu, gan izpratni, gan arī attieksmi pret to, kādi procesi ir notikuši mums vai notiek pie mums. Pret Krieviju ļoti interesanti, jo mēs jau tad saskatījām Krievijas draudus, mēs to zinājām, tā ir mūsu vēstures mācība. Rietumu sabiedrotie bieži vien teica: nu nav jau tik traki, nu mēs jau ar krieviem tiksim galā... Vārdu sakot, arī šai jomā tika liels darbs darīts, lai pārliecinātu.

Tad NBS komandierim ģenerālmajoram Malakovam bija termiņa maiņa, un man ļoti negaidīti piedāvāja būt par Nacionālo Bruņoto spēku komandieri vēlreiz; tā es biju šai postenī divas reizes.

Tas īsumā mana ceļa stāsts.

Ilze Nāgela: Ko Jūs minētu kā savu lielāko sasniegumu, atrodoties Nacionālo Bruņoto spēku komandiera postenī? Lielākais gandarījums par padarīto?

Raimonds Graube: Ziniet, interesanti, paejot laikam, drīzāk redzi varbūt to, ko nepaspēji izdarīt. Laiks rāda, ka varbūt ir kaut kāda kļūda. Kā piemēram, varbūt runājot par to veidu 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā. Rietumu pasaule to sauca tā kā pulkstenis zvanīja, bet uzliec uz snooze gulēšanas režīmā. Mēs cīnījāmies, norādot uz šo, bet, acīmredzot, arī mēs Briselē nepietiekami aktīvi, lai tomēr pārliecinātu, lai aizkavētu nākamo traģēdiju, kāda bija 2014. gadā. Vai būtu spējuši pilnībā novērst, nezinu, bet katrā ziņā mēs, Austrumeiropas valstis, varējām būt vienotāki, lai palīdzētu rietumiem saprast Krievijas īstos centienus, Krievijas īsto seju. Tas būtu tādā ģeostratēģiskā līmeni, ja tā var teikt.

Tāpat arī jāatzīst, ka Latvijā stratēģiskā kļūda bija, ka nebija pietiekoši uzsvērta šī pašaizsardzības problemātika. Kad mēs stājāmies NATO, viss sagatavošanās laiks – 2003. un 2004. gads – mēs paļāvāmies uz NATO, tagad būsim drošībā, un NATO ir drošība. Bet tev ir jāpiedalās NATO drošībā, tu neesi tikai šīs drošības patērētājs.

Visi zin NATO 5. pantu – uzbrukums vienai NATO valstij, ir uzbrukums visām NATO valstīm, un tas ir pareizi. Bet ir 3. pants tajā pašā līgumā, ko mēs visi parakstījām, kas nosaka, ka katrai valstij ir jāattīsta savas pašaizsardzības spējas, lai tu varētu palīdzēt NATO, jo nav tāda NATO karaspēka; ir katras valsts karaspēks, kas tiek piedāvāts NATO. Kopā tas veido šo spēku, jo NATO ir valstu kopums, spēju kopums. Un mums arī jābūt gataviem gan sevi aizsargāt sākotnēji, gan piedalīties ar spēkiem šajos NATO uzdevumos. Es domā, ka šis moments tika nedaudz palaists kā rozā mākonīši, ka mūs aizsargās; te runa ir par kopējo politisko izpratni šai jautājumā. Un tā vietā, lai paši ļoti aktīvi ar attiecīgiem līdzekļiem, ar resursiem strādāti pie pašaizsardzības nodrošināšanas.

Vēl par padarītajiem darbiem. Tajā laikā mēs ļoti aktīvi veidojām dažādas skolas, kursus, sistematizējām apmācības sistēmu bruņotajos spēkos, kā piemēram, instruktoru skola Cēsīs, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas utt.; viss tas, kas rada priekšnoteikumus straujai attīstībai, jo mācību centri, mācību vietas ir tas, kas sagatavo speciālistus pēc NATO standartiem. Ir rietumu standarti, kur ir jāievēro principi, metodika, procedūras, viss tas, kas padara mūs par karavīriem, kas aizbraucot, piemēram, uz Afganistānu, jau no pirmās dienas saprotas ar citiem: runāt vienu militāro valodu, vienā militārā terminoloģijā, vienota taktiskā izpratne. Starp citu, arī Austrālijas militārās izglītības sistēma, kaut arī Austrālija nav NATO, bet no procedūru viedokļa, taktikas, militārās izglītības sistēmas ir tieši tāda pati.

Tas ir padarītais darbs, par ko es priecājos, ka ir periods, kurā mēs radījām stabilu armiju.

Ilze Nāgela: Kas šobrīd, kad karš Ukrainā rada bažas visā pasaule, Jūsu darbs?

Raimonds Graube: Pamatā es joprojām esmu aizsardzības ministra Arta Pabrika padomnieks militāros jautājumos, bet tā ir nepilna slodze, kas nozīmē, ka es neesmu uz vietas ikdienā, bet esmu vienmēr sasniedzams attiecīgās situācijās. Tas būtu viens no maniem amatiem.

Otrs, kas man visvairāk aizņem laiku un ko es varbūt pat varētu par pirmo darbu nosaukt, es vadu Valsts aizsardzības un patriotisma fondu „Namejs“.* Fonda mērķis un jēga ir palīdzēt veterāniem, palīdzēt kritušo karavīru ģimenēm, palīdzēt kritušo karavīru bērniem un starptautisko operāciju veterāniem, tātad tiem, kas ir bijuši misijās: Afganistānā, Irākā vai kur citur. Palīdzēt tiem, kas ir bijuši atrauti no ģimenēm. Mēs vācam līdzekļus, brīvprātīgus ziedojumus, esam nevalstiska organizācija. Arī mans darbs ir brīvprātīgs, strādāju savā brīvajā laikā, atalgojumu nesaņemu; tāpat kā visi mani palīgi, kas iesaistīti valdē un darbos. Jau piecus gadus katru gadu kritušo karavīru ģimene brauc uz rehabilitācijas centru Jaunķemeros, ko mēs atmaksājam. Palīdzam, kam vajag, mēs atmaksājam zāles, ko valsts neatmaksā. Katru vasaru starptautisko operāciju veterānu bērniem, tātad tiem, kuru tēvi vai mātes ir bijuši misijās, mēs rīkojam bezmaksas nometnes kopā ar Latvijas skautiem un gaidām. Daudz esam palīdzējuši Lestenes baznīcas atjaunošanā; kā jaunākais – esam finansējuši divas lustras un to uzstādīšanu baznīcā. Fonds „Namejs“ palīdz ļoti dažādos veidos, un ar to nodarboties, to organizēt – tā ir mana ikdiena. Vēlos pateikt lielu paldies Austrālijas DV organizācijām par ziedojumiem, par finansiālu atbalstu fondam „Namejs“.

Šovasar noorganizējām vasaras nometni Ukrainas bērniem, kuru tēvi tajā brīdī bija frontē. No Ukrainas atvedām bērnus, kas bija arī juridiski ļoti sarežģīti. Sagaidījām ar autobusiem viņus pie Polijas robežas, tad 1000 km vedām uz Latviju un tad bērni nedēļu pavadīja Latvijā.

Vēl viens no maniem darbiem, ļoti atbildīgs pienākums – es esmu Ordeņu kapitulā; mēs esam seši un Valsts prezidents; spriežam par Valsts augstākajiem apbalvojumiem.

Ilze Nāgela: Ko vēlētos teikt Austrālijā dzīvojošajiem tautiešiem vēl pirms tikšanos?

Raimonds Graube: Vispirms liels paldies par iespēju doties un apciemot un iepazīties ar jums. Cilvēki mani ļoti iedvesmo, un īpaši tas, ka jūs, esot patiešām tādā ģeogrāfiski izolētā, tālā no visa vietā, esat saglabājuši to latviskumu, to fantastisko ticību Latvijai, visam latviskajam, neskatoties uz to, ka visa ikdiena paiet citā valodā, citā vidē. Ar nepacietību gaidām tikšanos.

Ilze Nāgela: Sirsnīgi pateicos Jums par intervijai ziedoto laiku. Uz ļoti drīzu tikšanos Austrālijā!

* https://www.sargs.lv/lv/sabiedriba/2022-10-19/valsts-aizsardzibas-un-patriotisma-fonds-namejs-pateicas-visiem-ziedotajiem



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com