Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Raimonda Graubes uzruna Sidnejā, 18. novembrī

Šodien ir ļoti, ļoti nozīmīga diena

Laikraksts Latvietis Nr. 729, 2022. g. 2. dec.
Raimonds Graube -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ģenerālleitnants (atv.) Raimonds Graube. FOTO Ekrānuzņēmums.

Vēstnieka kungs! Cienījamās dāmas un godātie kungi! Visi, visi labās gribas cilvēki!

Man patiess prieks šodien šeit sveikt un uzrunāt jūs uz Austrālijas zemes.

Diemžēl, es to daru attālināti, jo kovida loterijas biļete man nekrita pareizā virzienā, bet vēlreiz liels paldies jums visiem par atbalstīšanu manis un manas sievas Baibas nokļūšanu uz šīs zemes. Paldies visiem, kas rūpējās par to un atbalstīja šo procesu.

Šodien ir ļoti, ļoti nozīmīga diena. Kā mums māca vēsture, ir tas, ka ne katrai tautai, ne katrai pat lielākai tautai skaitliski kā Latvija un latvieši ir sava zeme, sava valsts, savu pašu demokrātiski vēlēta valdība. Mēs redzam no vēstures tik daudz tādas tautības arī Eiropas kontinentā, kas joprojām domā vai cīnās par savu neatkarību, piemēram, katalāņi, baski.

Mēs esam īpaši, mēs esam izredzēta tauta šādā nozīmē. Mums ir sava neatkarība, sava brīvība, sava valsts, savas valsts demokrātiski ievēlēta valdība. Tas ir jānovērtē, par to ir ļoti jāpriecājas un jāsaprot, ka tikai tādā veidā mēs spēsim ilgtermiņā uz visiem laikiem saglabāt šo unikālo valodu, kultūru, dzīves veidu, pasaules uztveri, visu latvisko. Tas ir tas, uz kā balstās jebkura nācija, jebkura tauta.

Šodien, pieminot mūsu kritušos, tai skaitā, jo mūsu brīvība mums nav nākusi par velti, mēs par brīvību esam cīnījušies. Mēs esam zaudējuši vīrus un sievas. Mēs esam ilgstošos periodos pierādījuši, ka mēs spējam cīnīties par to, sākot no pirmajiem strēlnieku bataljoniem, kuros tika aicināti latvieši pulcēties zem sarkanbaltsarkanajiem latviešu karogiem, gan Brīvības cīņās, gan leģionā, gan partizāņu cīņās Latvijas mežos līdz 50to gadu vidum. Gan arī pieskaitu barikāžu periodu, kad tauta izgāja barikādēs 1990. gadā, lai no šīs ļaunuma impērijas – Padomju savienības – mēs spētu iziet maksimāli nesāpīgi, nezaudējot mūsu cilvēkus.

Mēs ejam 11. un 18. novembrī uz kapiem un piemiņas vietām pieminēt mūsu kritušos, bet es aicinātu šajā svētku reizē varbūt nedaudz savādāk paskatīties uz to, kādā veidā mēs to darām, jo bieži vien mēs, manuprāt, – es kā karavīrs to saku – mēs pārāk sērīgi, pārāk grūtsirdīgi pieminam mūsu varoņus. Es zinu droši, ka viņi kā karavīri negribētu, ka pie viņu kapiem nāk ar tādu lielu žēlumu. Ko viņi gribētu, ka viņus piemin kā varoņus, jo tā ir uzvaras cena. Viņi ir uzvaras cena. Viņi ir tie, kas krita, lai mēs būtu brīvi, lai mēs šodien smaidītu, lai veidotu savu valsti, runātu latviski, nebaidoties, ka mums kāds aizrāda savā valstī, kā tas bieži bija padomju savienības laikā – kāpēc jūs nerunājat krieviski? Pieminēsim šos varoņus šādi, un tas būtu labākais veids, kā teikt paldies un novērtēt viņu devumu mūsu neatkarībai.

Bet mēs zinām, ka vēsture nesākas un nebeidzas tikai ar to periodu. Tāpat ir jāveido mūsu vēsture, jāatceras visus grūtākos un mazāk grūtus, varbūt ne vienmēr vēsturiski visskaidrākos periodus starp dažādām ideoloģijām, kas tiek dažādi vērtēti, kā piemēram, mūsu leģionāri, kas cīnījās uz Latvijas zemes, viņi cīnījās par Latvijas karogu, kas arī šobrīd ir karavīriem, arī man, uz mana labā pleca. Viņi jāatceras un jāpiemin, jo es šeit esmu arī karavīru biedrības Lestenes valdes loceklis, kurā mēs veidojam Lestenē piemiņas vietu, nelielu muzeju, kurā stāstīsim šo vēsturisko patiesību. Tai pašā laikā turpmākos gadus apkopsim un rūpēsimies gan par Brāļu kapiem, gan arī par baznīcas kompleksu. Tāpēc Lestenes biedrības vārdā es esmu tiesīgs teikt paldies Daugavas Vanagiem, paldies visiem ziedotājiem, jo es zinu, ka ievērojams ziedojums ir plānots dot. Liels paldies. Arī tā ir daļa no mūsu vēsturiskās atmiņas, pateicība mūsu karavīriem, valstiskumam, par to, ka mēs esam brīvi un neatkarīgi.

Ir viena ļoti būtiska lieta svarīga šodien. Mēs runājam par pagātni, mēs runājam par vēsturiskiem panākumiem, bet šodienas drošības situācija pie Latvijas robežām, ne tikai pie Latvijas, bet pie Eiropas robežām, pasaules rietumu vērtību robežām notiek karš. Tas ir kā atgādinājums, īpaši mums Latvijā, ka brīvība nav nekad nākusi par brīvu, par to ir jāiestājas, par to ir jācīnās, par to arī ir jābūt gataviem atdot savu dzīvību, ja tas ir nepieciešams.

Tas ir tieši tādā veidā jāskatās – svētku kontekstā – ir jāskatās šī brīvības cena, brīvības nozīme, neatkarības nosargāšanas veids. Mēs redzam, – karš Ukrainā – tas ir apdraudējums ne tik daudz fiziski Latvijai, cik apdraudējums rietumu domāšanai, rietumu demokrātijai, rietumu vērtībām. Putins ļoti labi saprot, ka viņš varbūt mazāk karo militāri ar rietumiem, viņš karo šajā ideoloģisko vērtību frontē, kur sadurās autoritārais režīms, imperiālā domāšana, nepārtraukta paplašināšanās filozofija, kas ir par pamatu katrai impērijai, visām impērijām vēsturē; pret demokrātiju, pret vērtību sistēmu, tai skaitā kristīgo vērtību sistēmu, un mums ir jābūt gataviem to aizstāvēt. Tāpēc arī Latvijas drošība šodien lielā mērā balstās uz nepieciešamību palielināt mūsu militārās spējas, lai nebūtu pēkšņa uzbrukuma gadījumā jāuztraucas par to, vai mēs spējam kādu laiku noturēties pretī, kamēr ierodas lielāki NATO spēki. Mēs to darām un darīsim; ir valsts atbalsts, ir politiskais atbalsts, ir sabiedrības atbalsts palielināt aizsardzības līdzekļus. Līdz ar to mēs arī pierādām mūsu NATO partneriem, ka mēs neesam tikai brīvības un neatkarības, teiksim, patērētāji, mēs esam gatavi arī ar mūsu karavīriem, ar mūsu militārām spējām iet palīgā, ja kādam tas nākotnē, vai citā brīdī būtu nepieciešams.

Ko es gribētu šai svētku uzrunā teikt? Tai pašā laikā, protams, mums ir jādomā par Krieviju. Es gribētu teikt, ka mēs militāri nekad neesam bijuši tik droši kādi esam šobrīd. Mēs militāri ļoti precīzi zinām, kur atrodas mūsu iespējamā ienaidnieka karaspēks, cik daudz, un var droši apgalvot no atklātiem avotiem. Slepenajā daļā ir skaidri zināms, ka vismaz 75% Krievijas karaspēka, kas bija dislocēti pie Latvijas un Baltijas robežām, šobrīd atrodas Ukrainas karā, vai pie kara rezervēm. Katrā ziņā, tie neatrodas tieši pie mūsu robežām.

Vēl ko Putins ir panācis, ka NATO plāno iestāties un iestāšanās process ir iesācies Somijai un Zviedrijai. Tātad tīri ģeogrāfiski mēs vairs neesam, ja tā var teikt, NATO perifērijā – slēgtais gals. Somijai, apmēram, 1200 km robeža ar Krieviju ar ļoti spēcīgiem aizsardzības līdzekļiem. Zviedrija – ar spēcīgiem jūras spēkiem un arī sauszemes spēkiem. Mēs padarām Baltijas jūru, manuprāt, par vienu no visdrošākajām jūrām, jo viņu apskalos, izņemot pāris vietās, NATO karogu krasti, un līdz ar to kaut kāda desantēšanās vai kāda cita veida operācijas, vai provokācijas no Krievijas puses mēs arī varam nesagaidīt, jo mēs esam kopā, mēs esam vienā lielā brālībā, mēs esam NATO, un šis ir tas brīdis, kad mēs visi, un es kā pilsonis, ļoti augstu vērtējam mūsu politisko tālredzību, ļoti aktīvu, ļoti profesionālu un neatlaidīgu darbu, lai iestātos NATO un arī Eiropas savienībā, jo šīs divas stratēģiskās alianses – savienības ir tas, kas garantē mums šobrīd mieru. Es pieminēju par mūsu valsts pašaizsardzības spējām, bet vēl piebildīšu un atgādināšu, ka Baltijas valstīs un Polijā nepārtraukti kaujas dežūrā atrodas kauju grupas NATO. Šobrīd nedaudz vairāk par tūkstotis vīriem un sievām, bet pēdējā NATO Samitā tika nolemts, ka tiks palielināts līdz brigādes līmenim, kas savukārt nozīmē, ka skaits palielināsies par 3 tūkstošiem un pat vairāk un arī pat atsevišķas sfēras, kā rāda Ukraina, kur ir nepieciešams valstīm sargāt savu neatkarību, kā piemēram, pretgaisa aizsardzība.

Mums šobrīd nebija paredzēts šajā kaujas grupā vismaz ne tik augstā tehnoloģijā, bet nāk mums palīgā Spānija, un šobrīd uz Latvijas zemes atrodas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuras spēj sargāt tādu apgabalu, tādu teritoriju kā Rīga. Ar šo piemēru es gribu teikt, ka mūsu sabiedrotie saprot mūsu uztraukumu. Īpaši svarīgi, es pieminēšu Spāniju; tāpat Latvijas teritorijā atrodas itāļu vienība. Tās ir dienvidu flanga vienības, kuras Krievija – Putins savā tādā politiskā spēlē vienmēr ir izmantojis it kā, ja ne gluži atbalstītājus, tad tādas valstis, kas saka – nu pagaidiet, pagaidiet, paskatīsimies, varbūt tik traki nav, un viņš vienmēr plāno šādos brīžos viņus izmantot. Nu, lūk, šobrīd šo valstu karavīri arī ir uz mūsu zemes. Un tas, manuprāt, ir visaugstākais apliecinājums NATO vienotībai, vēlmei un gatavībai aizsargāt katru NATO teritorijas metru, un mēs varam būt droši par to.

Kas mums pašiem ir būtiskākais? Es gribētu teikt, ka arī daudzkārt runātais un pieminētais, un es arī zinu, ka jums šeit Austrālijā diskutējamā tēma ir valsts aizsardzības dienesta izveidošana. Jā, tas, ka jaunieši no 18 līdz 26 gadu vecumam un arī dubultpilsonības jaunieši. Es saprotu šis varētu jums bažas radīt, bet tas likums vairāk domāts tiem Latvijas pilsoņiem, kuri atrodas Latvijas teritorijā un kuru pienākums tiešā veidā ir iesaistīties valsts aizsardzībā. Te ir arī vairākkārt pieminētais teiciens, kas ir ļoti labi atspoguļo visu situāciju, ko savulaik ir teicis ASV prezidents Kenedijs par to, ka nevajag prasīt, ko mana valsts dos man, bet domāt par to, ko es varu dot valstij. Nedaudz pārfrāzējot šo teicienu, es šādā veidā gribu uzsvērt par pilsonisko atbildību, un šis valsts aizsardzības dienests ir viens no veidiem, kā jaunam pilsonim nākt palīgā, domāt par valsts aizsardzību un būt gatavam savu valsti aizsargāt.

Tāpat arī mums ir vairākas struktūras un ļoti veiksmīgi projekti kā jaunsardze. Tā ir izcila patriotisma skola, kurā jaunieši skolēni brīvprātīgi apgūst pilsoniskās vērtības, arī zināmas militārās iemaņas. Un kā liecina no jaunsardzes nākošie karavīri ir daudz labāk motivēti un nedaudz labāk gatavi paciest pirmās karavīru grūtības, piemēram, gulēt lietus laikā teltī. To pašu varētu attiecināt uz skautiem un gaidām, kuras arī ir apmēram tāda paša veida organizāciju cilvēki. Ir redzams, ka viņu attieksme un izpratne, pilsoniskā atbildība, pienākums palīdzēt viens otram sadzīves līmenī ir tas, kas veido mūs par mūsu valsts pilsoņiem.

Noslēgumā es gribētu vēlreiz sveikt jūs visus Valsts svētkos un uzturēt možu garu, priecāties par mūsu karavīriem, par mūsu karavīru devumu Neatkarības cīņās, Otrā pasaules karā, vēlāk arī Latvijas mežos un nebēdāt par viņiem, bet ar lepnumu, ar pārliecību, ar augstu apziņu sveikt viņus svētkos, lai arī viņi šobrīd vairs nav ar mums kopā. Viņi ir mūsu uzvaras, mūsu Neatkarības cena un tādus viņi arī gribētu sevi redzēt nākotnē un tā arī mēs turēsim.

Priecīgus svētkus visiem, un lai mums izdodas visi mūsu plāni!

Turpināsim strādāt mūsu tautas un Latvijas labā!

Ģenerālleitnants (atv.) Raimonds Graube
Sidnejā, 2022. gada 18. novembrī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com