Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Patiesību un tikai patiesību! – Tēlniecei Leai Dāvidovai-Medenei – 100

Laikraksts Latvietis Nr. 729, 2022. g. 2. dec.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Lea Dāvidova-Medene – Teodors Zaļkalns. FOTO Māris Brancis.

Lea Dāvidova-Medene – Ēvalds Valters un Felicita Pauļuka. FOTO Māris Brancis.

Lea Dāvidova-Medene – Lidija Freimane. FOTO Māris Brancis.

Lea Dāvidova-Medene – Harijs Liepiņš FOTO Māris Brancis.

Lea Dāvidova-Medene – Lilija Ērika. FOTO Māris Brancis.

Vairāk kā četrus mēnešus līdz pat nākamā gada 5. februārim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apskatāma izcila izstāde Tēlniece. Lea Dāvidova-Medene, kas ietilpināta izstāžu sērijā Paaudze. Te gan gribas piezīmēt, ka iespējams kovida izplatība un tās noteiktie ierobežojumi paveica visai nelāgu lietu attiecībā pret šo mākslinieci un daudziem citiem. Kā redzams no tēlnieces (1921-1986) dzīves datiem, viņai pagājušajā gadā bija atzīmējama simtgade, par ko muzejs tikpat kā klusē vai viegli pārskrien šim notikumam pāri. Leas Dāvidovas-Medenes paveiktais un ieguldījums pēckara latviešu tēlniecībā ir tik grandiozs, ka šāda attieksme liekas nesaprotama. Jāpiezīmē, ka ar šo izstādi tiek novērsta kļūda: ekspozīcijas veidotāja Arta Vārpa seko mākslinieces piemēram un, kā tas atklājas izstādē demonstrētajā kinofilmā, viņa savu un vecāku uzvārdu raksta ar garo āDāvidova. Lai turpmāk atceramies, ka jubilāre ir ar latviskām saknēm un arī dzimtas vārdu vēlas rakstīt kā latviete.

Skulptores dzimtā pusē meklējama Cieceres upes krastos – Kuldīgas apriņķa Sātiņu pagasta Novadniekos, kas patiesībā ir netālu no Saldus, kur viņa gājusi skolā. Latvijas Mākslas akadēmijā viņa iestājas laikā, kad mūsu tēvzemi plosa Otrais pasaules karš. Tēlniecības nodaļu viņa beidz 1949. gadā ar diplomdarbu Skrējēja, ko vada vecmeistars Teodors Zaļkalns.

Izstādes anotācijā gandrīz vai pārmests jubilārei, ka māksliniece ieguvusi akadēmisku izglītību, ka savos darbos saglabājusi reālistisko raksturu un ka „viņa saskārās arī ar kompromisiem, kas saistīti ar sociālistisko ideoloģiju un tās izpausmēm mākslā un sadzīvē.“ Še man gribas citēt Lea Dāvidovas-Medenes reiz teikto: „...Daudz tuvākas, daudz svarīgākas man liekas dzīves skarbās līnijas, kuru nozīmību es bieži vien cenšos atklāt, atveidojot cilvēkus ar paasiem vaibstiem“.

Domāju, ka „dzīves skarbās līnijas“ tēlniece ir izbaudījusi pārpārēm. Vai kāds ir padomājis, kas viņai bija jāpārdzīvo, jāpiedzīvo, 1959. gadā sasaistot savu mūžu ar dzejnieku Jāni Medeni (1903-1961), kuru apsūdzēja pretpadomju darbībā un kurš bija izstaigājis garos Sibīrijas nometņu dūksnājus? Tas noteikti norūdīja tautas ienaidnieka sievas raksturu. To liecina mākslas zinātniece Ingrīda Burāne: „Lea Dāvidova-Medene bija kļuvusi par sirdsapziņas modinātāju, gara uzturētāju. Viņa necieta iztapību, gļēvumu un puspatiesību. Viņa sev bija izveidojusi ētisko normu kopumu.“

Šāda viņas attieksme noteikti noteica viņas portretu formu, saturu, modeļu izvēli. No lielā daudzuma, ko viņa ir radījusi, izstādē apskatāmi tikai 12 darbi. Var tikai apbrīnot vienas sievietes paveikto. Pie tam viņa brīžiem strādājusi pie vairākiem darbiem vienlaikus. Tie darināti gan bronzā, gan granītā, marmorā. Katrs no tiem ir atšķirīgi risināts, ik ģīmetnē ielikta cita doma un ideja. Kaut arī nereti tiek atmestas detaļas, izmantots pārspīlējums, formu vienkāršošana, ģeometriska šķautņu izmantošana – tas viss ekspresijas, idejas paspilgtināšanai, taču allaž paturēta portretiskā līdzība jeb, kā tagad moderni teikt, ik portretā novērojama individualizācija. Taču man rodas vēlēšanās citēt jubilāres kolēģes tēlnieces Lilijas Līces novēroto: „Apbrīnojama ir viņas spēja atklāt cilvēka raksturu, to nemainīgo, kas katrā no bērnības līdz mūža beigām. Viņa neatdarina, neatveido, bet rada no jauna cilvēka tēlu. Satriecošu savā vienkāršajā varenībā un izteiksmes spēkā. Te sākas mūžība.“

Un tāda ir ikviena no ģīmetnēm, ko ieraugām izstādē: monolīto Teodora Zaļkalna un Emila Meldera portretu, sevī sakoncentrējušos gleznotāju Birutu Baumani, savā pasaulē iegremdējušo Felicitu Pauļuku, nemiera pilno Ēvaldu Valteru, radīšanas ekstāzē pārņemto Lidiju Freimani, lepno Hariju Liepiņu un, protams, kā man šķiet, labāko Leas Dāvidovas-Medenes ģīmetni, kurā sakoncentrēts viss tēlnieces talants, profesionālisms un uztveres dziļums – aktrise Lilija Ērika.

Tā, kā strādāja jubilāre savā visai īsajā mūžā – viņa aizgāja 65 gadu vecumā, tātad radošo spēku pilnbriedā, – neviena no latviešu māksliniecēm nespēja, kaut arī sieviešu mūsu tēlniecībā ir visai daudz, sākot ar Martu Skulmi un beidzot ar pēckara skulptorēm. Lea Dāvidova-Medene mums ir viena. Ar šo izstādi viņa ir atdota skatītājiem un domājums netiks aizmirsta kā līdz bijis šim. Māksliniece sekojusi savai atziņai, ka „cilvēkam kvēli jādzīvo katru minūti, katru sekundi“, tādēļ viņas darbi ir tik dzīvi un kvēli savā veidolā, kas paliek atmiņā kā pilnības simbols. Viņa kādreiz ir izsacījusies, ka radošam cilvēkam vajadzētu nodot zvērestu: „Es runāšu patiesību, patiesību un tikai patiesību.“ Lea Dāvidova-Medene tā arī ir dzīvojusi un radījusi, tāpēc latviešu mākslā, latviešu tēlniecībā viņas vārds ierakstāms zelta burtiem.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com