Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Labvakar, dārgie!

Laikraksts Latvietis Nr. 729, 2022. g. 2. dec.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Diena tik ātri izdziest, ka nepaspēj ne apkārt apskatīties. Kopš svētkiem pieturas sals, tāpēc arī mēs beidzot esam ieslēguši apkuri. Līdz pat mēneša vidum iztikām ar kamīnu, bet nu gan vairs nevar ciest, gribas siltumiņu. Protams, baiļojamies, cik tas izmaksās. No kaimiņiem dzirdu visādus šausmu stāstus par rēķiniem 500 un pat 700 eiro apmērā par mēnesi, ja ir gāzes apkure. Viegli jau teikt, lai nomaina apkures veidu. Bet ne katrs tā uzreiz to var, jo arī tāda maiņa skarbi maksā. Elektrības cenas pieaugušas nežēlīgi – mums tieši divas reizes, lai gan cenšamies taupīt, piedomājam pie katras spuldzītes, kuru ieslēdzam, pieskatām visas elektroierīces, lai būtu atvienotas no tīkla, tomēr tumsā arī nesēdēsi. Vasarā mūspusē daudzu māju īpašnieki steidzās uzstādīt saules baterijas, iegrūžot šajā pasākumā ne tikai savus ietaupījumus, bet ņemot pat kredītus. Valdība mudināja to darīt, bija izstrādātas pat atbalsta programmas, kad valsts kādu daļu apmaksā, lai cilvēki varētu paši sagādāt sev nepieciešamo elektrības daudzumu. Turklāt tas labi saskan ar Eiropas Savienības Zaļo kursu – ejam uz atjaunojamajiem energoresursiem. Skan labi, bet... Tagad priecājos, ka mūsu ģimene nolēma nogaidīt. Nupat plašsaziņas līdzekļos sacēlās vesela sašutuma vētra par to, ka divas valsts (!) kapitālsabiedrības – AS Sadales tīkls un AS Augstsprieguma tīkls pieteikušas strauju tarifu palielināšanu par saviem pakalpojumiem. Iecere draud ar jaunu cenu šoku visiem elektrības lietotājiem, bet tiem, kas uzstādījuši saules baterijas, faktiski nebūs nekāda ieguvuma. Drausmīga nekaunība! Nē, es pat nezinu, kā to nosaukt.

Turklāt jaunā valdība joprojām nav izveidota. Muļļājas un stiepj garumā tās veidošanu jau turpat divus mēnešus. Veselus divus mēnešus, kad ir risināmas tādas krīzes un problēmas! Ar tik labiem vēlēšanu rezultātiem! Nu jau man liekas, ka nemaz tik labi tie nebija. Pēdējās dienās nespēju vairs skatīties un klausīties pat ziņas, tomēr tās pa dažādiem kanāliem līdz manai apziņai nonāk. Prezidents beidzot nominējis Krišjāni Kariņu valdības veidošanai. Ak, tā. Kas tad tas iepriekš bija par cirku?! Juridiskas nianses, juridiskas nianses, skandina eksperti. Vienkāršo Latvijas iedzīvotāju tādas nianses neinteresē. Vajag, lai pēc iespējas drīzāk mums būtu lemtspējīga valdība, kas kaut ko arī risina.

Eh, nevajag tā uzvilkties, piedodiet! Un caur sirdi visas šitās politiskās padarīšanas arī nedrīkst laist. Protams, jāsaprot, kas apkārt notiek, bet ne nervu bojāšanas līmenī. Ir jāatrod, kā sevi iepriecināt, kā kaut uz laiciņu atslēgt sevi no raizēm un visādiem kreņķiem. Mums tas izdevās uz veselām divām nedēļām – meitas man uzdāvināja lidojumu uz Kipru. Iedomājieties, pie mums te novembris, tumšs, auksts un slapjš, bet tur vasara, gandrīz visas dienas noturējās 25°C silts, brīžiem pat vairāk, brīnišķīga jūra, laipni un korekti cilvēki, lai gan sabiedrība ļoti raiba un krāsaina. Kiprai ir gara un sarežģīta vēsture. Šī sala gadsimtiem piederējusi te vienai, te citai lielvalstij pie Vidusjūras un ne tikai, bet tad salīdzinoši nesen – 1974. gadā saleniekiem izdevās uzvarēt karā ar lielo Turciju un iegūt neatkarību. 2004. gadā, reizē ar Latviju, Kipra pievienojās Eiropas Savienībai un sākās tās straujš uzplaukums. Pati Kipras valsts ir neliela, salīdzinoši, apmēram, viena septītā daļa no Latvijas teritorijas. Pamatiedzīvotāju ir par trešdaļu mazāk nekā pie mums. Salas ziemeļi joprojām ir Turcijas sastāvdaļa. To zinot, biju pārliecināta, ka arī Kipras valsts daļā noteikti dzīvo daudz turku, bet nekā. Nesastapām nevienu pašu. Nu, varbūt kāds arī bija, bet tik labi integrējies, ka pateikt to nevar. Par šo faktu nespēju vien nobrīnīties. Mūsu draugi Kristīne Rulle un viņas vīrs Agnis, kas Kiprā dzīvo jau vairāk nekā 4 gadus, mūs laipni pavizināja pa salu, pastāstīja, ka pēc kara miera noslēgšanas sastāvdaļa bijusi labas kompensācijas visiem turkiem, kas pārcēlās uz dzīvi Turcijā. Tiem, kuriem te piederēja kādi īpašumi, līdzvērtīgi tika piešķirti Turcijas pusē. Tagad kalnos, pa kuriem mums bija brīnišķīgs ceļojums kopā ar Kristīni un Agni, atrodami veseli tukši ciemati, kurus savulaik apdzīvoja turki, bet vietējie tur joprojām nevēlas apmesties.

Kipra ir kalnaina valsts, taču kalni nav pārāk lieli. Visaugstākais kalns ir Olimps – ap 2000 m līdz virsotnei. Tur var uzbraukt, bet atstājām to nākamajai ciemošanās reizei, jo tik daudz gribējās apskatīt, ka visu nevarēja pagūt. Te ir pavisam citādi meži. Ļoti savdabīgi ir kalnu ciemati ar dārzos ieaugušām savrupmājām, šaurām, līkumainām ieliņām, kuras ieskauj augsti žogi, bieži sakrauti no prāviem akmeņiem. Ap ciematiem terasēs izkārtoti dārzi: olīvu, apelsīnu, citronu, hurmu, banānu un pat ķirbju koki, daudz vīnogulāju. Uzartie zemes pleķīši parasti ir pavisam nelieli, tomēr to ir daudz un katrā iespējamā vietā. Vēl viena īpatnība, par kuru nebeidzu brīnīties, ir ārkārtīgi akmeņainā zeme. Kādai gan jābūt tehnikai, ar kuru tādu var sastrādāt? Agnis zināja stāstīt, ka zeme šo akmeņu starpās ir tik auglīga, ka to art un apsēt noteikti atmaksājas, ja vien ir ūdens. Jā, ļoti daudz atkarīgs no apūdeņošanas iespējām, jo Kiprā ir ap 340 saules dienu gadā. Nogaršojām vairākus neparastus augļus: guavu, kas garšo un smaržo pēc zemenēm, lai gan izskatās pavisam citādi; pūķaugli, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu citu mums zināmu dabas velti; pirmo reizi baudīju svaigas vīģes.

Neaizmirstams bija arī mūsu izbrauciens ar nelielu kuģīti pa Vidusjūru, iepazīstot Kipras krastu no jūras puses. Gide pastāstīja, kā kuru līci sauc, kas tur atrodas (Pārsvarā dažāda lieluma un dārdzības viesnīcas, populāri tūrisma objekti.) Lūk, ap šo vietu beidzas Pafas pilsēta (to gan nevar pateikt, ka beidzas, jo samērā blīvi apdzīvota ir visa krastmala), skatieties – tā skaistā villa klintsaugšā ir lēdijās Gagas īpašums, bet tā tur pieder tādam kinoaktierim, šitā vēl kādam citam. Te sākas Koraļļu līcis, kurā gan nav nekādu koraļļu, bet ir iespēja nodarboties ar niršanu. Mūs sabiedē motorlaiva, kas strauji nesas tieši mūsu kuģītim virsū, aizturam elpu, bet tad laiva veic negaidītu virāžu gar mūsu pašu degungalu, un mēs uzzinām, ka ātruma cienītājiem ir iespēja izvizināties ar šo laivu. Pārējie tikmēr drīkst tieši no borta mesties jūrā un kārtīgi izpeldēties. Izvēlamies peldēšanos, kas rāmajos viļņos sniedz neizsakāmu baudu. Visu kuģošanas laiku tiekam cienāti ar dažādām sulām, ūdeņiem un ļoti garšīgo Kipras alu. Atpakaļceļš izvēršas pavisam negaidītā ballītē, jo mūsu gidei, izrādās, ir skaista balss. Viņa mikrofonā izdzied ABBAs repertuāru, bet trakie Lielbritānijas pensionāri metas dejā – bez kādiem kompleksiem un aizspriedumiem groza apaļos vēderus un kuplos dibenus. Jāatzīst, ka dažai labai sirmgalvei augums tāds, ka jaunas meitenes var tikai apskaust. Virpulī iegriežas gandrīz visi kuģīša pasažieri. Daudzi dzied līdzi tik populārās dziesmas. Meita atšifrē, ka līdzās britiem te ir gan vācieši, gan somi, gan itāļi, gan poļi. Es arī nenoturos un kādā brīdī metos dejā iekšā, par ko saņemu jau dejojošo aplausus.

Noteikti gribu pieminēt vēl vienu lielu ērtību, kas ļoti noderēja tieši mums, neorganizētajiem tūristiem. Kiprā ir izcili labs sabiedriskais transports. Kad braucām uz turieni, cerējām noīrēt mašīnu, kas tur tiešām ir vienkārši, bet kreisās puses kustība mūs samulsināja. Kaut arī visas trīs esam ar autovadītāja tiesībām, uzreiz pārorientēties nav tik vienkārši. Taču Kristīne un Agnis mums pastāstīja, ka varot nopirkt vienas dienas biļeti uz visiem autobusiem. Tā maksā 5 eiro un brauc, cik gribi. Tā arī darījām. Tas izrādījās ļoti ērti un lēti. Dažu dienu rēķinājām, ka katra esam nobraukušas pat 15 eiro, ja biļeti pirktu katrā iekāpšanas reizē. Turklāt autobusi kursē bieži, pilsētas robežās pat ik pēc 15 minūtēm. Izmantojot lielisko satiksmi, aizbraucām no Pafas, kur bijām apmetušās, uz Polisas pilsētu, pa ceļam izbaudot elpu aizraujošus dabas skatus. Aizkūlāmies uz Botānisko dārzu Polisas pievārtē, kur atrodas arī Afrodītes vanna – ļoti neparasts dabas objekts, kas sastāv no klints, milzīgu koku saknēm un zariem, kas veido tādu kā alu, kurā atrodas mazs ezeriņš. No klints plūst neliels, izteiksmīgs ūdenskritums. Afrodītes vārds vispār Kiprā tiek bieži izmantots. Te ir gan Afrodītes līcis, gan Afrodītes nami – milzīgs viesnīcu komplekss, gan Afrodītes akmens un vēl citi objekti. Un tam visam pāri neskaitāmas teiksmas un mīti par šo dievieti: te viņa dzimusi, te iznākusi no putām, te pārsteigusi ar dažādiem brīnumiem. Populāru tūrisma objektu apmeklējums galīgi nebija mūsu mērķis, taču šie objekti ik uz soļa paši mūs uzmeklēja. Piemēram, slavenais Arheoloģiskais parks jeb Valdnieku kapenes atradās tieši pretī viesnīcai, kurā bijām apmetušās – kā neapskatīsi! Un tad visdažādākās jūras radības, kuras šeit prot tik gardi pagatavot! Ak, es par Kipru varētu stāstīt un stāstīt. Meitas zobojas, kur gan palikusi mana asā, kritiskā domāšana. Smējos, ka aizmirsu mājās. Ja esi ceļojumu cienītājs un ir kaut mazākā iespēja, noteikti izvēlies šo pasaku zemi un iepazīsti to pats.

Vēl mazliet par Kristīni un Agni. Latvieši, protams, ir visur, bet mani vienmēr interesē, kā un kāpēc kāds nokļuvis tik tālu no savas dzimtajās puses. Dzirkstošas enerģijas pārpilns, šis pāris Latvijā bija uzņēmēji. Ņēma kredītus, uzcēla savu ģimenes māju, viesu namu, atvēra kafejnīcu. Sava novada interesēs rakstīja neskaitāmus projektus un īstenoja tos, strādāja 24/7, kā pie mums mēdz teikt, kad cilvēks darbā neskaita stundas un iztiek bez brīvdienām. Visādu sugu pārbaudītāji nāca bieži, – bez aizvainojuma pastāstīja Agnis, – un jau pārkāpjot slieksnim viņu sejas vēstīja, ka noteikti pie kaut kā esam vainīgi, tāpēc būs jāmaksā sods. Un vienmēr to piemeklēja. Tāds darba stils visādiem kontrolētājiem Latvijā. Cik ilgi to var izturēt? Lūzums notika, kad Agnis sagaidīja savu 50. dzimšanas dienu. Darba daudz, peļņa nožēlojama. Kāda būs pensija? Vai ar to varēs galus savilkt un izdzīvot? Turklāt atdot kredītus kļuva aizvien grūtāk. Viss notika strauji: ģimene pieņēma lēmumu, visus īpašumus atdeva bankai un pārcēlās uz Kipru. Te viņi gandrīz pašā Pafas centrā īrē mājīgu dzīvoklīti ar burvīgu terasi, un ir darba ņēmēji tajā pašā viesmīlības nozarē, ko labi pārzina. Dzīve kļuvusi nesalīdzināmi vieglāka, ir laiks mazai paceļošanai, kopīgiem atpūtas mirkļiem un arī pensiju kontā kaut kas sāk iekrāties. Klausos ar lielu sarūgtinājumu par Latviju un tās neprasmi cienīt un nemākulību noturēt lieliskus cilvēkus. Bet Kristīnē un Agnī nudien nav nekādu negāciju – viņi novērtē un bauda katru saulaino dienu, atgūst veselību, jau labi runā angliski un mācās grieķu valodu.

Lūk, kā. Sazinamies.

Lai silti deg pirmā svecīte Adventes vainagā!

Sirsnīgi – jūsu Biruta
Ikšķilē 2022. gada 25. novembrī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com