Simons Daukants: Jaunsvirlauka–Jelgava

Palielināt / Enlarge

Tribīnē LZA goda doktore Māra Vīksna. FOTO Birute Vileikiene.

Palielināt / Enlarge

Dr. Roma Bončkute (Lietuviešu literatūras un folkloras institūts, Viļņa) un profesors Sauļus Pivors (Vītauta Dižā universitāte). FOTO Birute Vileikiene.

Palielināt / Enlarge

Pie Jaunsvirlaukas muižas: Aldis Barševskis (Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs), Elīna Skutele (Ā. Alunāna muzeja vadītāja), Voldemārs Hermanis un Zinta Valdmane (kultūrvēsturniece, Rīga-Roja). FOTO Birute Vileikiene.

Palielināt / Enlarge

Vēsturnieks profesors Marģers Stepermanis Lubeniekos, 20. gs. 40. gadu vidus. FOTO no Antas Bušas personīgā arhīva.

Šī starptautiskā konference oktobra nogalē notika savulaik slavenās Academia Petrina ēkā, kas tagad pazīstama kā Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Tās nosaukums Akadēmija Jaunsvirlauka ietver sevī veltījumu izcilajam lietuviešu nacionālās atmodas ievadītājam Simonam Daukantam (1793-1864), kura dzīves gaitas saistītas arī ar Rīgu un Jaunsvirlauku.

Konferences darbā piedalījās kultūrvēstures pētnieki no Kauņas, Viļņas, Klaipēdas, Papiles un protams, arī mājnieki.

Runājot par nacionālo atmodu Zemgalē dažādos gadsimtos, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Māra Vīksna norādīja uz Daukanta un Krišjāņa Barona, tā teikt, gara radniecību. Viņi nav bijuši gluži laikabiedri, „abu dižgaru ceļi varbūt nav krustojušies, bet vērojamas vairākas sakritības viņu dzīvē“. Arī abu novērtējums līdzvērtīgs – izcilākā latviešu folklorista Kr. Barona portrets rotājis mūsu 100 latu banknoti, bet lietuviešu 100 litus varēja atpazīt pēc S. Daukanta attēla.

Savukārt Vītauta Dižā Kauņas universitātes profesors Sauļus Pivors izsekojis Simona Daukanta un Garlība Merķeļa ideju kopsakarībām un atšķirībām. Abi bijuši literāti, rakstu kultūras radītāji, atmodas kustības iedvesmotāji. Viņi dzīvoja un strādāja ģeogrāfiski netālu, lietuvieša personīgajā bibliotēkā bijuši nozīmīgākie Merķeļa darbi, piemēram, „Vidzemes senatne“, „Latvieši“, taču abi nebija tikušies. Bija arī vairākas nesakritības: Daukants rakstījis tikai lietuviski (nevis vāciski), viņš arī atšķirībā no vācbaltieša Merķeļa latviešiem dotā raksturojuma savus tautiešus lietuviešus nav rādījis negatīvā gaismā.

Vairāki Lietuvas vēsturē ierakstīti tautas līderi, Antanu Smetanu, Jonu Jablonski un citus ieskaitot, savā laikā bijuši saistīti ar Zemgales hercogistes galvaspilsētu, ar 109 dienas (1801) pastāvējušo Jelgavas universitāti. Par šīm abu brāļu tautu pārstāvju kopgaitām vizuāli pārskatāmi konferencē runāja Ģ. Eliasa muzeja direktores vietnieks Dr. Gints Putiķis.

Lai izvairītos no represijām savā dzimtenē, 19. gadsimta vidū Jelgavas novada Jaunsvirlaukas muižā bija patvēries Simons Daukants ar domubiedriem. Līdz ar to konferencei Jelgavā izvēlētais tituls kļūst krietni tveramāks. Šo rindu autoram bija uzticēts aplūkot kultūrvidi pēckara Jaunsvirlaukā (1946-1970), par ko viņam gana daudz personīgu atmiņu. Un šajā sakarā nevar nepieminēt cilvēku, kurš skolas gados pats dzīvojis Baltajā mājā, kā viņš nodēvējis tolaik ārēji jau nedaudz noplukušo Jaunsvirlaukas muižu. Tas ir pagasta daktera Friča Freimaņa dēls Jānis Freimanis (1935-2006), kurš vēlāk kļuva par ievērojamu latviešu ķīmiķi, LZA akadēmiķi un Latvijas Tautas frontes vadošu darbinieku.

Konferences dalībnieki, kas otrajā dienā ieradās Jaunsvirlaukā, agrākās godības vietā ieraudzīja visai bēdīgu kopainu. Iekšpusē, kur bez iztēles grūti pieņemt faktu – te bijis doktorāts, te bijusi aptieka un bibliotēka, tepat pirmajā stāvā-- arī pasts un telefonu centrāle. Kopš 2020. gada septembra par Jaunsvirlaukas muižas saimnieki ir lauku uzņēmējs Āris Burkāns un viņa dzīvesbiedre Iveta. Pēc jaunā īpašnieka domām, neatliekamākais uzdevums būs vecā skārda jumta nomaiņa.

Ar Jaunsvirlauku kopš 19. gadsimta un vēl agrāk saistās vairāku slavenu latviešu kultūras darbinieku dzīves gājums. Jaunbitēnos Sesavas upes krastā savās tēva mājās dzīvojuši brāļi Pēteris un Antons Birkerti. Ķiplokos vēl pirms iepazīšanās ar Raini (par to rakstīju Latvietim 2015. gadā*) par mājskolotāju strādājusi Aspazija. Lubeniekos pie savas mātes māsas vasarās viesojies vēsturnieks profesors Marģers Stepermanis. Vēl un vēl. Šī pagasta 21. gadsimta ainavā nav vairs ne Jaunbitēnu, ne Ķiploku, ne Lubenieku.

Nav vairs arī Jaunsvirlaukas septiņgadīgās skolas, bet tās alejas galā absolventi ar pagasta zemnieku atbalstu 2003. gada augustā atklāja piemiņas akmeni. Pēc nule notikušā divu kaimiņvalstu kultūrvēsturnieku ekskursa vēsturē stiprināta cerība, ka atdzims arī pāris gadu desmitus pusaizmirstā Jaunsvirlaukas muiža. Ainavas mūsdienīgu pārtapšanu, kas veiksmīgi notikusi pagasta centrā Staļģenē, tagad nepacietīgi gaida nostūris Svitenes, Īslīcas un Liepara krastos.

Voldemārs Hermanis,
Jaunsvirlaukas 7. gadīgās skolas absolvents (1951)

* LL374, https://laikraksts.com/raksti/5592