Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kad otrais plāns nevar nebūt galvenais

Subjektīvas pārdomas par spēlfilmu „Janvāris“

Laikraksts Latvietis Nr. 733, 2023. g. 2. janv.
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Natālija, Anna un Andris. FOTO Anita Mellupe.

Ekspedīcija ar Slapiņiem. FOTO Anita Mellupe.

Ekspedīcija ar Slapiņiem. FOTO Anita Mellupe.

Ekspedīcija ar Slapiņiem. FOTO Anita Mellupe.

Atmiņas nemēdz būt objektīvas, tās ir tikai un vienīgi subjektīvas. Šo faktu lieliski apliecina arī jaunā, ļoti gaidītā filma Janvāris, kura ceļu pie skatītājiem uzsāka Lāčplēša dienā. Tie, kuri piedzīvojuši 1991. gada janvāri Latvijā, laiku līdz šodienai mēra pavisam citādāk, nekā jaunākās paaudzes skatītāji.

Arī atsauksme par jebkuru filmu var būt tikai un vienīgi subjektīva. Lieliski apzinos, ka pat visbargākā kritika šo filmu nekādi nepazemotu – tēma Latvijas tautai ir pārāk dārga, lai no tās kāds varētu atrunāt vai atbaidīt. (Un tomēr ļoti žēl, ka pat tiem, kuriem rūp arī profesionāls jauno latviešu filmu vērtējums, jāsamierinās ar šādām tādām interviju un īsrecenziju atlūzām raibu vāku žurnālos un sociālo tīklu uzšvirkstējumos. Cik ļoti pietrūkst tāda izdevuma kā Literatūra un Māksla – informējoša un analītiska!)

Tieši kino skatītāju raibais sastāvs – informētības un pieredzes ziņā – ikvienas biogrāfiski-dokumentālas filmas veidotāju uzdevumu padara grūtāku. Un atbildīgāku. Jo – katrs skatītājs sirdī nes savas ilgas un gaidas. Tās, iemiesotas tuvā pagātnē (1991), nav tas pats, kas stāstos, piemēram, par 1905. gadu; tur mākslā atļauts attēlojums ar aptuvenākiem otas vilcieniem.

Viesturs Kairišs savu attieksmi pret Latvijas vēsturi jau spēcīgi parādījis filmās Melānijas hronika un Pilsēta pie upes. Un viņam pieticis spēka un drosmes ķerties klāt arī 1991. gadam. Pēc jaunās filmas Janvāris seansa viņš izteicās, ka labprāt beidzot veidotu ko vieglāku – vienkārši filmu par mīlestību.

Bet vai tad mīlestība jebkad pastāvējusi bez vēsturiskā un sociālā fona? Romeo un Džuljeta? Bergmana filma Mīklaini kā spogulī (Through a Glass Darkly) un Džarmuša Dīvaināk kā Paradīzē (Stranger than Paradise)? Ar šo divu filmu kadriem un mūziku Janvārī apliecināta 1990. gadu Latvijas jaunatnes izpratne par filmu mākslu un pasauli ārpus padomijas dzelzs priekškara. Vai šīs drāmas būtu brīvas no sava laika spaidiem?... Bet mīlestība tajās dominē. Ļoti stiprās devās.

Man filmā Janvāris pietrūkst tieši mīlestības, lai gan tā pieteikta kā kinolentes galvenā vadlīnija. Jaža un Annas jūtas izkūst panku sadraudzības jandāliņos, cigarešu dūmos un neveikli sasteigtā intimitātē. Un puiša neticami straujajā apvainojumā par Annas pirmajiem, veiksmīgajiem soļiem ceļā uz iecerēto profesiju. (Protams, arī tāda var būt pirmā mīlestība. Varbūt gaismu tā atstaros tikai pēc gadiem?) Ja būs tam laiks, pacentīšos filmu noskatīties vēlreiz, kad otrais plāns vairs neietekmēs tik spēcīgi.

Fons, uz kura notiek filmas darbība, neglābjami un neizbēgami kļūst par galveno filmas vērtību. Jo tas ir 1991. gada janvāris! Doma laukuma barikāžu kadri, omoniešu uzvedība, apšaude Bastejkalnā – dokumentālie un spēles kadri – viss savērpjas tik vienotā audumā, ka filmas mākslinieces Ievas Jurjānes darbs pelna visaugstāko novērtējumu. Uz ekrāna burtiski atdzīvojas to dienu vēlākos laikos daudzkārt redzētie un tiražētie foto kadri, pamatoti uzskatāmi par Barikāžu laika klasiku: nocietinājumu celšana, ļaudis ap ugunskuriem, cauri pūlim ejošais jaunais pāris. Detaļas ir satriecoši dokumentālas. Lieliski dokumentāla ir arī mūzika un pārējais aizkadra segums – ieraksti no tā laika TV un radio raidījumiem, šaušalīgie Bastejkalna slaktiņa trokšņi.

Un tieši tālab mani un draugus, ar kuriem kopā šo filmu noskatījāmies un karsti pārrunājam stundas garumā, pārsteidza Jura Podnieka tēls – nepieņemams ne tikai vizuāli, bet arī saturiski... Šis režisora Kairiša piegājiens vai novitāte – lai kā to sauc – tagad Kairišam pašam skaidrojams gan tikšanās reizēs ar skatītājiem, gan intervijās. Un stāsta Kairišs ļoti interesanti; tiesa, nonākot arī pretrunās. Bet kino mākslā skaidrojumiem nevajadzētu būt, tā nav instalācija vai performance, kura bez autoru runas plūdiem bieži vien nespēj elpot ne dienu. Kino ir sava valoda, un jo talantīgāks režisors, jo viņa valoda skaidrāka. Saprotamāka.

Šī filma neizbēgami ir ļoti dokumentāla, arī pateicoties Viestura Kairiša mīlestībai pret Latgali, pret izzūdošajām tradīcijām un psalmu dziedājumiem, pret it kā vientuļi kluso Latgales ainavu, kura esot viņa paša dzīves pamatakords. Te režisors pat nepieļauj domu, ka kaut kas varētu nebūt autentisks.

Tikšanās reizē cēsnieki filmas veidotājiem uzdeva daudzus tiešus un ne tikai komplimentārus jautājumus. Arī es. Taču pašu sāpīgāko kāpēc? režisoram uzjautāju personiski: Kā saprast to, ka filmas beigu titros (pēc bezgalgarā masu skatu dalībnieku uzskaitījuma) lasāms bezpersonisks veltījums visiem bojā gājušajiem kino dokumentālistiem, bet nav izlasāms Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes vārds?!... Kālab šī, jau vairākas atzinības ieguvusī filma, iziet pasaulē bez viņu vārdiem? Tieši abu kinodokumentālistu un reizē ar viņiem nošauto vārdi – ir spēcīgākais Barikāžu laika zīmogs. Neizdzēšams zīmogs dokumentā par mūsu Brīvību.

Šī ir pirmā mākslas filma (laika gaitā tāds dalījums kļūst arvien mainīgāks) par Barikādēm. Būsim reālisti – vājas cerības, ka raiti sekos arī citas, arīdzan Barikādēm veltītas. Un nez vai par mūsu tautas vēsturiskajām sāpēm ieinteresēsies Holivuda. Tieši labāko ārzemju filmu pieteikumos arvien biežāk lasāms – balstīts uz patiesiem notikumiem – titros šos faktus apstiprinot ar komentāriem un dokumentālajiem foto. Vai mūsu puiši, tumsas varas apzināti nogalinātie, nav pelnījuši dokumentālu apstiprinājumu, vienalga kādā žanrā iegrāmatota filma? Vērtīgām filmām paredzams ilgs mūžs.

Zenta Mauriņa teikusi: „Mēs dzīvojam, staigādami pa bezgalīgām kāpnēm – augšup ideju pasaulē un lejup īstenībā.“ Lieli vēsturiski notikumi, Barikāžu laiku ieskaitot, latviešu tautas dzīvē un kolektīvajā apziņā patiešām ir kā kāpnes – nepārraujami ieausti gan idejās, gan realitātē. Dzīves, atmiņu un ideju audeklos.

Barikāžu laiku piedzīvoju no pirmās līdz pēdējai dienai, jo mana grāmatu apgāda kantorītis atradās Vecrīgā, Smilšu ielā. Nesām uz barikādēm ne tikai maizītes, tēju un cigaretes, arī šajā laikā klajā nākušos izdevumus – agrāk aizliegtu dzeju un tekstu pirmpublicējumus. Grāmatu apgāds Likteņstāsti arī nekavējoties uzsāka tautas ziedojumu vākšanu nošauto kinodokumentālistu Andra Slapiņa un Gvido Zvaigznes ģimenēm. Jau 1994. gadā izdevām grāmatu Triju zvaigžņu atspīdums (Gunta Strautmane, Vija Brangule un Inta Kārkliņa uzklausīja vairāk nekā simts laikabiedrus) – atmiņas par Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un Juri Podnieku. Grāmatas ģenerālsponsors bija to laiku jūras lietu ministrs Andrejs Dandz­bergs un viņa domu biedri.

Lepojos, ka draudzību ar Slapiņu ģimeni pārmantojuši arī mani bērni. Vienalga, kā to visu sauc – man tas ir JANVĀRIS. MŪŽĪGAIS JANVĀRIS. Šeit pievienoju arī nelielu fotoreportāžu par Slapiņu un Mellupu ģimenes ekskursiju pa Latviju – vienas vasaras brīvlaikā. Natālija, Anna un Andris ļoti labi zina mūsu kopīgās BRĪVĪBAS un BARIKĀŽU cenu. Dzīve turpinās, Anna un Andris atkal ir Latvijā.

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com