Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Gunārs Astra. Pašcieņa

91. dzimšanas dienas atcerē, noslēdzot viņa piemiņas gadu

Laikraksts Latvietis Nr. 735, 2023. g. 16. janv.
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc (Jņ 1, 23)

Ko var viens? Parasti teiktu – maz vai nemaz. Bet Sv. Raksti vēstī par Jāni Kristītāju, kurš viens izgāja tuksnesī, lai sludinātu patiesības vēsti. Un cilvēki pulkiem nāca pie viņa. Nāca ne tikai, lai uzklausītu patiesību, bet arī, lai tā viņus izrautu no pašu rutinētās, nīkulīgās dzīves, kurā viņi šūpojās savās ilūzijās par sevi un darītu līdzdalīgus kam lielākam, būtiskākam, nozīmīgākam. Jānis norādīja viņiem uz iemiesotu dievišķu ideālu – Jēzu. Viņiem tika atvērta jauna dzīves perspektīva. Tāds ir patiesības spēks.

Raugoties uz Gunāru Astru, varam uzdot to pašu jautājumu, un saņemt atbildi – viens cilvēks piederot patiesībai, apliecinot to ar visu sevi, var paveikt šķietami neiespējamo – iesākt Atmodas prologu.

Par daudziem varoņiem mēdz sacīt, ka viņus vairāk ciena nekā pazīst. Līdzīgi tas ir arī ar G. Astru.

Ko mēs zinām un saprotam par G. Astru pēc būtības? Ir iznākušas vairākas grāmatas, filmas, Okupācijas muzejā ir apkopoti vērtīgi materiāli, internets arī ko izdod no savām dzīlēm. Zināšanu it kā ir aizvien vairāk, bet vai arī apjēgsmes?

Tātad, vai un kā saprotam G. Astru? Kāpēc viņš rīkojās tieši tā? Jo varēja taču citādi, kā vairums – izrādīt neapmierinātību ar okupācijas režīmu mājas apstākļos, draugu pulkā stāstīt dzēlīgas anekdotes par to, slepus klausīties Amerikas balsi, lasīt neatkarības laika izdevumus un saukt par neprāšiem tos, kuri izkāra Latvijas karogus.

Reti tiek atzīmēts, ka sarunās G. Astra bieži pieminēja pašcieņu. Tieši tā bija svarīga viņa darbības motivācija. Pašcieņa liek uzdot sev jautājumus: kas ir tas, kas veido un uztur mani, bez kā es neesmu es?

Savā Pēdējā vārdā G. Astra sacīja: „es .. uzdrošinos teikt – esmu latvietis.“ Viņš vairākkārt uzsvērti atkārtoja: Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, .. Un arī tur to .. pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka .. vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts .. Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu, kad man jākonstatē, ka vārdam „Latvija“ tiek ierādīta reklāmas joma: .. ziepes „Latvija.“ Dziļi apvainots un pazemots es jūtos, kad .. jāsaduras ik uz soļa ar augstprātīgu, šovinistisku attieksmi pret manu valodu.1

Visapkārt, – viss bija komunistiski un krieviski, sovetskij značit russkij (padomju tātad krievu).

G. Astras ļoti cienītais ieslodzījuma biedrs dzejnieks Voldemārs Zariņš (1917-1981)2 rakstīja: „Mēs negribam būt bezveidīgs un bezsejains ļaužu saslauku materiāls.“3 Vēsturiski atradāmies hamletiskā jautājuma priekšā – būt vai nebūt? Palikt latvietim vai tikt pārkrievotam, tapt par režīma marinoneti? Bez patības, tātad arī bez pašcieņas.

G. Astras noziegums pret komunistisko diktatūru bija tas, ka viņš nebija iebiedējams, tātad nebija pakļaujams. Bet bez bailēm PSRS vara nedarbojās, jo tās bija sistēmas saistviela. G. Astra neliecās un tāpēc bija režīmam bīstams. Viņš atteicās sadarboties ar izmeklēšanu, nodot savus biedrus, parakstīt nopratināšanas protokolus, bija psiholoģiski nesalaužams, negribēja izklāstīt izmeklētājam savus morālos principus. Tas viss bija zem viņa pašcieņas. Viņš bija un palika latvietis G. Astra nevis padomju pilsonis Gunārs Larionovičs. Viņš bija atoms, grieķu valodā – nedalāms. Mēģinājums sašķelt to, kā zināms, ved pie kodolreakcijas, sprādziena. Tāds G. Astras personības sprādziens bija viņa politiskais manifests – Pēdējais vārds.

V. Zariņš rakstīja: „Šis ir tas laiks/ Nekas nav sācies, nekas nav beidzies/ Kas zaudējis, tam vairāk veicies/ Un samītais, kas ēnu gūstā nīcis/ tur vājā saujā zemestrīci.“4 G. Astra satricināja režīma idejiskos pamatus. Tiesā klātesošie vēlāk sacīja, ka viņš ir tiesājis savus tiesnešus.

Viņu sodīja par to, ka vadoties no saviem padomju varai naidīgiem uzskatiem un nacionālistiskām tieksmēm nolūkā graut un vājināt padomju varu, no jauna veica pretpadomju aģitāciju un propagandu.5 Vienkāršiem vārdiem – lasīja, izgatavoja, glabāja, izplatīja pretpadomju literatūru, kas vēstīja patiesību par šo režīmu. Bet patiesība bija svarīga G. Astras pašcieņai. Kompartijas diktatūra to nevarēja pieļaut, jo patiesība vienmēr bija smags noziegums pret padomijas sistēmiskajiem meliem. Zīmīgi, ka PSRS G. Astru tikai amnestēja, bet nereabilitēja, tā vēstot, ka viņas acīs, pat t.s. pārbūves laikā, viņš joprojām palika vainīgs.

Protams, var sacīt, ka šodien ir cits gadsimts, kad G. Astras pravietiskie vārdi par tumšā laika paiešanu ir piepildījušies, un tāpēc ir arī cits laikmets. Daudzi uzskata, ka jākoncentrējas tikai uz šodienas problēmām un rītdienas izaicinājumiem.

Vispārzināma ir atziņa, ka tiem, kas nezina vēsturi, ir lemts to atkārtot. Zināt vēsturi ir kas vairāk, kā tikai prast uzskaitīt faktus, skaitļus, datus. Tas nozīmē saprast to jēgu toreiz, šodien un rīt.

Tāpēc G. Astras vērtībstāja nenoveco, kaut arī viņa darbības konteksts – PSRS nu jau ir vēstures mēslainē. Taču tās radītājs ļaunums nav zudis. Ja nacisms Otrajā pasaules karā tika sakauts un tiesāts, tad komunisms pēc uzvaras pār to Aukstajā karā, pateicoties Rietumu ilūziju vadītai vēlmju domāšanai, tiesāts netika. Tas ir veikli mutējis par KF. Viss, ko zinām par dzīvi padomijā joprojām norisinās KF un okupētajās teritorijās Ukrainā. Atkal agresija, varmācība, barbarisms, nežēlība, cietsirdība, nelietība, despotija un meli, meli, meli. Piedevām rašisms kā neofašisma paveids.

Humāni, sociāli, ekonomiski un tehnoloģiski atpalikusi impērija pirmsnāves agonijā sēj nāvi un iznīcību. Krievijas tautas liela daļa ir sava režīma zombēta, iedzīta bailēs un degradēta līdz grūti tulkojamam krievu apzīmējumam bidlomasa.6 Tas, ko dara KF militārbandīti (par karavīriem tos grūti saukt) rāda, ka viņi tīšuprāt ir pārkāpuši jebkādu cilvēcības robežu. Ukraiņi viņus vienkārši sauc – necilvēki (нелюди) vai orki.7

V. Zariņš savulaik sacīja: „Šī asiņainā vara neko cilvēcisku nepazīst. Tā tikai spēlē cilvēciskumu. .. Mēs esam iepazinušies un mums ir nepiedodami barot sevi ar ilūzijām.8

Ukraiņiem stāstītās krievu politiskās pasaciņas par slāvu brāļu tautu vienību ir izrādījušās vien ilūzijas. Arī uz KF lētās naftas un gāzes adatas uzkāpušie Rietumi ilgi nevarēja izkūņoties no savas iluzorās vēlmju domāšanas kaut kā vienoties ar KF.

KF īstā seja nav tāda, kādu to ilgi gribēja redzēt naivi lētticīgie Rietumi. Tās kara korespondents Vladlens Tatarskis selfijā nesen vēstīja: visus uzvarēsim. Visus, kurus gribam, aplaupīsim, viss būs kā mums patīk.9 KF valsts domes deputāts Aleksejs Žuravļovs vācu žurnālistiem TV dzīvajā ēterā š.g. 7. augustā veltīja vārdus: mēs atnāksim un jūs visus nogalināsim.10

KF ziņu aģentūra RIA Novosti raksta Kas Krievijai jādara ar Ukrainu? autors izklāsta fašistisku genocīda politiku: Denacifikācija nozīmē deukrainizāciju. Denacifikācija ir arī Ukrainas deeiropeizācija.11 Komentāros par autoru lasām: Nevar būt, ka viņš ir no miesas un asinīm. Nevar būt, ka viņam nav ragu un nagu.12

Ko varēja viens G. Astra pret ļaunuma impēriju – PSRS? – Apliecināt patiesību, nebīties, ticēt un nesalūzt. Ko var viena tauta, viena valsts – Ukraina pret ļaunuma impērijas reinkarnāciju - impērisko KF? – Apliecināt patiesību, nebīties, un varonīgi cīnīties.

Kāpēc G. Astra to spēja toreiz un Ukraina tagad? Tāpēc, ka viņu pašcieņa lika un liek tā darīt. Mūsu uzdevums ir šodien iestāties par tām mūsu tautas vērtībām, kas veido mūsu kopējo pašcieņu, mūsu patību un identitāti. Kā Satversmes Ievads to saka – latviskās un kristīgās.

Guntis Kalme,
2022. gada 22. oktobrī, II Meža kapos
Laikrakstam „Latvietis“

Vēres

1 Gunārs Astra, Pēdējais vārds (R: Latvijas vēstnesis, 2021), 18-19.

2 Ieva Nikoleta Dāboliņa par viņu raksta: Dzejnieks, kuru lēģerī sauca par Balto tēvu, izglītoja un iedvesmoja jaunāko brīvības cīnītāju paaudzi, tai skaitā Gunāru Astru, Juri Ziemeli, Bruno Javoišu un citus. Bez viņa ietekmes, visticamāk, nebūtu radies Gunāra Astras Pēdējais vārds, kas skaļi izskanēja brīvajā pasaulē. https://www.laikraksts.com/raksti/7910

3 Voldemārs Zariņš, Latvju virkne un tās programma/ Austris Grasis, red., Gunārs Astra. Un citi (R: Daugavas vanagu Gunāra Astras piemiņas – patiesības fonds, 2015), 65.

4 Voldemārs Zariņš, Šis ir tas laiks, krājumā: Jāizdomā brīvība (R: Pētergailis, 2018), 89.

5 http://old.historia.lv/alfabets/A/AS/astra_g/dok/1983.11.11.htm

6 Быдло - tiek skaidrots kā stulbs, bezgribas, vardarbībai pakļāvīgs cilvēks. https:kartaslov.ru/значение-слова/быдло

7 Orki – Džona Tolkīna (1892-1973) romāna Gredzenu pavēlnieks personāžs – ļaunas, brutālas, sadistiskas, barbariskas būtnes ar zemu intelektu un noslieci uz karu, vardarbību un zemiskumu.

8 Citēts no: Bruno Javoišs, Baltais tēvs – dzejnieks Voldemārs Zariņš/ Austris Grasis, red., Gunārs Astra. Un citi (R: Daugavas vanagu Gunāra Astras piemiņas – patiesības fonds, 2015), 101.

9 https://www.youtube.com/watch?v=qbLYPyJXibY no 2,31.

10 https://www.youtube.com/watch?v=n7Ioz1YCepI no 0,26.

11 https://www.delfi.lv/news/arzemes/ko-krievija-stasta-par-planiem-ukraina-iznicinat-paraudzinat-un-sadalit.d?id=54214246

https://nashaniva.com/?c=ar&i=287617&lang=ru

12 https://www.svoboda.org/a/yavka-s-povinnoy-runet-chitaet-manifest-rossiyskogo-fashizma/31786412.html



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com