Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


LATVIETIS, LATVIETIM, LATVIJAI.

Bruno Krūmiņš 1924 -2023

Laikraksts Latvietis Nr. 737, 2023. g. 31. janv.
Astra Kronīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Bruno Krūmiņš
19.07.1924. – 01.01.2023.

Bruno Krūmiņa apbalvojumi. FOTO Pēteris Strazds.

Bruno Krūmiņa izvadīšana. FOTO Pēteris Strazds.

Bruno Krūmiņa meita Irēne Krūmiņa-Hillera saka atvadu vārdus. FOTO Pēteris Strazds.

Korporāciju kopas saime nodzied „Atvada dziesmu“. FOTO Pēteris Strazds.

Man sirdī ir tā,
Ka kaut kur pie ziliem ūdeņiem krastmalā,
Zili noguruši ziedi
Ilgojoties birtu.

Fr.Bārda

Kaut gan cerību pilnais, jaunais gads ir tikko iesācies, sēru vītols pašreiz savus zarus liec pār Adelaides latviešu saimi, jo mūžībā tieši 1. janvārī tika aizsaukts mūsu sabiedrības tēvocis Bruno Krūmiņš.

Izvadīšana ar piemiņas svētbrīdi notika 21. janvārī no viņam mīļās Sv. Pētera Latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcas, kurai viņš kalpoja visu mūžu kā uzticīgs ilggadējākais padomes loceklis vairāk nekā 70 gadus. Baznīca atrodas tieši iepretim Adelaides Latviešu biedrības namam – vieta un organizācija, kura Bruno bija sirdslieta un kuru viņš vadīja vairāk nekā 30 gadus.

Šajā apkaimē tika pavadīta liela daļa Bruno dzīves, strādājot un kalpojot savai tautai un tautiešiem. Jau kopš iebraukšanas Austrālijā Bruno bija latviešu sabiedrības veidotājs, ar savām organizatoriskām spējām un apsvērto tālredzību vadot vairākas jumta organizācijas: 6 gadus viņš bija PBLA valdes loceklis; LAAJ priekšsēdis – 8 gadus. Nebija vietas, kur Bruno nepielika savu roku un padomu: skolotājs/ pārzinis Adelaides Latviešu skolā un Annas Ziedares Vasaras vidusskolā, latviešu radio programmas veidotājs, Austrālijas Latviešu Kultūras dienu priekšsēdis (1967).

Bruno lielākā mīlestība bija Adelaides Latviešu biedrība, kuras moto ir Latvietis, Latvietim, Latvijai, ideālus, kurus viņš pats iemiesoja. Caur biedrības dažādām nozarēm viņa vadīšanas laikā Adelaides sabiedriskā dzīve uzplauka un sazarojās. Koris, kurā Bruno ilggadīgi pats dziedāja tenoru ierindā, bija viens no biedrības stūrakmeņiem un piedalījās biedrības gada svētkos un sarīkojumos. Sarīkojumus Bruno vienmēr pats dedzīgi un precīzi izplānoja. Lai veicinātu palīdzības darbus Latvijā, viņš uzņēma tuvus sakarus ar Rīgas Latviešu biedrību. Kopīgi ar valdes locekli Laimu Bogens, Bruno dibināja Laimas aprūpes nozari biedrības paspārnē. Visam cauri vijās viņa raksturīgā mērķtiecīgā vadība, spēja sadarboties un iesaistīt cilvēkus strādāt sev līdz ar humoru un laipnību. Šīs īpašības izpelnīja viņam, ne tik vien atzinību apbalvojumos, bet patiesu cieņu un pateicību, kas nekad nezudīs.

Piemiņas svētbrīdi vadīja mācītājs Guntars Baikovs. Mācītājs savā svētrunā runāja par Laiku; laiku, kas mums visiem ir piešķirts būt šai pasaulē, kas mums katram beigsies nenoteiktā brīdī.

Bruno tika piešķirti 98 gadi, kurus viņš lietderīgi izlietoja, strādājot saviem līdzcilvēkiem par labu – pilsoniski apzinīgi. Varbūt mazāk zināms ir tas, ka Bruno bija Jeruzālemes Sv. Jāņa ordeņa kavalieris, kuru devīze ir Pro Fide Pro Utilitāte. Plaši to var tulkot: Ticībai un Kalpot Cilvēcei.

Plašs bija viņa interešu lauks ārpus latviešu sabiedrības. Savā laikā, viņš bija vairāku valsts un nevalstisku organizāciju valdēs, kā arī profesionālo biedrību loceklis.

Visnozīmīgākais, ietekmīgākais viņa darbs bija izveidojot, un vadot Dienvidaustrālijas Daudzkultūru un Etnisko komisiju (South Australian Multicultural Commission). Šeit viņš aizstāvēja ne tikai latviešu intereses, bet spēlēja svarīgu lomu, ietekmējot visas austrāliešu sabiedrības uzskatus par pēckara iebraucējiem, un, līdz ar to, veidoja moderno 21. gadsimta Austrāliju. Meita Irēne atvadu vārdos raksturoja sava tēva dzīvi kā tipisku Austrālijas imigranta stāstu – prototips kā pārvērst ciešanas un izmisumu centībā (Bruno ieguva augstāko izglītību, vairākus grādus, Austrālijā.); apzināt savus talantus un izmantot izdevības; nekad neaizmirstot savas saknes, savu izcelsmi.

Visaugstākā atzinība Bruno nāca, kad viņu 2000. g. 19. maijā Dienvidaustrālijas valdība, ar Austrālijas karalienes Elizabetes II apstiprināšanu, iecēla par Dienvidaustrālijas gubernatora vietnieku. Šo amatu viņš priekšzīmīgi izpildīja septiņus gadus. Parādot savu cieņu Bruno, viņa bērēs klātbūtnē bija 4 bijušie Dienvidaustrālijas gubernatori: Sērs Eriks Nīls (Sir Eric Neal (32), Mārdžorija Džeksone-Nelsona (Marjorie Jackson-Nelson (33), atv. admirālis Kevins Skērs, (ret. Adm. Kevin Scarce) (34), Hjū Van Lī (Hieu Van Le) (35) un pašreizējā, 36. gubernatore Viņas Ekselence Francis Adamsone (Frances Adamson) ar vīru.

Starp klātesošiem bija arī patreizējās valdības ministre Daudzkultūru jautājumos Zoī Betisone (Zoe Bettison), vairāki parlamentārieši, bijušie kolēģi no Daudzkultūru komisijas un šīs komisijas patreizējā priekšsēde Adriāna Kristopūlos (Adriana Christopoulos). Visas igauņu, lietuviešu un ukraiņu kopienas Dienvidaustrālijā bija pārstāvētas. Bijušais senators Beidens Tīgs (Baden Teague) dēvēja Bruno kā savu draugu un izcilu austrālieti. Varētu teikt, ka Bruno tika godināts gandrīz kā ar pavalsts līmeņa bērēm.

Protams, ka vairāki draugi un kolēģi gribēja aizgājējam teikt atvadvārdus. Latvijas Republikas goda konsuls Dienvidaustrālijā Dr. Valdis Tomanis, kurš vadīja šo ceremonijas daļu, nolasīja pēdējos sveicienus no LR vēstnieka Austrālijā Marģera Krama kungu, kurā arī bija suminājums no LR valsts prezidenta Egila Levita un Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča. Rīgas Latviešu biedrības priekšsēža Gunta Gailīša, atvadvārdus nolasīja Ilze Radziņa, kura bija tikko atgriezusies no Latvijas. Visi izcēla Bruno unikālās dotības: mērķtiecība, neatlaidība, patriotisms, saturīga dzīve, cilvēcīgums, sirsnība un galantums. Kulturāls cilvēks. Korporāciju kopas saime ar seniora Rūdi Danci priekšgalā nodeva pēdējos sveicienus savam ilggadējam uzticīgam brālim, sastājoties ap zārku un nodziedot Atvada dziesmu. Trūka viena spēcīga, skanīga balss, kas šādos brīžos spēja piepildīt visu dievnamu. Tā šoreiz, uz mūžu, bija apklususi.

Bruno bija iemīļots ģimenes cilvēks; jau vairākus gadus atraitnis. Sakritīgi liekas, ka tieši 21. janvārī, 13 gadus atpakaļ, viņa mīļotā dzīvesbiedre Dagmāra šķīrās no šīs pasaules. Tēva dzīves stāstu fotogrāfijās, digitālā ierakstā, izvēlēdamās dažus viņa iecienītākos mūzikas gabalus pavadījumam, sakopoja meita, Irene, kopā ar māsīcu. Marks Lūsis, viens no Bruno četriem krustbērniem, novērtēja viņa labos padomus, viņa priekšzīmi un nopietno pieeju, izpildot krusttēva pienākumus.

Un noslēgumā – mūzika. Pazīstot aizgājēju diezgan labi, ticu, ka Brunis būtu priecājies, ka viņa bērēs nospēlēja Mālera 5. simfonijas Adagietto, klasisko vīru kora dziesmu Mūžam zili (Ave Sol, I. Kokora vadībā izpildīta). Brunis ar Kokaru gājuši kopā skolā) un pašās beigās spēcīgā Jonas Kaufmaņa un Dmitrija Hvorostovska izpildījumā – duetu no Bizē Pērļu zvejnieki.

Šķita, ka tajā brīdī smagums no sirds novēlās un ka dzirdu, ka Brunis pats dzied līdz! Brunis mīlēja operu, latviešu kora dziesmu, īpaši vīru kora repertuāru, klasisko mūziku un regulāri gāja uz simfoniskā orķestra koncertiem. Viņam pašam bija skaista tenora balss, un mēs visi vienmēr atcerēsimies tos brīžus, kad viņš braši vadīja kādu dziesmu, nopietnu vai šķelmīgu korporāciju saietos vai viesībās.

Caur dzīves priekiem, dzīves tvaikiem
Mums ceļa biedre mūzika.
Kā saule visu zemi silda un klāj to ziedu vainagā
Tā mūzika mūžu pilda un vada debess daiļumā.
Kur viņas daiļums vaļā veras, zūd ēnas, staro saules stars;
Dzer dvēsele un neatdzeras, un brīvs no zemes raisās gars.

(I. Kleinbergs)

Patiesi, Brunim ceļa biedre bija mūzika. Lai tā viņu pavada aizsaules dārzos.

Ardievu, dziesmu draugs. Saldu dusu.

Astra Kronīte
Laikrakstam „Latvietis“
2023. g. 23. janvārī.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com