Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Muižas interjērs. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Trauku kolekcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Atklāti senu tapešu fragmenti. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vircavas muižas kāpnes. FOTO Māris Brancis.

Ļoti gribas ticēt, ka mūsu lasītāji ir dzirdējuši, ka pagājušajā gadā notika, var teikt, sava veida brīnums – Jelgavas novada Lielvircavas (Groß-Würzau) muiža saņēma tās bijušo iekārtu, kas še glabājusies līdz agrārajai reformai 1920. gadu sākumā. Šī muiža reiz piederēja baronu fon Klopmanu (von Klopmann) dzimtai. Tās piederīgais Georgs Pēteris barons fon Klopmans Vācijā sadomāja un pagājušajā gadā uz 25 gadiem uzdāvināja 19.gs. mēbeles, sadzīves priekšmetus, traukus, ordeņus, zīmogus un citas lietas, pavisam – 386 vienības.

Baronu fon Klopmanu dzimtas koka saknes meklējamas 16.gs. Vestfālē, Vācijā, no kurienes šeitan ieradās dzimtas locekļi Livonijas ordeņa laikā. Kā raksta piecu sējumu biezās enciklopēdijas Latvijas muižas autors Vitolds Mašnovskis, Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs 1500. un 1513. gadā izlēņoja Heinriham fon Klapmanam vairākus zemes gabalus Jelgavas apkaimē, kuros izveidojās Vircavas, Skursteņu un Oglaines muižas. Starp ievērojamākajiem šīs dzimtas pārstāvjiem minams Kurzemes un Zemgales hercogistes landhofmeistars, hercoga virspadomnieks Johans Ernests fon Klopmans (1776–1786), vēsturnieks un ģenealogs Frīdrihs fon Klopmans, kā arī Kurzemes provinces muzeja direktors Frīdrihs Sigismunds fon Klopmans (1787-1856).

Šodien apmeklējamo kungu māju 1803.-1808. gadā uzbūvēja Dionisijs fon Klopmans. 1822. gadā muižu nopirka Dītrihs fon Grothuss (Grotthuss), kurš 1829. gadā to uzdāvināja meitai Adelheidei, kura apprecējās ar baronu Vilhelmu fon Hānu.

Pēc agrārās reformas muižā tika ierīkota četrgadīgā pamatskola. Arīdzan padomju okupācijas laikā te atradās skola. To paplašināja, vardarbīgi pieceļot muižai klāt modernāku piebūvi. Skolas patlaban te gan vairs nav, toties vēsturisko muižu 2013.-2021. gadā restaurēja.

Jau ilgāku laiku Lielvircavas muiža bija pazīstama ar to, ka tās saimniece Zanda Zariņa šuva vēsturiskos tērpus, rīkoja vēsturisko notikumu rekonstrukcijas, taču tagad ar šo ļoti ievērojamo dāvinājumu – tik liels un bagātīgs dāvinājums līdz šim Baltijas valstīs nebija saņemts – muižas funkcijas ir mainījušās. Ievērojamais ziedojums ļāvis 2. stāva telpas iekārtot tādas, kādas tās bijušas 19. gadsimtā un ļauj ikvienam apmeklētājam ielūkoties pasenā muižas vēsturē un iepazīties ar tās ļaužu dzīvi. Katra telpa, piepalīdzot gan Rundāles pils atjaunotājam Imantam Lancmanim, gan mākslas vēsturniekam Ojāram Spārītim, iekārtota atsevišķā stilā.

Pie reizes jāpiebilst, ka laiks un cilvēki pasaudzējuši skaistās kāpnes ar senajiem kokgrebumiem lauvu ķepu izskatā. Tāpat restaurācijas rezultātā ir atklāti griestu gleznojumi. Diemžēl pie tiem vēl nāksies krietni piestrādāt, prasot ielikt krietnas naudas summas, lai tie atgūtu bijušo skaistumu. Atrasti arī senu tapešu fragmenti.

Līdz šim esam priecājušies, ka daudzām muižām uzradušies jauni īpašnieki, tādējādi neļaujot šai mūsu kultūras daļai sabrukt, viešot cerību, ka atsevišķas ēkas tuvākā vai tālākā nākotnē atgūs savu kādreizējo spožumu. Vienīgi Lielvircavas muižā atdzimst bijušie laiki, pagātne.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“