Par OĻĢERTU BERGMANI (1924. – 2023.)

Oļģerts Bergmanis
1924. – 2023.

Palielināt / Enlarge

Oļģerts Bergmanis. FOTO Igors Dimits.

Oļģerts Bergmanis dzimis Rīgā, 1924. gadā, iebraucot Austrālijā 1947. gadā kā pārvietotā persona, kļuva daļa no tā, ko Austrālijas šaha vidē sauca par Latvian Legacy – latviešu mantojums. Tā bija grupa latviešu izcelsmes iebraucēju, kas bija talantīgi, spēcīgi šahisti, un Melburnā veidoja pamatu Melburnas šaha klubam. Oļģerts bija ne tikai izcils kluba šahists bet būdams vienmēr izpalīdzīgs, darbojās arī kā Melburnas šaha kluba revidents. Latviešu šahisti Melburnā apvienojās arī paši savā klubā Venta, un, kad šī kluba biedrs Arnolds Rudzītis testamentā novēlēja savu nekustamo īpašumu Melburnas šaha klubam, tad šahs Melburnā ieguva ne tikai latviešu talantus, bet ievērojamu materiālo atbalstu, lai Melburnas šaha klubs tiktu pie jaunām kluba telpām.

Oļģertam interese par šahu laikam atradās līdzi šūpulī, jo nav stāsts par kādu sevišķu notikumu, kas viņu būtu šaham pievērsis, bet jāpieņem, ka viņa spējas un interese matemātikā un konstruktīvajā domāšanā viņu novirzīja uz šahu, tāpat kā uz izvēli darbā pieņemt revidenta profesiju. Šahs viņam dzīvē bija ļoti nopietns apsvērums, kas prasīja pirmklasīgu spēli un uzvaru. Pat draudzīgā spēlē ar dēlu viņš cīnījās, lai vinnētu. Vairākus gadus viņa automašīnu rotāja uzraksts Chess is the real think (Šahs ir īstā domāšana).

Ar šādu pieeju Oļģerts ieguva panākumus un atpazīstamību Melburnas un Austrālijas šahistu aprindās – pirmā vietu kluba sacensībās 1967. gadā. Piedalījies gan galda spēlēs, gan tīmeklī un korespondencē. Tīmeklī atrodami vairāk nekā 50 viņa spēļu paraugi. Veiksmīgi piedalījies Austrālijas šaha sacensībās 1971. gadā un Austrālijas senioru šaha sacensībās 2001. un 2002. gadā.

Latvijā Bergmaņu ģimene dzīvoja Rīgā. Tēvs Jānis – inženieris; māte – Olimpiāde (dzimusi Rotšteina, tagadējā Dagestānā, krievu izcelsmes) un dēls – Oļģerts. Oļģerts uzauga ar latviešu un krievu valodu, bet vēlāk papildināja valodu zināšanas ar vācu un angļu valodām.

Rīgas dzīvoklis deva maz iespēju fiziskām aktivitātēm, bet draugam bija galda tenisa galds, un Oļģerts varēja pievērsties šim sportam 12 gadu vecumā. Tikai pēc tam, kad bija izieta austrumu fronte, gūstekņa laiks, pārvietoto personu nometne, ceļš uz Austrāliju un darba kontrakta gadi Austrālijas mežos, Oļģerts varēja meklēt piederību kādā no vietējiem galda tenisa klubiem un izvēlējās Krojdonu (Croydon).

Croydon and District Table Tennis Association kļuva viņa klubs, un viņš kā Bob Bergmanis nopelnīja kluba patiesa džentlmeņa titulu. Klubā Oļģerts tika nospēlējis vairāk nekā 1500 spēles, bija kluba labākais spēlētājs 2004. gadā, un Viktorijas galda tenisā ir ierakstīts slavenāko veterānu spēlētāju rindā (Veterans Hall of Fame). Nacionālā mērogā vinnētājs 1999., 2001. un 2003. gadā. 2004. gadā kluba labākais spēlētājs, un vēlāk vairākkārt pirmā vietā kluba veterāņu sacensībās.

Oļģerts apzinājās sevi, nemeklēja reklāmu un ārišķības, tādēļ vairāki viņa sasniegumi palika noklusēti, bet viņa dzīvē liela nozīme bija būt noderīgam un palīdzēt. Savas apgūtās zināšanas un spējas gan kā revidentam, gan arī kā koku apzāģēšanas meistars viņš neliedza draugiem un sabiedrībai, kur bija vajadzība. Daudzus gadus viņš bija revidents Latviešu Kreditkooperatīvam Melburnā un vairākām citām organizācijām, ieskaitot Melburnas šaha klubu. Ja kādam draugam viņa īpašumā nevietā atradās koks, tad Oļģerts vienmēr bija priecīgs palīdzēt, lietojot mežu darbos iegūto pieredzi. Ņemot vērā šāda darba vienkāršos līdzekļus – kāpnes, to piesliešanu un attiecīgu paša apģērbu, dažkārt Oļģerta pieeja varēja likties mazliet vieglprātīga, bet zinātājs bija pārliecināts, ka darbs tiek ņemts nopietni, viss ir izdomāts, lai nerastos zaudējumi apkārtnei, citiem cilvēkiem vai pašam. Tādi jēdzieni, kā darbs, solījumi, vienošanās un atbildība vienmēr tika uzskatīti nopietni un ar respektu izpildāmi.

Ar dēlu Ivaru un draugiem Oļģerts mīlēja pavadīt laiku dabas pastaigās un novērojumos.

Vēl viens Oļģerta talants bija vīnu izvērtēšana. Viņš bija labi pazīstams kā veiksmīgs vīnu garšotājs un pazinējs. Viņa asprātība un humors gādāja par jautru vakaru vai pēcpusdienu draugu vidū. Viens no viņa draugiem – ķīmiķis Juris Georgs Kociņš, bija Oļģertam pazīstams jau no jaunības. Asprātībās Juris ar Oļģertu varēja labi mēroties un ar interesi klausījāmies abu tumšo humoru, draudzīgi minot, kurš un kādēļ no viņiem pirmais aizies pie tēviem. Juris aizgāja pirmais. Atgriežoties no Latvijas apciemojuma 1993. gadā, viņš saņēma ārsta diagnozi, ka slimo ar MND (Motor Neuron Disease) un dzīvei atlikuši vairs divi gadi.

Juris lūdza draugus izkārtot, lai aizejot viņa iekrātie līdzekļi, apmēram pus miljons dolāru, veidotu labdarības fondu, kas maksātu stipendijas augstākai izglītībai absolventiem Latvijā. Tika izveidots Georga Kociņa Labdarības fonds, kas pastāvēja 17 gadus, maksājot stipendijas un pabalstus skolu uzlabošanai, piemēram, izveidojot datorklases ģimnāzijām Kuldīgā un Krāslavā – skolām, kuras Juris Kociņš bija apmeklējis savā jaunībā. Visus šos gadus Oļģerts darbojās kā viens no šī fonda uzticībniekiem, un ar gandarījumu par labi paveikto darbu klausījās stipendiātu atzinības, cik ļoti nozīmīgs ir bijis fonda atbalsts viņu izglītības attīstībā.

Starp Oļģertam tuviem cilvēkiem jāmin viņa pašaizliedzīgā aprūpētāja Astra Vītola, kādreizējā lodes grūšanas čempione, par kuras palīdzību un atspaidu viņa pozitīvās dzīves noslēgumā Oļģerts nebeidza izteikt pateicību.

Oļģertu pieminām kā talantīgu, spējīgu un pazemīgu cilvēku.

Igors Dimits
Laikrakstam „Latvietis“