Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Ir jau pagājis vesels gads kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā. Viena no sekām ir lielais skaits ukraiņu, kuri ir devušies bēgļu gaitās. Latvijā patlaban varētu būt ap 40 000 Ukrainas bēgļu. Ņemot vērā to, ka pirms intensīva kara, 2021. gada tautas skaitīšanā Latvijā jau dzīvoja 42 282 ukraiņu, tad sanāk, ka tagad viņu skaits jau pārsniedz 80 000. Tā ir, apmēram, viena vesela Daugavpils. Vai arī Jelgava un Ventspils kopā.

Latviešu attieksme pret Ukrainas bēgļiem ir pārsvarā ļoti pozitīva, galvenokārt tāpēc, ka labi saprotam no kā tie bēg, un arī to, ka Ukrainas sakāves gadījumā mēs paši varētu būt starp nākošajiem bēgļiem. Ir dzirdētas nožēlas, ka latvieši nav tik pretimnākoši citiem bēgļiem, piemēram, afgāņiem vai sīriešiem.

Tomēr atšķirība ir acīmredzama. Ukrainai un Latvijai ir gara kopīga vēsture, izņemot laika periodu starp 1920. un 1940. gada, kad Latvija bija izcīnījusi savu neatkarību, bet Ukraina palika Maskavas ķetnās. Šajā laikā Maskava īstenoja Golodomoru – „bada nāvi“ –, kurā Maskava mākslīgi izraisīja badu, un mira miljoniem ukraiņu.

Cita veida atšķirība ir konflikts, no kā bēg. Ukraiņi bēg no svešas varas iebrukuma, bet afgāņi un sīrieši bēg no iekšējiem konfliktiem.

Bieži tagad min to, ka latvieši paši ir bijuši bēgļi. Tā ir patiesība. Kad Pirmā pasaules karā Vācijas spēki iebruka Latvijas teritorijā, tad Maskava pavēlēja iedzīvotājiem bēgt, vispirms no Kurzemes. Kā mudinājumu, 1915. gada jūlijā Krievijas armija dedzināja mājas un labības laukus, un pielietoja varu, lai nodrošinātu bēgšanu. No Kurzemes guberņas 800 000 iedzīvotājiem pazuda 570 000. No visas Latvijas aizbēga kādi 850 000 cilvēku. Latviešu bēgļu straumes virzīja uz Iekškrieviju. Pēc kara un Latvijas miera līguma ar Padomju Krieviju atgriezās tikai ap 240 000 bēgļu.

Otrā Pasaules kara laikā uz rietumiem bēga kādi 170 000 Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā uz Vācija. Šī bēgšana bieži aprakstīta ar vārdiem: „Pēc Otrā pasaules kara...“ vai „Bēga no karadarbības“ vai „Bēga karadarbības dēļ“. Visi minētie apraksti ir nepareizi.

Bēgšana notika kara laikā pirms Vācijas kapitulācijas. Bēgšana nebija no karadarbības, bet gan no atkārtotas Maskavas okupācijas. To pierāda divi faktori. Pirmkārt, visa Vācija bija karalauks ar turpinošiem uzbrukumiem no gaisa visā tās teritorijā. Otrkārt, tikai retais atgriezās no rietumiem Latvijā pēc karadarbības beigām, kad it kā nebūtu vairs no kā bēgt.

Lai nebūtu trešā mūsu lielā bēgšana, jābūt Ukrainas uzvara. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!

GN
2023. g. 1. martā