Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mākslas detektīva darbs: Čārlzs II un Džeims Bonds (2)

Bet kurš to ir gleznojis...?

Laikraksts Latvietis Nr. 741, 2023. g. 1. martā
Aldis Putniņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gleznas centrālā daļa. FOTO Aldis Putniņš.

Glezna_3

Sers Pīters Smiters (Peter Smithers) 1946. gadā.

Pirmais turpinājums. Sākums LL740.

Prof. Tomorijs spekulēja par dažiem iespējamiem gleznas autoriem un informēja, ka viņš ir pasūtījis vairākas fotogrāfijas no Nacionālās portretu galeriju Londonā, lai varētu veikt sīkāku stilistisko analīzi. Vēstules beigās viņš raksturoja manas gleznas autorību kā „intriģējošu problēmu“. Es gaidīju turpmākas ziņas, bet pēc dažiem gadiem, kad vaicāju, kas notiek, man paziņoja, ka prof. Tomorijs ir aizgājis pensijā un pārcēlies atpakaļ uz Angliju. Līdz ar to mani centieni atrisināt šo mākslas mīklu nonāca strupceļā.

1980. gados Christie's kā arī Sotheby's Londonas pārstāvji apmeklēja Adelaidi. Katrs pārstāvis aicināja mākslas darbu īpašniekus ierasties pie viņiem ar saviem mākslas objektiem, lai tos varētu pārbaudīt un novērtēt. Abi pārstāvji pārbaudīja manu gleznu. Abi konstatēja, ka glezna ir gleznota ap laiku, kad Čārlzs II valdīja, bet neviens neko nevarēja pateikt par tās iespējamo autorību.

Sekoja atslābums manos meklējumos. Tad, vairāk nekā 20 gadus vēlāk, Dienvidaustrālijas mākslas galerijas apmeklējumā es pamanīju kādu sera Pītera Lelija (Peter Lely) darbu –portretu. Tas bija gleznots 1660. gadā. Mākslas galerijas glezna bija smalkāks darbs nekā manējais, bet mani pārsteidza skatiena un pozas līdzība. Man radās jautājums, vai manai gleznai varētu būt saistība ar seru Pīteru Leliju. Vēlmju domāšana? Varbūt.

Lelijs ir holandiešu izcelsmes portretists, kurš, apmēram, 25 gadu vecumā pārcēlās uz Londonu. Pēc Anglijas monarhijas restaurācijas 1660. gadā Lelijs tika iecelts par Čārlza II galma galveno gleznotāju. Pieprasījums pēc Lelija gleznām bija liels, īpaši pēc monarha portretiem. Lelijs viens pats nevarēja apmierināt šo pieprasījumu. Tāpēc viņa mācekļi un asistenti bieži palīdzēja pabeigt portretus, kā arī taisīja kopijas. Pēc Lelija nāves 1680. gadā viņa testamenta izpildītāji nodarbināja duci asistentus, lai pabeigtu pārdošanai daudzas nepabeigtas gleznas, kas atradās viņa studijā, to starpā vairākus Čārlza II portretus.

Mēs bijām kļuvuši par dedzīgiem BBC mākslas detektīvu seriāla Fake or Fortune (Viltojums vai bagātība) skatītājiem, ko Austrālijā pārraidīja ABC televīzijas kanālā. Šo sēriju vadīja žurnāliste Fiona Brūsa (Fiona Bruce) un Londonā bāzētais mākslas tirgotājs Filips Molds (Philip Mould). 2012. gada beigās mana sieva Ināra mani mudināja rakstīt Filipam Moldam par savu gleznu. Viņš nodeva izmeklēšanu Dr. Bendoram Grovneram (Bendor Grosvenor) – mākslas vēsturniekam, kurš tajā laikā arī piedalījās Fake or Fortune epizodēs. Izpētījis attēlus un informāciju, ko es nosūtīju, viņš atbildēja:

„Jūsu attēls ir laba kopija vai, iespējams, kopija, kas izgatavota studijā, no Lelija pirmā Čārlza portreta tipa pēc monarhijas atjaunošana.“

Mana nojauta, ka kaut ko no Lelija stila varēju gleznā saredzēt, tika atbalstīta un beidzot šķita, ka par gleznu var teikt kaut ko vairāk.

Es uzzināju, ka Lelija gleznu un zīmējumu catalogue raisonné (autoritatīvs un izsmeļošs mākslinieka darbu saraksts) gatavoja Dr. Diāna Detlofa (Diana Dethloff) un Katrīna Meklauda (Catharine MacLeod). 2015. gadā es viņām rakstīju un Katrīna Meklauda (toreizējā 17. gadsimta portretu kuratore Nacionālajā portretu galerijā, Londonā) ļoti laipni atbildēja:

„...manuprāt, Bendora Grovnera vērtējums par gleznu, ka tā ir versija no Lelija Čārlza II portreta pirmā veida, kas veikts neilgi pēc Restaurācijas, šķiet pareizs. ...mums ir vēl viena Jūsu gleznas fotogrāfija, kas uzņemta, kad tā tika pārdota Christies 1963. gadā... un to nopirka Smiters kungs. No tā izriet, ka tā, iespējams, ir kopija, kas izgatavota Lelija studijā.“

Meklaudas atbilde vēl vairāk atbalsta viedokli, ka darbs ir stilistiski saistīts ar Pīteru Leliju. Visticamāk, ka tā ir Lelija darba kopija, ko, iespējams, veikuši viņa darbnīcas mācekļi. Papildus informācija, ko sniedza Meklauda, bija, ka gleznu Smiters iegādājās 1963. gadā – nevis 1950tos gados no Sotheby's, kā Smiters mani iepriekš bija informējis. Tagad es sapratu, kāpēc man agrāk neizdevās atrast iepriekšējās izsoles ierakstu – nepareiza desmitgade, nepareizs izsoļu nams, cita autorība. Christie's to izsolīja 1963. gadā kā Lelija, nevis Luttichuys darbs. Mani gleznas autora meklējumi būtu bijuši stipri vieglāki, ja agrāk to būtu zinājis.

Mēģinot uzzināt, kam šī glezna piederēja pirms Smiters to nopirka, es rakstīju Christie's izsoles namam, vaicājot, kurš 1963. gadā pārdeva šo gleznu. Christie's arhīva nodaļa atbildēja, ka pārdevējs „bija F. Claridge kungs, kurš atradās Apvienotajā Karalistē.“ Lai gan informācija bija potenciāli noderīga, tā diemžēl nebija pietiekami specifiska, lai šo cilvēku atrastu. Tāpēc nav iespējams tālāk izsekot gleznas īpašnieku vēsturi jeb provenanci.

Kad sāku savu detektīvu darbu 70tos gados, internets nebija vēl izgudrots. Tagad, lietojot tīmekli, esmu atradis vairākus līdzīgus Čārlža II portretus, kam autors ir Lelijs, vai vismaz Lelija stilā. Viens, kas ir ļoti līdzīgs manam un tādos pat fiziskos izmēros, glabājās Tatton Park muižā Anglijā. Gleznas aprakstā ir minēts, ka portrets ir pēc sera Pītera Lelija (t.i., after Sir Peter Lely). Līdzīgu portretu (arī pēc sera Pītera Leliju) atradu Moseley Old Hall muižā, Anglijā. Vel trešo līdzīgu Čārlza II portretu atradu Artnet tīmekļa lapās. Glezna tika pārdota kādā izsolē 1998. gadā. Mākslinieka autorība ir atzīmēta kā sera Pītera Lelija aplis, t.i., circle of Sir Peter Lely.

Ņemot vērā to, ka Lelija darbnīcā radīja daudzas viņa darbu kopijas un ka karaļa portreti tūlīt pēc monarhijas atjaunošanu jeb restaurācijas būtu bijuši īpaši pieprasīti (simbolisks apliecinājums par uzticību monarhijai), šķiet ticami, un ka man piederošais portrets un vairāki citi līdzīgi darbi ir Lelija dzīves laikā gleznoti viņa darbnīcā.

2020. gadā, pēc tam, kad atklāju vairākas gleznas, kas līdzīgas manējai, es uzrakstīju Diānai Detlofai Londonas Universitātes koledžas Mākslas vēstures katedrā. Viņa ir „17.gs. britu mākslas speciāliste, īpaši iedziļinoties šī perioda otrās puses portretu darbos...“ un ir galvenā pasaules autoritāte Lelija darbos. Šeit ir neliels izvilkums no viņas atbildēm uz maniem jautājumiem:

„Mūsu „catalogue raisonne“ ieraksti par Čārlzu II gūs lielu labumu no nelaiķa Katrīnas Gibsones (Katherine Gibson) priekšzīmīgās doktora grāda disertācijas par Čārlza II ikonogrāfiju. Viņa identificēja – un es pilnīgi piekrītu viņas ierosinājumam – trīs specifiskas galvas pozas, kas liek domāt, ka karalis tikai trīs reizes pozēja Lelijam, un no šiem radās trīs atšķirīgi Čārlza portretu veidi.

Pirmais ir Jūsu portreta veids; trīs ceturtdaļu bruņu veids, kas radīts 1660. gados. Melnās Griničas bruņas bija skaidri domātas, lai parādītu Čārlzu kā autoritatīvu cīņas līderi...

Jūsu portrets, kā Jūs zināt, iespējams, ir pirmā tipa studijas kopija. Oriģināls, protams, varbūt vairs neeksistē.“

Dr. Aldis L. Putniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

(Referāts tika nolasīts atklātā literārā pēcpusdienā Melburnas Latviešu namā 2022. gada 10. decembrī, atzīmējot studentu korporācijas Talavijas 122 gadu pastāvēšanu.)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com