„Katru gadu Jānītis nāca...“ (2)

Palielināt / Enlarge

Pagalmu sienu gleznojumi. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Balkona vanna. FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Komdalila ūdenskritums. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Restorāna „Garais priekšauts“ dārzā. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Nogaršošanas tāfele. FOTO Kristaps Zariņš.

Noslēgums. Sākums LL740

Brokastis esam paēduši un gleznotās sienas nofotografētas. Dodamies uz nākošajām naktsmājām Montvilā, kur pārgulēsim trīs naktis un turpat slavenajā, ar melno cepuri apstiprinātajā restorānā Garais priekšauts (The Long Apron), nosvinēsim mūsu laulības 38 gadu jubileju.

Izvēlamies braukt pa īsāko maršrutu pāri kalniem. Ceļrādis mudina, ka ceļš stāvs un krietni līkumains, tātad, nepiemērots ne karavānai, ne arī smago mašīnu satiksmei, bet skati dīvaini, un vērts piedzīvot, ja ceļojat piemērotā automašīnā. Vairākas reizes skati pievilka mūs apstāties, lai varētu nofotografēt kalnu un ielejas ainavas.

Montvila ir šīs augšienes rajona galvenais tūristu centrs. Kaut mazliet līdzīga mūsu Goldkosta kalnos tūristu medus podam – Temborīna (Tamborine Mountain), gaisotne šeit jūtās mīlīgāka un ne tik steidzīga. Šeit pieejami vairāki apmešanās piedāvājumi, kā arī aicinošas ēdnīcas brokastīs, pusdienās un vakariņās.

Mūsu naktsmājas guļamtelpai brīnišķīgs skats uz austrumiem, kur rīta saule ceļas it kā no jūras. Uz verandas ne tikai dziļa burbuļvanna, bet arī paceltas sēdvietas ar piemērotiem krēsliem. Istaba ir tik gaiša un viesmīlīgi ērta, ka nemaz nemanām pūles uznest koferus trīs stāvus no mašīnas novietošanas vietas.

Kamēr Suzanna no balkona turpina baudīt burvīgo skatu, es ķeros pie tūristu kartēm. Trīs dienās būs daudz ko darīt un redzēt, tādēļ jāsastāda tūrēm plāns, kas dos plašāko iespēju apskatīt ieteiktās tūristu atrakcijas. Kad Suzanna pārskata manu plānu un laipni piekrīt maniem ierosinājumiem, uzvelkam staigāšanas kurpes un dodamies laukā.

No mūsu naktsmājām tikai īsa pastaiga pret kalnu pa galveno ceļu līdz Montvilas centram, kur ceļš tad stiepjas nepilnu kilometru krietni lejup. Abās pusēs ceļam ēnains trotuārs ved tūristus gar veikaliem un ēdnīcām. Suzanna lustīgi apciemo vairākus veikaliņus, bet laimīgā kārtā tikai dažas reizes bija jāizvelk naudas maks no kabatas. Kad pret kalnu atpakaļceļā tiekam, kur gājiens līdzens, pasēžam restorānā atpūsties, baudīt brīnišķīgo skatu, kā arī pasūtam pildītās pankūkas un baltvīnu. Labs, kas padarīts, un es varu nosvītrot darīto no mūsu tūristu plāna.

Esam diezgan noguruši pēc garas dienas braukšanas un staigāšanas, tādēļ Suzanna piepilda balkonā burbuļvannu un piesakās vietējā restorānā uz vakariņām. Burbuļvanna dziļa ar zemūdens masāžu, un tajā var ērti apsēsties divas personas! Tā kā Suzanna bija sameklējusi šīs naktsmājas, tad viņai pienācās skats uz jūras!!

Laiks turas saulains, un pēc brokastīm braucam aplūkot dažus ūdenskritumus, skatu vietas Nacionālā parkā un pa starpu pusdienas sarunātas restorānā Ezera noslēpumi (Secrets on the Lake), kur gadus atpakaļ nosvinējām mūsu laulības 25 gadus.

Pirmā pietura pēc neilga brauciena ir Kondalila ūdenskritums (Kondalilla Falls); no aborigēnu valodas Strauji tekoši ūdeņi, kur priekšā jau sabraukuši diezgan daudz līdzīgi domājuši ceļotāji. Tomēr atrodam ēnainu stāvvietu mašīnai zem milzīga eikalipta, un, uzvelkot ērtas staigāšanas kurpes, dodamies virzienā, kur ceļa rādītājs rāda uz ūdenskritumu taku mežā. Informācijas dēlis stāsta, ka pastaiga līdz ūdenskritumam zem dīķa vietām ļoti stāva un apzīmēta ar trešās grūtības pakāpi iešanai un neesot piemērota tiem, kam kādi fiziski ierobežojumi staigāšanai. Iesākot staigāt pa taku, kas ved mežā lejup līdz krituma apakšas dīķim, es pajautāju pretimnācējiem, vai iešana grūta, jo informācijas dēlis rādīja, ka jāatlicina pusotru vai pat divas stundas iešanai, un pie tam būs ne tikai līdzens trotuārs, bet arī 350 trepes turp un tad arī atpakaļ. No augšas ūdens krīt apmēram 100 metrus, bet kājniekiem jānoiet 2,4 km vienā virzienā un tad tikpat atpakaļ, bet pret kalnu! Visi atbild pozitīvi: „Ejiet droši“, „Noteikti vērts“, „Ūdenskritums lielisks“, un mēs turpinām lēnām iet lejup. Un labi, ka tā, jo patiešām bija vērts, un pie tam staigāšanas un kāpšanas pūles krietni paaugstināja mūsu ēstgribu. Kad tikām atpakaļ pie automašīnas, pārmainām kurpes un braucām uz Ezera noslēpumi restorānu baudīt pusdienas.

Ezera noslēpumi ir īpatnējs pasākums, kur var ne tikai baudīt pusdienas un pat brokastis ar lielisku skatu pāri dambja ezeram, bet var arī pārgulēt grezni izpušķotās un īpatnēji privātās kabīnēs, kas iebūvētas augstu kokos virs zemes, pret ezeru. Kad atstāstu apkalpotājam, ka mēs gadus atpakaļ nosvinējām šeit laulības jubileju, un kā oposums uzčāpoja pie mūsu vakariņu galda, un kukabūras smējās pie mums brokastīs, viņš nosēdināju mūs vietās ar vislabāko skatu pāri ezeram. Pie glāzes baltvīna un saldā alutiņa pārrunājam ne tikai to laiku, kad apmetamies šeit uz pāris dienām, bet arī šodienas brīnišķīgo ekskursiju uz ūdenskritumu.

Pa ceļam atpakaļ uz naktsmājām laiks vēl apstāties vietā, kur ceļmalā uzbūvēta skatuve, no kurienes lielisks skats pāri ielejai līdz jūrai un vēl citur, kur skats stiepjas tālu iekšzemē uz kalniem pie horizonta.

Atpakaļ Montvila miestiņā, pirms dodamies mājās viesnīcā, iegriežamies auto stāvvietā aiz tūristu veikaliem. Tur atrodas jauks parks ar palielu ezeru, ap kuru ērta staigāšanas taka. Pie vairākām iebūvētām sēdvietām var noklausīties vietējo dzejnieku dzejas ierakstus un aplūkot mākslas skulptūras. Līdzīgas instalācijas atrodamas arī citos šī rajona miestiņos un pie visiem var noklausīties dzejnieku darbus, iedarbinot attiecīgo kodu, lietojot paša telefonu.

Pēc garas dienas nodarbībām ir patiesi jauki atkal pasēdēt verandas burbuļvannā ar gaiši burbuļainu vīnu, lai noskalotu ceļojuma putekļus!

Rīts atkal saulains, un tālumā jūra spilgti atspoguļo saules starus, bet pie mums ieleja ietinusies miglā, un tikai šur tur kalnu galotnes saredzamas. Kad lēnam migla izgaro, parādās vairākas ēkas, ko nebiju iepriekš pamanījis. Ieskatoties tūristu kartē, uzzinu, ka tur atrodas Palmvudas (Palmwood) miestiņš. Paēduši brokastis, braucam aplūkot šo atklājumu.

No naktsmājām ved ļoti stāvs ceļš un līki ločiem lejup. Jābrauc ļoti uzmanīgi, jo nevar kārtīgi saredzēt ap stūri pretimnākošo satiksmi. Ceram, ka nebūs kāds liels tūristu autobuss vai kāda smagā mašīna, kam grūti griezties ap stūri, nelietojot vairāk nekā savu ceļu pusi. Suzanna mazliet nervozē, bet tomēr tiekam lejā bez incidenta, un apstādinām auto galvenās ielas malā.

Rakstīts, ka šeit iedzīvotāju skaits tuvojas 6 000, bet tie noteikti saņem pelņu un tērē to citur, jo nesaredzu nekādu lielu tirdzniecības centru. Veikali reti, tomēr benzīnu pildītava un divi krogi. Viens no tiem iekārtots kādā bijušā pildītavā un dekorēts ar vecām benzīna marku reklāmām un piederumiem, aicinoši darbojās. Mēs ieejam nofotografēt unikālo bāru un iekārtu, bet tur nepaliekam, jo piebrauc busiņš, no kura izkāpj vesels bars glauni apģērbtas sievietes, godinot vienas no viņām pirms kāzām. Braucam atpakaļ uz augstienes naktsmājām pa citu ceļu, bet tas izrādās stāvāks, šaurāks un daudz līkumaināks nekā nobraucot, un kad beidzot esam atpakaļ mājās, Suzanna steidzās pildīt burbuļvannu!

Šovakar svinēsim mūsu 38 gadu laulības sasniegšanas jubileju glaunā Montvilas restorānā Garais priekšauts (The Long Apron), kam esot piešķirtas trīs pavāra cepures un vēl citas gastronomu balvas.

Atsvaidzināti un samērā glauni apģērbti, ierodoties laicīgi pirms pieteiktā laikā un tumsas, varam aplūkot restorāna skaisto lauku apkārtni un pastaigāties dārzā.

Ieejot restorānā, mūs pielūdz pasēdēt pie bāra, noskalot putekļus, kamēr sagatavo mūsu ēdamgaldu. Kā var atteikties? Suzannai piedāvā franču martini, bet es izvēlos skaidru džinu ar vienu ledus gabaliņu! Nofotografējamies dārzā, un restorānā viesmīlis aiz bāra laipni sarunājās ar mums līdz, nemaz nemanot kā laiks pagājis, tiekam lūgti ēdamtelpā. Nosēdina mūs pie glauni uzklāta galdiņu istabas aizmugurē pie loga. Perfekts galdiņš. Varam ērti apskatīt visu istabu bez galvas grozīšanas, un apkalpotāji nenesīs citiem ēdienus garām mūsu galdam. Suzanna smaidīgi atgādina man, ka šis speciālais galdiņš piedāvāts, kad mēnesi iepriekš pieprasot rezervāciju, viņa cītīgi paziņoja, ka šovakar svinēsim mūsu 38 gadu kāzu jubileju. Mīlīgi pateicos un, izvelkot no kabatas, pasniedzu viņai kāzu gadadienas atceras kartīti.

No ēdienkartes abi izvēlamies degustācijas piedāvājumu, kam piecas izvēles, bet apmierināmies ar tikai vienu pudeli baltvīna. Vakariņas patiešām lieliskas. Marinētas ķemmes gliemenes, vīģes ar sabrūnināta cukura mērci, zivis, bifšteks un beidzot – biezpiena rausis. Kad ēdienu trauki pēc biezpiena rauša aiznesti un kamēr pārdomāju, vai būs vietas kafijai, pienāk apkalpotāja, nesot diviem pietiekami lielu smalkas kūkas gabaliņu un apsveikumu kartīti! Pasūtu arī kafiju!

Neesmu nekāds apmācīts gastronoms, ne arī bagātnieks, bet varu gan ieteikt apciemot šo restorānu, lai nosvinētu kādu ļoti speciālu notikumu. Vai pat arī, ja vienkārši luste tur velk!

Nākošā rītā sapakojam somas un bez steigas iepakojam tās mašīnā. Apmierināti ar pavadīto laiku ne tikai šai vietā, bet ar visu redzēto un padarīto beidzamajās astoņās dienās, dodamies tālāk uz Brisbani, kur mūsu mazdēls Līvajs gaida mūsu ierašanos, jo viņa vecākiem jāpiedalās kādās viesībās.

Braucam pa iekšzemes ceļu, jo tas pieved tieši tur, kur bērni dzīvo Brisbanes rietumos, un mums nebūs jācīnās ar satiksmes plūsmu un ceļa remontu darbiem, ar ko mēs cīnījāmies, kad iesākām mūsu ekskursiju veselu nedēļu atpakaļ.

Satiksme viegla, mašīnas sastopam tikai pa retam, un ir laiks piestāties šur tur nofotografēt ne tikai dīvainās vulkānu kodolu atliekas, bet daudzus lieliskus skatus visos kompasa virzienos. Netālu no šodienas galapunkta, pabraucam garām vīnu ražotāju Skats uz jūru (Ocean View) ceļmalas sludinājumam. Tā ka mums neseko neviena mašīna, varu droši apstāties un griežos atpakaļ caur lauku sētas vārtiem, kur smilšains ceļš ved uz vīnu dārza ēkām. Darbojās ne tikai vīnu nogaršošanas telpa, bet arī paliels restorāns, kas šodien pilns ar viesiem un jauku pēcpusdienas atmosfēru. Mēs nosēžamies ārpusē uz verandas, no kurienes skats pāri vīnogulāju laukam un diviem viesu helikopteriem. Pasūtam vienu vīnu nogaršošanas paplāti, kas piedāvā piecas mazas glāzītes vīna. Trīs baltvīni un divi skaisti sarkani. Tā ka es šodien vadu mašīnu, man pienākas tikai skalot un spļaut garšu pilno sulu, bet Suzanna smaidīgi pasaka, ka ar norīšanu garša pacēlās vēl augstāk! Nopērku dažas pudeles, lai vēlāk pats arī varētu piedzīvot nogaršošanas prieku, un dodamies tālāk.

Bērni un mazbērns sagaida mūsu ierašanos ar prieku, smaidiem un siltiem apkampieniem, kamēr suns, galīgi nesavadāms lēkā un rej kā traks. Būsim šeit divus vakarus un mīļi gaidām ciemošanos ar mazdēlu. Meita un znots gan jau tiks galā ar viņu pašu vajadzībām un darīšanām!

Suzanna fiksi ķeras pie vecmātes pienākumiem!

Es tā lēnāk pie veļas mazgāšanas!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“