Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dzejniece Māra Kalmane aizsaulē

Trauslā, bet spēcīgā, būtne

Laikraksts Latvietis Nr. 743, 2023. g. 15. martā
Valda Liepiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Kalmane_1

Māra Kalmane
19.03.1931. – 15.12.2022.

Kalmane_2

FOTO no Kalmaņu ģimenes arhīva.

Mana pirmā tikšanās ar Māru Kalmani (Mūrnieci) bija Austrālijā caur dzeju. Viņas pirmais dzeju krājums Zemei un cilvēkam iznāca 1976. gadā un, saliekot atmiņas pa plauktiņiem, konstatēju, ka tā būtu pirmā reize, kad iepazinos ar viņas dzeju un pašu dzejnieci. Manā atmiņā Māra Kalmane iespiedās kā trausla, bet ļoti spēcīga, būtne. Pagari blondi mati, pati sīka, bet, ai, kad sāka lasīt savu dzeju, tad bija ko klausīties! Arī vēlāk sarunās, stāstot par piedzīvoto Latvijā, Māra Kalmane bija atklāta un ļoti, jāsaka – dusmīga. Dusmīga par savai tautai un zemei pāri darīto. Un viņa par to nekad neklusēja. Atskatoties, tur bija drosme un spīts. Tajā laikā mums katra saskarsme ar Latvijas māksliniekiem, brīvdomātājiem, bija īpašs notikums, kas bija apvīts ar krietnu romantisma devu. Droši vien Mārai Kalmanei pēc pārcelšanās uz Austrāliju pie māsas 1966. gadā arī no Austrālijas latviešiem nācās dzirdēt pārmetumu un aizdomu frāzes, bet manās tikšanās reizēs ar dzejnieci, viņa par to neko neminēja. Viņas dzimtenes mīlestība un patriotisms stāvēja visam pāri.

Kad, sakarā ar Austrālijas Kultūras dienām, latviešu delegācija tika aicināta uz tikšanos parlamenta namā, Māra Kalmane ieradās greznajā Nīcas tērpā, kas izraisīja interesi un izbrīnu. Šajā gadījumā, vizuālais pārspēja to, ko vārdos varētu izteikt!

Māru Kalmani bieži nesatiku, taču, kad 1990. gadā iepazinos ar Māru Skridi un viņa man teica, ka krustmāte dzīvojot Austrālijā, es bez minstināšanās zināju pateikt, ka krustmāte ir Māra Kalmane. Tik līdzīgas bija krustmāte un krustmeita. Kad ap 2010. gadu ciemojāmies pie Māras Kalmanes, viņā vēl joprojām mita tas pats spēcīgais un spītīgais gars, kā arī nepārspējams optimisms un labestība. Neskatoties uz to, ka brīžiem bija grūti pārvietoties, sapratu, ka viņas Rīgas dzīvoklis kļuvis par ģimenes „centru“, kur radiem pašiem labāk viens otru iepazīt un kļūt tuvākiem. Kā jau nesaudzīgajos „padlaikos“, Latvijas ģimenes zaram nācās no daudz kā atteikties vai arī nepiepildīt, jo ārzemēs bija radi. Vienam bija jāatsakās no sapņa par jūrnieku, citai nācās beigt dziedāt Ave sol.

Dzejniece dzimusi dzelzceļa ierēdņu ģimenē Maltā 1931. gada 19. martā, toreiz Māra Bartkeviča. 1966. gadā viņa izceļoja uz Austrāliju pie māsas, bet 1998. gadā atgriezās dzimtenē. Ceļš uz atkaltikšanos ar māsu nebūt nebija viegls, un viņa čekā pratināta par saraksti ar māsu. Mājās pārnākdama, viņa spītīgi teikusi: „Tā ir mana māsa, es viņai rakstu un rakstīšu.“

Pēc pārcelšanās uz Austrāliju, Māra Kalmane bija aktīva Kanberas latviešu sabiedrības dalībniece. Viņa iemīlēja Austrāliju kā valsti, kas viņu laipni un labvēlīgi uzņēma. Galvenokārt viņa darbojās literārajā laukā, sniedzot referātus, vadot literārus vakarus un iestudējot Kanberas latviešu rokdarbnieču kopas rīkotās teātra izrādes – pēdējā no tām bija Annas Brigaderes Čaukstenes. Austrālijā laistas klajā divas viņas dzejas grāmatas – Zemei un cilvēkiem (1976) un Pasāžas (1988), kā arī prozas grāmata Laikam līdzi (1983) un stāstu krājums Mīlestība. Kalmane rakstīja laikrakstam Austrālijas latvietis, kur lasāmi viņas raksti, recenzijas par latviešu un trimdas autoru darbiem. Viņa bija Austrālijas latviešu preses kopas biedre. Maizes darbu M. Mūrniece strādāja Austrālijas Nacionālajā bibliotēkā, un viņa deva arī savu artavu Kanberas Latviešu biedrības bibliotēkai. Tādēļ nav arī pārsteigums, ka daļa no viņas lielās bibliotēkas tika nodota Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.

Arī tautas mākslā Māra Mūrniece bija veiksmīga dekoratīvajā laukā – rokdarbos, audumos un koku lapu, ziedu un vārpu salikumos, bet seno puzuru gatavošanas mākslu viņa mācēja ikvienam, kas to vēlējās apgūt, arī pirmās Austrālijas Trīsreiztrīs dalībniekiem Kanberā.

Māra Kalmane ļoti cienīja drosmīgo un nepakļāvīgo Vizmu Belševicu un uzturēja draudzību ar savu novadnieci Anitu Liepu Daugavpilī, pie kuras vēl pēdējos gados brauca ciemos. Abas dzejnieces šķīrās no šīs pasaules ar pāris dienu atstarpi. Bagātu un mīlošu dzīvi nodzīvojusi, Māra Kalmane devas mūžībā 2022. gada 15. decembrī. Aiz sevis viņa atstāj daudz mīļu atmiņu un prieku, ko citiem vēl smelties:

Ir vērts

...un vilnis nejautā, vai sašķels tas reiz klinti
kas krūti vareno ikreiz tam pretī griež
vai sabrukt nāksies nevarīgos šļakstos
un atkāpties – no gala visu sākt

Vai putni zina lidojuma briesmas
kad sena dziņa spārnos celties liek?
Lai daudzi nesasniegs vairs iecerēto krastu
bet citi – citi tālo ceļu veiks

Ja reizēm, rindas rakstot, pagurst roka
tu jautā sev: vai tas kam vajadzīgs ...
Ir vajadzīgs, kamēr vēl kaut vai viena
kaut viena sirds no tā sev prieku smeļ.

Valda - Selga Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com