Kvīnslandes dienviduaustrumu lauku krogi (1)

Palielināt / Enlarge

Brošūra un alus. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Kvīnslandes Nacionālais hotelis. FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Lokijer Hotelis (Lockyer Hotel). FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Bull un Bārlī krogs (Bull & Barley Inn). FOTO Kristaps Zariņš.

Ir pazīstams teiciens, ka Austrālija attīstījusies no aitas vilnas devuma, un kaut gan teicienam ir savs lauksaimniecisks pamats, citi zvēr, ka lauku krogiem tomēr ir svarīgāka ietekme.

Kādu laiciņu atpakaļ, kad biju ar Suzannu lietoto mēbeļu veikalā, meklējot gleznu rāmjus, ieskatījos arī antikvariāta nodaļā, kur pamanīju un arī nopirku brošūru Diženais ceļojums pa lauku krogiem (The Great Country Pub Tour). Pievilcīgs virsraksts, drukāts ar lieliem brūniem burtiem un pie tam iepērkams par tikai vienu 50 centu gabaliņu. Izdevīgs pirkums gan, bet tas paslēpās kaut kur mūsu grāmatu plauktā, un tikai kad plānojam kāzu jubilejas sirojumu, atkal uzpeldēja. Laimīgā kārtā, Suzanna piekrita ceļojumam pa krogiem, jo nebijām bijuši daudzās vietās, kur atrodas brošūrā aprakstītie krogi.

Ķeros pie nopietnas maršruta sagatavošanas, jo negribu velti braukāt pa lauku ceļiem. Jāplāno ar militāru precizitāti atrast izdevīgāko taku starp pieturas punktiem (tas ir, starp krogiem) un jāpiesaka naktsmājas krogos, kur varētu droši pa vakariem novietot auto, un baudīt krietnas lauku vakariņas. Kad maršruts sastādīts, saskaitu, ka būs jānobrauc apmēram 700 km, lai apciemot tos 23 krogus, kuri ierakstīti brošūrā!

* * *

Ceļamies laicīgi un īsi pēc brokastīm atvadāmies no meitas un mazbērna, pie kuriem pārnakšņojām iepriekšējā vakarā, izpildot vecvecāku pienākumus, un dodamies ceļā uz Laidlī (Laidley), kur atrodas pirmais mūsu maršruta pieturas punkts – Kvīnslandes Nacionālais hotelis (Queensland National Hotel).

Kur šodien atrodas Laidlī miestiņš, 1840. gados tur bija tikai pieturas un atpūtas vieta, zirgiem velkot milzīgus kravas ratus pret kalna gājienā no Brisbenas ostas uz iekšzemes jaunciemiem Kvīnslandes attīstībā. Vietējie vācu imigranti iesāka lopkobību, audzējot vezumnieku zirgus, klaidsdeila (Clydesdale) šķirņu, un vēl šodien katru gadu šeit notiek lieli svētki un sacensības, godinot tos brīnumainos vezumniekus. Pie tam, šiem par godu miestiņā darināta grezna skulptūra.

Šis rajons arī cietis un pārdzīvojis vairākus plūdus. 1974. gada plūdu ūdens istabā pie krogus letes bija 1,2 m dziļš, kaut gan krogs būvēts ar 0,5 m pamatiem! 2011. gadā Laidlī vēlreiz pārdzīvoja plūdu niknumu un bojājumus, un tie katastrofiski atgriezās nesen – 2022. maijā, kad vairāk nekā 300 mājas tika izpostītas un iedzīvotāji tika evakuēti.

Viesnīca celta 1880. tos gados un iesāka darbību kā pansija, bet pēc desmitiem gadiem, kad ieguva atļauju pārdot alkoholu, 1890. tos gados pieņēma nosaukumu – Tilta hotelis (Bridge Hotel). Parunājoties ar viesmīli, viņa pastāsta pāris anekdotes, ka sen atpakaļ kāds krogus apmeklētājs ievēroja, ka virtuves atlikumi tika izmesti pagalmā. Viņš tos savāca, satīrīja un godīgi pārdeva atpakaļ krodziniekam! Vēl citu reizi kāds lepojās, ka viņš varētu iekārdināt kamieli nodzerties aukstu alutiņu pie letes. Kad $20 derības sarunātas, lielītājs ieved kamieli pie letes, un visi brīnās, ka tas dzīvnieks fiksi norija dāvāto alutiņu! Pats nogaršoju mazu glāzīti alutiņa un savācu viesmīles parakstu manā brošūrā. Labs, kas padarīts.

Kaut gan šeit atrodas vairāki interesanti muzeji un rajonam vēsturiski atgādinājumi, braucam tālāk, lai turpinātu mūsu uzdevumu. Gaida nākošais krodziņš Foresthilzā (Forrest Hills) 8 km rietumu virzienā.

* * *

Īsais brauciens līdzens, jo visapkārt bagāta lauksaimniecība. Augļu dārzi, dārzeņu un sakņu lauki, pienu govju bari un nopļauti kokvilnas lauki, kuru malā mēs piestājamies sagrābt kokvilnu atlikumus. Viegli saprast, kāpēc šis rajons nosaukts Kvīnslandes lauku dārzs (Country Garden of Queensland). Grūti iedomāties, ka šeit nesen lauki, ielas un dzīvokļi mocījās ar nikniem plūdu ūdeņiem.

Lokijer Hotelis (Lockyer Hotel) būvēta 1906. gadā, tātad samērā jauna, salīdzinot ar iepriekšējo viesnīcu. Kaut gan agrāk šeit darbojās pieci krogi, šodien tā ir vienīgā un pie tam esot iekļauta pavalsta vēsturiskā mantojumu sarakstā. Otrā pasaules kara laikā šinī rajonā apmetās vairāk nekā tūkstoš amerikāņu zaldātu, un krodziņš pieņēma nosaukumu Yankee Bar (Jeņķu bārs) viņiem pa godu.

Kaut gan 1970. tos gados krodziņš tika remontēts, īpašnieki nolēma paturēt āķus ceļmalā zirgu piesiešanai kā atgādinājumu no tiem aizripojušajiem laikiem, kad šeit darbojas ne tikai tie pieci krogi, bet vēl arī slimnīca, maizes ceptuve, lopkautuve, miesnieku veikals un lielākais dzelzceļa vilcienu kravas pārvadāšanas punkts lauku precēm visā Kvīnslandē.

Nogaršojot saldo alutiņu, ieskatījos ēdienkartē, kur lielos burtos, bet nerādot cenu, piedāvā speciālu bifšteku no lopa, kas ēdināts vismaz 400 dienas ar gardiem graudiem. Laimīgā kārtā mazliet pa agru domāt par pusdienu ēšanu, un tā es noteikti izglābos no krietniem izdevumiem.

Šeit arī mežonīgie plūdi esot vairākkārt izpostījuši miestiņu un apkārtni, un 2011. gada plūdu laikā iedzīvotājus evakuēja, lietojot militāros helikopterus. Tomēr šodien lauksaimniecība darbojās dūšīgi, kaut gan, ņemot vēra visu to nelaimi, zeme šeit neticami auglīga, pat tiek uzskatīts kā viens no desmit visauglīgākajiem lauksaimniecības rajoniem visā pasaulē.

Pateicoties viesmīlei, palūdzu parakstu manā brošūrā, un braucam tālāk pa ceļu, kur agrāk ripoja slavenie Cobb and Co pasta rati, garam ceļmalu kioskiem, kur piedāvā pirkšanai visvisādus vietējos produktus, uz Grīn­mauntu (Greenmount), kur brošūrā aprakstīti divi krogi.

* * *

Diemžēl brošūras informācija, kaut gan precīzi rakstīta 2009. gadā, neatbilsta šīsdienas realitāti. Vītšīf (Wheatsheaf – tulkojumā kviešu kūlis) krogs, kaut gan nesen pārdots, slēgts un gaida remontus pirms darbību atsākšanu. Vietējie lauksaimnieki arī gaida šī kroga atjaunošanu, it sevišķi, jo te būs ne tikai smalka alkohola pārdošanas lete auto caurbraucējiem, bet arī mazs veikaliņš ar ikdienas produktiem.

Tomēr šodien vēl darbojās otrais krogs – Grīnmaunta Hotelis (Greenmount Hotel), kam raiba darbības vēsture. Celts un iesāka darbību 1900. gada sākumā, bet galīgi nodega 1940. gadā. Ar pārbūvi krogs pieņēma jaunu nosaukumu – Dzelzceļa Hotelis (Railway Hotel) un kaut gan dūšīgi darbojās, 1900. gadā zaudēja viesnīcā alkohola pārdošanas atļauju. Krogus pirmā stāvu telpās ievācās ne tikai universālveikals, bet arī frizieris un alkoholu pudeļu pārdevējs, bet augšstāva guļamistabās lauku strādnieki, un tā viss darbojās vairāk nekā 15 gadus līdz atjaunoja krogus licenci.

Šajās dienās krogs darbojās ar Grīn­maunta nosaukumu, un tā kā ir vienīgais miestiņā, netrūkst ne dzērāju pie letes, ne arī ēdāju ēdamistabā, kur dārgākais piedāvājums – gaļas cepešu maisījums izvilks $20 no kabatas. Lēts, bet vērtīgs pirkums, un tā kā ir pienācis pusdienas laiks, sēžam pie galda un pasūtu šo pašu.

Pēc pusdienām pielūdzu saimniekiem parakstīties manā brošūrā, un, noskalojot ēsto ar mazu alutiņu, sēžamies ratos ar Suzannu pie stūres, braucam sameklēt nākošo pieturu – Kambūjā (Cambooya), kur pārnakšņosim divus vakarus. Plānojot šo turneju, Kambūjas novietojums likās izdevīgākais mūsu krogu apmeklējuma vajadzībām, jo nevajadzēs daudzas reizes ceļot pa to pašu ceļu krogu apmeklējumos.

* * *

Piebraucot krogam, tieši pie ieejas durvīm gaida neaizņemta auto novietošanas vieta. Lieliski! Nevajadzēs koferus tālu vilkt un nest. Tomēr, kad piesakāmies, mūsu istaba ir augšstāvā, un man pienākas uznest abus koferus. Istaba gaiša un tīra, bet bez vannas istabas. Tā atrodama koridora otrā galā, kur arī virtuvīte mūsu neierobežotai lietošanai, jo kontinentālās brokastis ieskaitītas istabas $90 iknakts tarifā.

Šajās dienās krogus nosaukums Bull un Bārlī krogs (Bull & Barley Inn – Buļļu un miežu krogs) īpatnējs, bet loģisks, ņemot vērā lauku novietojumu un apkārtnes lauksaimniecību, bet kad būvēts 1902. gadā bija blakus dzelzceļu takai un vēl diviem krogiem, saucās Kambūja Dzelzceļa hotelis (Cambooya Railway Hotel). Pārējie krogi jau sen izbeidza darbību, atstājot Bul un Bārlī turpināt uzdevumu lauku viesmīlību ceļotājiem, kā arī pašiem vietējiem iedzīvotājiem.

Šis krogs arī restaurēts un parādās tā kā redzams fotogrāfijās no agrākiem laikiem, kas izstādītas vairākās telpās un ēdamistabā, kur arī darbojās kamīns. No mūsu istabas ir izeja uz verandu, kas stiepjas ap krogus divām fasādēm un piedāvā lielisku rītausmas skatu (kaut gan pats no nepiedzīvoju), kā arī vakaru blāzmu saulrieta laikā aiz barības torņiem pie dzelzceļa.

Mazliet noguruši pēc garas dienas nodarbībām, pēc dūšīgām un garšīgām lauku vakariņām pateicamies sulainim par perfekti cepto bifšteku un dodamies uz gulēšanu. Apkalpotājs panāk mums līdzi līdz trepēm uz augšstāvu un mīlīgi pasaka, ka mums nav ko baidīties no spoka, kurs apmeties sestā istabā. Viņa (spoks) esot ļoti viesmīlīga un vienmēr skaisti apģērbta, garā kleitā ar šalli un plīvuru. Gandrīz nospļaujos, bet laipni pateicos par šo atklājumu un dodos lēnam augšstāvā uz mūsu guļamistabu. Tomēr, ejot uz vannas istabu nomazgāties, apstājos pie durvīm, pie kurām pieskrūvēts zelta numurs – 6! Pēc pavisam īsa brīža man uzmetas zosāda no galvas matiem līdz pat kāju pirkstiem! Ar sausu rīkli pasaucu Suzannu, un arī viņa piedzīvo to pašu sajūtu un aukstumu. Pasaku viņai, ka varbūt šovakar neizdzēsisim mazo lampiņu pie gultas.

* * *

No rīta mostamies agri, jo pāri ielai no mūsu guļamistabas darbojās universālveikals – vienīgais šinī miestiņā, un pie durvīm tam pieslēgta attaisīšanas brīdinājumu taure, lai pārdevējs un arī visi līdz dzirdamības robežu zinātu, kad kāds ienāk veikalā. Tomēr gulēšana bija ļoti ērta un nemanījām nekādu spokainu imitāciju mūsu istabā.

Pie auzu pārslām un kafijas uz balkona pārskatu šīs dienas maršrutu. Apciemosim septiņus krogus un, lai to panāktu, būs jānobrauc, apmēram, 280 km un pa lauku ceļiem tam jāatlicina vismaz trīs stundas. Ja būsim pie pirmā kroga, kad tas atver durvis plkst. 10 un ja varam pie katra pavadīt veselu pusstundu, bet pie viena varbūt mazliet ilgāk, lai paēstu pusdienas, tad gan jau būsim šeit atpakaļ pie Buļa tā ap plkst. 17. Kamēr es paskaidroju šo plānu Suzannai, viņa skaisti pasmaida, bet es manu, ka viņa arī šad tad bola acis, jo viņai pienākas šofera loma, un tādēļ es fiksi piedāvāju vadīt mašīnu līdz pirmajam krogam!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl