Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kas ir māksla, un kuri mākslas darbi ir tik svēti, ka tos nedrīkst pat pārvietot no vienas vietas uz citu? Nemaz nerunājot par pilnīgu aizvākšanu no acu skata? Pēdējā laikā dažādos apstākļos ir dzirdēti apgalvojumi par mākslinieku tiesībām un mākslas uzdevumiem.

Sakarā ar Kristiana Brektes skandāla izraisošo sienas gleznojumu 2021. gadā dzirdējām, ka: „Lielākajai daļai vajag tikai labi pazīstamas smukas bildītes, lai paliktu komforta zonā. Un tikai ļoti mazs mazākums grib redzēt visu robežu provokatīvu pārkāpšanu. Taču tieši šis provokatīvais, komfortu noārdošais mazākums virza mākslas un visas sabiedrības izaugsmi.“ (Rolands Repše).

Tad sakarā ar krustu ar porcelāna fallu, kas bija izstādīts 2022. gadā Rotko mākslas centrā Latvijas Tiesībsargs deklarēja, ka „Mākslas uzdevums ir ne vien radīt maņu orgāniem baudāmu vielu, bet arī veicināt neatkarīgu domāšanas procesu, mācīt cilvēkiem domāt ārpus ierastā priekšstatu rāmja“.

Abos gadījumos tika pastāvēts uz mākslinieka tiesībām brīvi, netraucēti, necenzēti izteikties.

Līdzīgi gan 2022., gan šogad dzirdējām iebildumus pret padomju varas slavinošo pieminekļu demontāžu vai pat pārvietošanu ar aizrādījumu, ka mākslas darbus nedrīkst demontēt vai aizvākt; nedrīkst vēsturi mainīt. Pat ja tie ir uzstādīti pretlikumīgi, kā Puškina pieminekļa gadījumā, kuram gan Rīgas Vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības padome, gan Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija noraidīja piedāvāto vietu Kronvalda parkā, bet reizē atbalstīja tā uzstādīšanu kādā citā, piemērotākā vietā.

No otras puses, ir vesela pieminekļu kārta, kurus drīkst pārvietot. Rīgas centrā, piemēram, Blaumaņa piemineklis ir trīs reizes pārvietots, Alfrēds Kalniņš aizceļojis no savas vietas pie Operas (kur tagad dejo Māris Liepa) uz Kanālmala apstādījumiem, piemiņas akmens pirmajai latviešu teātra izrādei Rīga vienreiz pārvietots, un Rīgas Filharmonijas projekts paredz to atkal pārvietot. Pat Andrejs Upīts ir vienreiz pārvietots.

Vai secinājums varētu būt šāds – tikai kontroversiālie objekti ir „īstā“ māksla, kurus „īstie“ mākslinieki aizstāvēs? Ja pašpasludinātais mākslinieks Jānis X naktī Esplanādē uzstāda bērnu pornogrāfijas izstādi ar kustošiem attēliem, vai tā arī būs aizsargāta ar Satversmes 100. un 113. pantu? Noteikti būs arī Jāņa X aizstāvji.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur māksla drīkst būt gan skaista, gan izaicinoša, kā kurš vēlas baudīt. Bet tā ir tikai viena dzīves sastāvdaļa – tā noteikti nav svēta un absolūti neaizskarama.

GN
2023. g. 29. martā