Mūsu senču Lieldienas

Stāsts ir par to, kā mūsu senči Lieldienas svinēja, un kā tās tiek svinētas mūsdienās.

Ej projām, gavēnīti,
Ar saviem kāpostiem,
Nāc mana, Liela diena,
Ar skaistām oliņām!

Lieldienas ir svarīgi kristiešu svētki, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus Augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas, kas pēc kristīgās tradīcijas, ir notikusi laika posmā starp 27. un 33. gadu. Dievs sūtīja savu Dēlu Jēzu, lai Viņš atpirktu mūs no mūsu grēkiem.

Latvija ir valsts, kurā mūsdienās gandrīz visas Lieldienu tradīcijas ir ļoti tuvas, ļoti līdzīgas gan pagānu, gan ar citu valstu tradīcijām, piemēram, lielāka vai mazāka šokolādes zaķu dāvināšana.

Ir ziņas, ka mūsu senči Lieldienas svinējuši trīs, bet garajā gadā pat četras dienas!

Mūsdienās latviešu tradīcijās ir radušās arī vairākas kristiešu tradīcijas, kā, piemēram, Lielās Piektdienas atzīmēšana. Par tradīciju ir kļuvušas arī daudzas pagānisko Lieldienu svinēšanas tradīcijas, piemēram, – olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana. To, cik sena ir olu krāsošana, īsti nezina neviens, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Šūpolēm vietu izraudzīja kalnā, un reizē ar šūpošanos esot notikusi arī vērienīga apdziedāšanās. Nedēļu pēc Lieldienām šūpoles tikušas sadedzinātas, lai raganas nevarētu šūpoties!

Viena no senākajām izdarībām esot bijusi putnu dzīšana, jo putni nozīmējot ļaunumu un slimības! Aizdzenot putnus no sētas, tiekot aizdzītas visas nelaimes!

Daži latviešu ticējumi Lieldienās:

Kas Lieldienu olas zags, tas paliks pliks kā ola!

Kas Lieldienu olas ēd bez sāls, tas visu vasaru melos!

Lieldienās ar olām jāmainās, citādi vistas vairs nedēs!

Olas ēdot, vajagot vērot čaumalas atdalīšanās; ja tā labi nolobās, tad būšot ražīga vasara, ja nē – neko labu nevarot gaidīt! Un Lieldienās šogad cālis prasīja vārdu un teica vistai: čiep, čiep, čiep. Man šīs olas nepatīk!

Ož pēc krāsas Un no vistas nav ne smakas!

Lieldienās lūgsim Visuvareno, lai Dievs svētī mūsu, un mūsu senču, zemi Latviju un tās tautu!

Lai saderība, vienprātība un turība tanī valda!

Vilis Mileiko
Laikrakstam „Latvietis“